Jaunam režisoram pirmajā filmā jābūt ambiciozi drosmīgam, nevis vecišķi prātīgam – tā reiz teica kāda kolēģe, un viņai jāpiekrīt. Kad tad vēl izaicināt pasauli, ja ne jaunībā; un tā ir mūsdienu Latvijas filmu nozares problēma, nevis norma, ka dažam režisoram pie pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas izdodas tikt nebūt ne jaunekļa gados.
Prieks redzēt, ka neapstiprinās bažas, vai Andris Gauja visu savu drosmes un ambīciju pulveri nebūs izšāvis jau trijās dokumentālajās filmās, jo tās patiešām izcēlās uz Latvijas kino (pārsvarā) rēni rāmā fona: vispirms par Sabiedrības integrācijas fonda finansējumu uzņemts, bet nebūt ne komplimentārs stāsts par ebreju kopienas dzīvi Latvijā (3000 km līdz Apsolītajai zemei, 2006), tad uz nāvi slima puiša pēdējo dienu cīņas dokumentējums (Viktors, 2009) un beidzot filma, kuru publiskās rezonanses dēļ vismaz pēc nosaukuma droši vien pazīst visa Latvija, un tās mākslinieciskās kvalitātes novērtētas arī pasaules festivālos (Ģimenes lietas, 2010).
Dokumentāla spēle
Arī filma Izlaiduma gads jau ieceres stadijā drosmes un ambīciju ziņā neatpalika no slavenajām Ģimenes lietām – režisors grasījās turpināt principu "veidot dokumentālu filmu pēc spēlfilmas uzbūves principiem" (paša formulējums žurnālā Kino Raksti 5/2010), saucot to par pozitīvu provokāciju – likt dokumentāliem varoņiem izspēlēt filmas dramaturģijai nepieciešamas ainas. Jau tolaik stāsta centrā bija kādas skolas izlaiduma klase un jauniņa skolotāja kā notikumu katalizators, tomēr iecerētā dokumentālā filma ar spēles elementiem gadu gaitā dažādu perturbāciju rezultātā pārvērtās klasiskā spēlfilmā.
Kristīnes Matīsas recenziju Andra Gaujas filmai Izlaiduma gads lasi 9. oktobra KDi!