Mūslaikos un kultūrā par nāciju kausējamo katlu dēvē Ņujorku, Parīzi
vai Maskavu. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados (un arī vēl daudzus
simtus gadu pirms tam) šāda katla loma zināmā mērā bija Aleksandrijai,
Maķedonijas Aleksandra dibinātajai un lolotai pilsētai. Tur pirms teju
2000 gadu grieķu valodā tika pārtulkota Septuaginta, ļaujot senebreju
tekstus izzināt arī neebrejiem, tur bija viens no kristietības
pirmajiem šūpuļiem, tur jau kopš Aleksandra laikiem pulcējās
visdažādāko tautu pārstāvji, brīžiem izolēdamies un nekontaktēdami cits
ar citu, brīžiem ļaujot draudzībai, mīlestībai vai biznesa interesēm
ņemt virsroku pār senajiem aizspriedumiem. Šajā tīģelī Lorenss Darels
pavadījis vairākus sava mūža gadus un tam veltījis vienu no saviem
interesantākajiem darbiem — tetraloģiju Aleksandrijas kvartets.
Latviski pagaidām izdota pirmā daļa Justīne.
Piezīmes par mīlestībām
Aleksandrijā, šajā brīnumaini daudzveidīgajā Ziemeļāfrikas ostas pilsētā, ir sastapušies dažādi ļaudis. Kas vieno Justīni, Kleu, Melisu, Mauntolivu, Pērsvordenu, Nesimu un stāstītāju L.G.Dārliju? Jaunības alkas, ko vēl vairāk saasina sena pilsēta visapkārt? Miesaskāre? Nestabilā politiskā situācija? Vēlme iemūžināt sevi pašu caur kādu citu pasaulē, ko līdz galam tā arī neizdodas iepazīt un pieradināt? Viņi sastopas un šķiras, mīl cits citu visdažādākajos veidos (un es te nerunāju par miesiskām darbībām, bet par mīlestību, šīm jūtām, ko bieži piesaucam, reti pazīstam, kad tā ierodas, un nožēlojam, kad viņa pazūd kopā ar spirgtu rudens vēju uz neatgriešanos), ienīst cits citu un mēģina iemācīties visgrūtāko no mākslām. Dzīvi. Laimīgu. Nākuši no dažādām vidēm un ar dažādu pieredzi, mācījušies apvaldīt jūtas vai — tieši otrādi — klaji demonstrēt pat tad, ja nejūtas pārliecināti, īpaši jau tad, kad nejūtas pārliecināti, viņi visi peld senajā pilsētā kā kuģi bez kompasa svešā un naidīgā jūrā. Darels ir brīnišķīgs novērotājs, un detaļas grāmatai un tās varoņiem piešķir tādu īstumu, ka lasot brīžiem paša dzīve aizslīd kaut kur otrajā plānā, kā grāmatas lapas uz brīdi aizveras un nogaida atgriešanos. Skumju priesteriene Melisa — mīloša, mīloša un naiva. Ciniķis Pērsvordens, kurš mīl jēgu vairāk par mīlestību. Justīne — apmaldījusies sevī un savā seksualitātē. Nesims — apmaldījies jūtās. Dārlijs — starp mīlestību un sievietēm. Starp mīlestību un draudzību. Starp mīlestību.
Paradoksāli, ka mīlestība bieži vien iznīcina tos, kas tai ļaujas. Arī tos, kas pārlieku domā. "Seksuālās dziņas sašķelti prāti nerod mieru, līdz vecums un nespēks tos pārliecina, ka klusēšana un miers nav naidīgi." To saka vecs ebrejs Baltazars. Un tas it kā ir par visiem romāna dalībniekiem, bet vienlaikus arī neattiecas uz viņiem, vismaz ne brīdī, kad "viņi uzņem mīlestību kā stādi ūdeni — viegli, bez domāšanas". Vēlme mīlēt viņos visos ir lielāka par pašu mīlestību, un šī vēlme ņem virsroku pār saprātu.
Dziļi svešās atmiņās
"Kā jūs tiekat galā ar vientulību?" Pērsvordens jautā Melisai. "Es pati esmu kļuvusi par vientulību," viņa atbild. Lieliski izspēlētie dialogi mijas ar izsmalcinātiem pilsētas un cilvēku aprakstiem. Franču valoda, kabalas gudrības, koptu kristietība un berberu mežonīgums, Dārlija vēlme visu uztvert vēsā mierā, neiesaistīties, bet būt klātesošam, bērnu plaukstiņu nospiedumi uz sienām pret ļaunu aci, nabagu kvartāli un vasaras pilis kalnos... Darels atklāj Aleksandriju kā visas cilvēces kopīgo kausējamo krāsni, kurā vājākie izkūst, stiprākie tiek izkaldināti spožos ieročos, traukos vai greznuma lietiņās. Aleksandrija Darela stāstījumā kļūst par pilsētu — spoku, atmiņu pilsētu, kura pārstājusi pastāvēt brīdī, kad manuskripts tika pabeigts, un velti būtu šodien doties turp, lai atrastu kaut atblāzmu no grāmatas. Mēs tā mēdzam darīt, apmeklējam rakstnieku muzejus un dzimtās mājas, iedziļināmies literatūrpētnieku atrastajās biogrāfijas paralēlēs, lasām rakstnieku vēstules un mēģinām izprast, kādēļ viņi tieši tad ir rakstījuši tieši to. Vai ir iespējams nonākt savā bērnības pilsētā? Ja tā vēl kaut kur eksistē, tad vienīgi katrā no mums. Un varbūt grāmatā, kuru kāds no mums reiz uzrakstīs. Justīnes lasīšana ir kā ieiešana svešās atmiņās. Ieiešana tik dziļi, ka nevilšus rodas jautājums par izkļūšanu laukā. Lorensa Darela aprakstītajai jauno cilvēku grupiņai šī iziešana laukā no atmiņām par dzīvi Aleksandrijā nav nemaz tik vienkārša. Un sabrukums, kas piemeklē dažus no viņiem, varbūt nemaz nav īsts, tāpat kā uzplaukums, par kuru priecājas citi. Nākamajās divās tetraloģijas grāmatās būs citas atmiņas, citas mīlestības un cita Aleksandrija. Pati pēdējā grāmata — Klea — ieviesīs skaidrību. Bet dzīvē viss esot bijis vēl savādāk. Justīne neaizbrauca. Eva (Iveta) Koena ( Justīnes prototips) apprecēja Dārliju (Lorensu Darelu), un viņiem piedzima meita. Interesanti, ka pasakās un seriālos beigas ir kā dzīvē. Bet grāmatās viss notiek citādi. Dziļāk un īstāk. Kā maldīties labirintā.