Kāpēc jāsēž tumsā uz krēsla?
Jau devīto gadu Maskavā no 9. līdz 13.aprīlim notika ārzemju teatrāļiem sagatavota Krievijas nacionālās teātra balvas Zelta maska apakšprogramma Russian Case — Krievijas labāko izrāžu parāde. Pavisam 21 izrāde, kuru programmas sastādītāja teātra kritiķe Jeļena Kovaļska nosacīti bija sagrupējusi trīs blokos: 1) krievu teātra tradīciju portrets, "mājas teātris"; 2) dažādu žanru eksperimentālas, avangardiskas izrādes; 3) iestudējumi, kas atspoguļo Krievijas teātra atvērtību Rietumu teātra vēsmām. Šajā blokā — ārzemju viesrežisoru — lietuviešu, maķedoniešu, ukraiņu un latvieša iestudējumi. Noskatoties trešdaļu programmas, ar patriotisku lepnumu nācās secināt, ka spilgtākie iespaidi saistās ar Alvja Hermaņa Šukšina stāstiem līdzās Dmitrija Krimova iestudējuma Op.7 2.daļai — Šostakovičs (iecerēta atsevišķa recenzija). Tika organizēts arī visai saturīgs un neformāls apaļais galds/diskusija Kultūra krīzes apstākļos, kurā krīze tika aplūkota arī kā iespēja pozitīvām auglīgām pārmaiņām. Diskusija bija programmas rosinošākā daļa.
"Filma" izbalē
Ungāru kritiķe Andrea Trompa izteica, šķiet, visu gadiem krājušās izjūtas, skatoties Krievijas labāko izrāžu parādi. "Krievu teātris dzīvo pagātnē. Tīksminās un mīl skaisto krievu pagātni. Skatoties šo programmu, nejūtu, ka dzīvoju 2009.gadā, bet tālā pagātnē." A.Trompa minēja precīzu salīdzinājumu — rodas iespaids, ka visi grib redzēt senu filmu Trīs māsas. Tā tiek drillēta gadu no gada, bet attēls kļūst arvien bālāks un sliktākas kvalitātes. Viņasprāt (un ne tikai viņas), šogad jau "filmas" attēls izbalējis tik tālu, ka gandrīz nekas nav redzams, un jājautā, ko mēs īsti skatāmies? Gan ar profesionālu prieku, gan patriotiskām skumjām A.Trompas precīzajai diagnozei pilnībā piekrita arī Krievijas teātra prominentā kritiķe Marina Davidova, konceptuālā pētījuma Teātra ēras beigas autore. Kolēģes secinājumā atbalsojās M.Davidovas bieži lietotā tēze par krievu teātra "eskeipismu", bēgšanu vispāretnogrāfiskumā un izkurtējušā ārpuslaika "krieviskumā", radot priekšstatu, ka izrādes tiek iestudētas kā eksportprece ārzemniekiem. Gandrīz kā viesnīcas tūristu veikala skatloga turpinājums. Programmas sastādītāja J.Kovaļevska atzinās, ka patiesībā programmu ir pat padarījusi laikmetīgāku nekā Krievijas teātris pašlaik ir: "Ļoti žēl, acīmredzot man nav izdevies jūs apmānīt...".
Ideju un režijas krīzi atzīst visi. Arī ievērojamais teātra zinātnieks Aleksejs Bartoševičs, tiesa, vēršot uzmanību uz to, ka motīvs "teātrim beigas, tas mirst" daždažādos veidos ir locīts visa XX gs. garumā. Tomēr arī viņš apzinās, ka šīs izjūtas nav uzpūsta mazohistiska histērija. Sarunām par krievu teātra strupceļu ir dibināti iemesli. "Lai cik naivi tas skanētu, manuprāt, mūsdienu režisoru nelaime ir patiesi nopietnas attieksmes trūkums pret teātri, pret lietu, ar ko viņi nodarbojas," uzskata A.Bartoševičs (Voprosi teatra, 2007, nr.2). Viņaprāt, šai nenopietnības slimībai krievu teātrī ir gluži epidēmisks raksturs. Krievu teātrim laiku laikos pirmām kārtām ir bijis "svētā teātra"
(P.Bruks) raksturs, proti, tas ir teātris, kurš uzdod skatītājam būtiskus jautājums par sevi un pasauli, tādēļ vispārējā virspusējības ērā krievu teātra dziļākā un skaistākā tradīcija pašos pamatos iestrēgusi strupceļā. Diskusijā tika runāts par krīzes pozitīvo rakursu — tika izteikta cerība, ka "jaunie nenopietnie", nobružājuši savu radošo potenciālu TV seriālos un filmās, atgriezīsies teātrī un varbūt, varbūt kļūs nopietnāki, dziļāki, vienkāršāki, un beidzot sapratīs, ko grib teikt. Paši, ne vien komerciāla spiediena vadīti. Teātra.doc vadītāja Jeļena Gromina asprātīgi runāja par trīsdesmitgadnieku režisoru paaudzei raksturīgu problēmu: ""Nav ko teikt" viņi bieži piesedz ar absolūtu pārliecību, ka izrādei ir nepieciešams milzīgs budžets, dārgi videoprojektori un cita tehnika," teica J.Gromina. Viņu biedē, uz kādiem nožēlojamiem kompromisiem šis laiks provocēs šo paaudzi, kura nav piedzīvojusi neko nopietnāku kā nenomaksātu kredītu. Tika atgādināta teātra ābeces patiesības — lai cilvēki sanāktu un kopā kaut ko pārdzīvotu, ir nepieciešams ļoti maz. J.Gromina atgādināja, ka atteikšanās un vienkāršība ir nobrieduša, īsta mākslinieka pazīme, atgādinot klasiķa Pītera Bruka nesenā iestudējuma Sizve Banzi ir miris afrikāņu primitīvajā mākslā iedvesmoto vienkāršību — tukšais visums, aktieris, skatītājs un pāris rekvizītu. Apzinos, ka teātra direktori šajā brīdī saķers galvu — kā paši teātra cilvēki var tik bezatbildīgi runāt! Jā, tomēr, ja gribam būt pilnīgi godīgi, ir jāatgādina šī pamatpatiesība, ka teātra dvēsele nemājo treknā budžetā.
Par diviem gubernatoriem
Situācija tiešām ir nopietna, jo apaļā galda dalībnieki runāja godīgi. Pavisam vienkāršiem vārdiem. Nesacenšoties ar trīsstāvīgajiem svešvārdiem. Tika uzdoti teātra pamatjautājumi un atkārtotas ābeces patiesības. Kas ir teātris? Kas ir teātris 2009.gadā? Ko teātris var dot skatītājam tādu, ko nesniedz bizness un citas dzīves jomas? Ko īsti sagaida no teātra skatītājs? Sadaļas Teātris un nauda pamatstāsts bija par divu tipu gubernatoriem. Pirmais ir vecā tipa. Viņš pat neslēpj, ka viņam teātris nepatīk, viņš to nesaprot, tomēr apzinās, ka teātri vajag atbalstīt, un to dara. Tāds gluži metafizisks sentiments un kultūras uztveršana kā kaut kas īpašs. Šāda tipa gubernatori esot saglabājušies vēl Krievijas provincēs, kā lielisks piemērs tika minēta Perma. Otrais, jauno laiku gubernators, neredz problēmu. Viņš ir biznesmenis, un visu izšķir peļņas faktors. Nu, ko jūs ņematies — es jums uzcelšu kultūras kompleksu — būs tur i boulings, i spēļu automāti, i diskotēka, i kafē, būs arī teātris. A.Bartoševičs kā vienu no skaudrākajām problēmām uzskata to, ka ir palaists garām īstais brīdis — piesaistīt teātrim jauno skatītāju, kurš ir labi izglītots, inteliģents, spējīgs maksāt, t.s. jauno buržuāziju, bet bez buržuāziskas gaumes. Tādus jaunus cilvēkus teātra zinātnieks ar prieku sastapa Maskavas teātros Teātra olimpiādes laikā (2001), bet pēc tam vairs nav redzējis "šīs jaunās zinātkārās" sejas. "Baidos uzdot sev jautājumu, kas šodien iet uz MHATu? (Maskavas Dailes teātris — U.A.). Arī J.Gromina izteica bažas, ka teātris ir kļuvis par rituālu pasākumu, kur cilvēki aiziet, pasēž tumsā, starpbrīdī apēd obligāto sviestmaizi ar šampanieti (latviešu kombinācija: kūciņa un balzams), palamā izrādi un izklīst. Teātra. doc. vadītāja ir pārliecināta — "teātri paši ir vainīgi, ka noņēmuši no sevis atbildību būt par cilvēku domu rosinātājiem". Visi vienojās idejā, ka nepieciešams ieslēgt smadzenes tiem, kam tādas ir. "Un viss izdosies. Krīze ir stimuls jaunām zināšanām, jauniem piedzīvojumiem," tika teikts.
Zelta vārdus, kurus vajadzētu pakārt gigantisko reklāmu vietā pie Maskavas debesskrāpjiem (izkarināt kaut kur redzamā vietā arī Latvijā), izteica kritiķe M.Davidova: "Finansiālā krīze ir arī pasaules uzskata krīze. Nesen skaidri sapratu, ka dzīvoju fantomu pasaulē. Finanšu burbuļi skaidri atspoguļo citus burbuļus. Vesela paaudze patiesi ir noticējusi, ka svarīgi ir tas, kāda tev rokās somiņa. Radīta glancēta kultūra, kurā pārvietojas no vienas jaciņas uz otru. Paldies dievam, ka tagad no šīs šausmīgās fantomu pasaules ir iespēja atgriezties reālajā." Kritiķe izteica cerību, ka pienāks laiks, kad jaciņa maksās tik, cik tai jāmaksā, tāpēc, ka tā ir skaista, nevis tāpēc, ka tai kaut kas kaut kur pieķibināts. Un pastāstīja kādu gadījumu. Nācies pabūt kādā "krutā" jaunā dzīvoklī uz filmas pirmizrādi. Brīnījusies, kāpēc viņai šeit jāskatās filma? Izrādās, pavisam vienkārši. Pēc tam, kad šeit būs skatījušās filmu un savu tortilju apēdušas Maskavas radošās prominences, jau tā astronomiski dārgo dzīvokli varēs pārdot vēl dārgāk. Kāds tam sakars ar teātri? — varbūt jautāsiet... Vistiešākais.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.