Grāmata ir oriģināls pētījums, kurā vairums no šeit izmantotajiem avotiem tiek publicēts pirmo reizi. Nodaļas: Kino recepcija; Sabiedrība un kino. Filmu izplatīšana, rādīšana un skatītāji; Nacionālā kinomāksla un valsts kultūrpolitika Latvijas laika kinoprocesu analīzē sava laika pasaules kino kontekstā. Kino kļuva par masu kultūras spilgtāko izpausmi, tas ietekmēja cilvēku uzvedību, domāšanu, izskatu un dzīves stilu. Latvijā, tāpat kā citur, tika asi diskutēts, vai kino ir māksla vai tukša izklaide. "Interesantais Latvijas kino 20.gadiem ir tas, ka bija pārliecība par nepieciešamību uzņemt nacionālpatriotiskas filmas — kinohronikas un kultūrfilmas. Turklāt tajā laikā pat nebija cerības, ka to kāds atbalstīs, par komercpanākumu gūšanu nerunājot," autore atzīmē vienu no grāmatā fiksētā perioda interesantākajām īpatnībām. Līdztekus pastāvēja arī apzināšanās, ka nepieciešami savi nacionālie kinostāsti un zvaigznes. Kinoteātru repertuārs Latvijā bija tāds pats kā vairākumā Eiropas valstu — tā pamatu veidoja ASV un Vācijas filmas.
Situācija ir daudzsološa
Vaicāta par grāmatas faktoloģisko un emocionālo priekšvēsturi, I.Pērkone saka: "Tā sākās 1986.gadā, bet, ja es stāstīšu pa gadiem, tas būs līdz nākamās dienas vidum." Patiesībā — sākums ir vēl ātrāk, kad grāmatas autore sāk strādāt Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā. Pēc tam seko Rīgas Kinomuzeja periods, kādu laiku Pērkone ir tā direktore. Darbs pie pirmskara filmu apzināšanas un popularizēšanas turpinās. Tas vainagojas ar Rīgas Kinomuzeja 1993.gadā izdoto bukletu par Latvijas kino neapzināto daļu. Tajā iekļautie materiāli grāmatā izmantoti kā pielikumi — Latvijas filmu un filmu veidotāju rādītāji.
Latvijā pastāv spilgta un talantīga kinokritika, bet kinoteorijas tradīcijas faktiski neeksistē. Inga Pērkone ir retā kinopētniece, arī Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra un audiovizuālās mākslas katedras vadītāja, kuras profesionālās intereses saistītas tieši ar kinoteoriju un pētniecību. Viņas pētījumā Kino Latvijā. 1920—1940 var sajust kinozinātnieka Jura Civjana grāmatas ietekmi. I.Pērkone uz kinoteorijas attīstību šobrīd Latvijā raugās daudzsološi. "Ar šo gadu Zinātņu akadēmijā ir atjaunota Teātra, kino un mūzikas nodaļas kino daļa. Esam sākuši strādāt pie liela Latvijas kinovēstures projekta, kas ir darbs trīs gadiem," stāsta I.Pērkone, piebilzdama, ka arī Kultūras akadēmijā viņai ir bijušas ļoti labas audzēknes, kas gan studē, gan strādā ārzemēs. "Domāju, ka viņas būtu spējīgas rakstīt tīri teorētiskus darbus." I.Pērkone atklāj, ka nobeigumam tuvojas arī viņas otrā grāmata par sievietes tēlu Latvijas kino, kas būšot tiešām teorētisks darbs un iznāks izdevniecībā Neputns. I.Pērkone atzīstas, ka ir jau tajā vecumā, kad negribas neko organizēt, tāpēc ir priecīga par LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta atsaucību un interesi. Viņasprāt, šāda tipa grāmatu izdošanā vienlīdz apvienojas gan entuziasms, gan materiālais segums.
Grāmata ir veltīta Pēterim Laķim, kādreizējam LKA rektoram. Grāmatas pamatā ir Pērkones promocijas darbs mākslas doktora grāda iegūšanai. "Es sāku šo darbu rakstīt pie Pētera Laķa, bet "viņš, diemžēl, nesagaidīja, kad es to pabeigšu," saka profesora kādreizējā studente.