Arvīds Jansons dzimis Liepājā 1914. gadā, turienes konservatorijā mācījies vijoļspēli, muzicējis Liepājas operā, kur iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedri mūža garumā – dziedātāju Iraīdu Jansoni. Rīgas Baltajā namā spēlējis vijoli un pārtapis par zižļa meistaru, ieguvis otro vietu Savienības diriģentu konkursā un pēc Jevgeņija Mravinska aicinājuma 1952. gadā kļuvis par Ļeņingradas Filharmonijas simfoniskā orķestra otro diriģentu. Uzstājies daudzviet pasaulē, bet vasarās joprojām dzīvoja Jūrmalā un muzicēja Dzintaros un Rīgas Domā. Mākslinieka mūžs, sirdstriekas skarts, noslēdzās 1984. gadā Mančestrā – duci dienu pēc Mālera Piektās simfonijas atskaņojuma. Pēterburgā, kur diriģents atdusas, dzimtas muzikālo līniju kā pianiste turpina mazmeita Ilona, un izskatās, ka arī mazmazmeitas Anastasija un Marija ir mākslām tuvu.
Labestīgs, pat pārāk – tā saka ikviens, kurš pazinis Arvīdu Jansonu, jo viņa indiešu filozofijā balstītais kredo bija – ļaunu atdarīt ar labu. Kāds vēl bija Arvīds Jansons? Šobrīd neatsveramas ir vistuvākā cilvēka – dēla Marisa Jansona – domas.
Vai jūs savu tēvu pazināt?
Jā, es viņu absolūti izjutu. Gribētos cerēt, ka arī manā raksturā un mentalitātē ir daudz papa īpašību. Viņš no dabas bija brīnišķīgs cilvēks – ļoti sirsnīgs, izpalīdzīgs. Daudzi to izmantoja, un tas nebija viegli, jo viņš ar atklātu sirdi centās darīt citiem to, kas bija vajadzīgs. Tēvs bija ļoti izglītots, stāstīja man par daudzām lietām – reliģiju, politiku, koncertdzīvi pirms kara. Tagad šo informāciju grūti kaut kur dabūt, jo par to grāmatās maz rakstīts. Es to ieguvu no saviem vecākiem, bet ne visiem vecāki bija mūziķi, diriģenti, tāpēc ne visiem bija ziņas par to, kas noticis diriģēšanas vēsturē. Par to, ko ieguvu, papam esmu ļoti pateicīgs.
Gundas Vaivodes interviju ar Marisu Jansonu lasi 30. oktobra KDi!