Klāss Vāvere. Nīls Jangs ir mans draugs

Ceļojums sākas 1955.gadā (Frenka Sinatras In the Wee Small Hours) un noslēdzas 2008.gadā (Bon Iver un Fleet Foxes debijas albumi). Grāmatu var lasīt no jebkuras lappuses: jūs gaida tikšanās ar Kītu Džeretu, Keitu Bušu, Džefu Bakliju, Saimonu un Garfunkelu, Henku Viljamsu, Lusindu Viljamsu, Tomu Veitsu. Kuru Eltona Džona albumu Klāss Vāvere uzskata par labāko? Līdzās klasiķiem Preslijam, Dilanam, Koenam, Bovijam, The Beatles, The Rolling Stones, Led Zeppelin, Pink Floyd, AC/DC, Talking Heads, U2, The Police, Queen un The Smiths jaunāko laiku varoņi Air, Devendra Banhārts, Massive Attack, The White Stripes un Radiohead. Grāmatas autors neslēpj, ka šis ir ļoti personisks un subjektīvs ceļvedis: "Šie ieraksti manu dzīvi ir darījuši bagātāku, un es ticu, ka tie var noderēt arī citiem." Klāsam Vāverem izdodas noturēt ļoti patīkamu, uzticamu intonāciju — cilvēks ar labu gaumi neuzmācas ar ieteikumiem, negrib izklausīties gudrāks par citiem un kultivēt savu elitārismu. Autors trāpīgi un smalki izvēlas epitetus un metaforas. "Viņas darbi savā starpā atšķiras kā vienas mātes, toties dažādu tēvu bērni," Klāss raksta par Bjorkas albumu Vespertine. Kurš pateiks precīzāk? "Šajā albumā viņš pirmo reizi tik intensīvi ekspluatē savu dīvaini gaudulīgo, dvēseliski asiņojošo falsetu, kas mūzikas murgaini haotiskajai ainai piešķir kvēla skaistuma apdvestu melodisku dziļumu un cilvēciskumu," — par Toma Jorka balss skanējumu Radiohead albumā OK Computer. Prieks lasīt, prieks klausīties.

Grāmatā aprakstīts 101 albums. Cik disku ir tavā mājas kolekcijā?
Varētu būt kādi tūkstoši četri. Pēdējos gados tā papildinās lēnāk, jo esmu sapratis, ka visu noklausīties nav iespējams. Tas ļauj nomierināties un koncentrēties uz to, kas man tiešām tuvs. Taču, lai to noskaidrotu, vajadzēja dažas desmitgades.
Kas, tavuprāt, piešķir vērtību jebkādai mūzikas kolekcijai?
Es redzu tikai vienu kritēriju — mans prieks un gandarījums.
Kas tev galu galā ir svarīgāks — mūzika vai mūziķis? Bītli palikuši tikai divi, leģendas aiziet... Vai tev ir svarīgi, ka Pols Makartnijs joprojām ir dzīvs, ieraksta jaunas dziesmas un koncertē? Vai tev tomēr svarīgāka ir dziesma, nevis autora/izpildītāja personība?
Vai tas ir nodalāms? Mūzika, kurā nav autora vai izpildītāja personības, mani neinteresē. Ja mākslinieka darbībai seko ilgākā periodā, veidojas interesantas attiecības. Mēs ar Nīlu Jangu neesam kopā auguši, viņš ir no citas paaudzes, taču gribot negribot mūziku, ko viņš radījis dažādos periodos, uztveru kopsakarībās ar viņa dzīvi, un tas viss kaut kā kļūst arī par manējo. Jangs ir mans draugs, Vans Morisons arī. Tas nekas, ka neesam tikušies, — ne viņiem to vajag, ne man. Es pieņemu arī viņu neveiksmes, tāpat kā sadzīvoju ar savām.
Acīmredzot tu neuztver populāro mūziku kā vieglas izklaides veidu. Kāds ir tavs mūzikas uztveršanas veids? Ko tā tev nozīmē?
Es laikam nesaprotu, ko nozīmē "izklaide". Visbiežāk šķiet, ka ar to tiek domāts process, kurā ļaudis iznieko mūžu ar debilu TV piedāvājumu, tādu pašu mūziku un filmām. No otras puses, laikam taču tas viņiem ļauj labi justies. Arī es mūziku klausos tādēļ, lai labi justos. Tas notiek, kad mūzika runā ar mani personīgā līmenī, sniedz sajūtas un pārliecību, kas apstiprina manu dzīves uztveri, atgādina, ka pasaulē nav tikai vieni vienīgi plānprātiņi, kā reizēm liekas.
Piemēram, Fleet Foxes ir jauna grupa, un es nezinu, kā mūsu attiecības veidosies tālāk, bet šobrīd tā man dod ticību, ka arī cilvēki, kas ir divreiz jaunāki par mani, domā un jūt kategorijās, kas man ir svarīgas.
Šķiet, grāmata ir tik pašpietiekama, ka, izlasot to, nav pat vajadzības kaut kur skriet un meklēt ierakstus, kuru man nav. Tātad pati grāmata "skan kā mūzikas albums". Kāda bija tava iecere, kā tu iztēlojies lasītāju reakciju — ka viņi izlasīs un dosies meklēt agrīno Skotu Vokeru un vēlīno Džoniju Kešu?
Nu… tas mani dara tramīgu. Jauki, ja grāmata šķiet vērtība pati par sevi, tomēr ja tā nesniedz pamudinājumu… Taču par īpašu lasītāju reakciju es nedomāju. Cits rāpjas tiltā, cits sacer dziesmas, vēl kāds uzraksta par tām grāmatu, bet galvenokārt viss notiek tādēļ, lai pateiktu — es te biju, esmu tā nekas, šī ir mana dzīve un par to es iestājos. Varbūt ne tik daudz konkrētais 101 albums, bet vērtības, ko tie pārstāv.
Priekšvārdā tu atceries jaunības pirmo spilgtāko muzikālo iespaidu: "Klausoties bītlus, ne mirkli nešaubījos, ka esmu izdarījis unikālu atklājumu un tādēļ arī pats esmu unikāls." Vai mūzika tev saistās ar noteiktiem personiskiem piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem, laiku, cilvēkiem?
Tas jau ir šīs mūzikas spēks — operējot ar ikdienišķām sajūtām un katram saprotamām muzikālām struktūrām, tā var pateikt kaut ko tik ietilpīgu un universālu, ka tas tevi vairs nekad nepamet. Tas var nākt līdzi tāpat kā kāda bērnības smarža vai garša, kas tevi atver citām smaržām un garšām. Jautājums tikai — vai tavs toreizējais "es" ir kaut kādās attiecībās ar pašreizējo. Vai šī mūzika ir tik stipra, lai spētu šīs attiecības viņu starpā uzturēt. Manā gadījumā bītli ir, bet Kiss nav.
Varbūt vari pateikt mazliet vairāk par to "unikalitātes sajūtu"?
Tā sajūta, ko pieminēju saistībā ar savu The Beatles pieredzi, ir iespējama tikai vienreiz. Taču tā ir tik svarīga, ka tu visu dzīvi centies tai atkal pietuvoties. Tāpat kā iemīloties. Tev liekas, ka tu jūti un zini ko tādu, ko vēl neviens nav jutis un zinājis. Tu esi caur to otru atradis pats sevi.
Vai piekrīti, ka tavs atskats uz 101 albumu ir nostalģisks? Vai tomēr ne?
Tu domā 60. un 70.gadu mūzikas klātbūtni? Paskaties jebkuru grāmatu klasikas listi: Virdžīnija Vulfa, Karš un miers, Džoiss, varbūt Selindžers vai Kafka. Vai visu laiku labākās filmas: Krusttēvs, Orsons Velss, Potjomkins, kāds Hičkoks un gandrīz nekā no nesenās pagātnes. Ne tāpēc, ka šodien nebūtu talantīgu cilvēku, bet tāpēc, ka viņi rada nevis filmas, grāmatas un mūziku, bet produktus. Ja runājam par nostalģiju pēc dzīvām un patiesām emocijām — jā, arī mans 101 albums ir nostalģisks. Kaut gan tajā ir vairāk XXI gadsimta mūzikas, nekā sākumā biju domājis.
Drīzumā iznāks Ērika Kleptona memuāri tavā tulkojumā. Kas tevi pašu visvairāk pārsteidza šajā grāmatā? 
Tas, cik ļoti tā apstiprināja manu priekšstatu par viņu. Cilvēks visu mūžu cīnījies ar milzīgiem kompleksiem, sasniedzis profesijas virsotnes, bet palicis tikpat vājš un piezemēts, līdz nonācis punktā, kur atliek vai nu lauzt sevi pašam, vai ļaut, lai to izdara dzīve, un laikam taču uzvarējis sevi. Aizku­stino­šākais ir pēdējo gadu apraksts — sirma rokzvaigzne uz pārguruma un apnikuma robežas klīst pa pasauli un ilgojas pēc savas mājas, dīvāna, sievas un meitām. Nekāda glamūra vai pozēšanas — visi ir tikai cilvēki.
Vai mūziķu autobiogrāfijām var uzticēties?
Varbūt mazāk nekā viņu mūzikai, bet ne mazāk kā, teiksim, Markesa vai Grasa memuāriem.
Šonedēļ iznāk jaunā izlase Lullabies for Two/Šūpuļ­dzies­mas diviem, kas veltīta duetiem.
Baidījos, lai nesanāk pārāk saldi un smuki. Gribējās aptvert pilnīgāku divu cilvēku attiecību spektru, un ceru, ka tas ir izdevies. Divi pieturpunkti — atceries veco, sentimentālo Paroles, Paro­les ar Dalidu un Alēnu Delonu? Fantastisks gabals. Bet mans iemīļotākais šoreiz ir radikāli pretējs — Koko Teilores un Villija Diksona blūzs Insane Asylum. Tādas dziesmas — no caramels, bonbons et chocolats līdz trako mājai. Gandrīz kā dzīvē.
Katra Lullabies izlase vienmēr ir laba dāvana. Kādu albumu var uzdāvināt tev, lai tiešām tevi patīkami pārsteigtu?
Nu, ja kādam ir lieks Basement Tapes 70.gadu spieduma vinilā… Bet labāk dāvanu karti grāmatveikalā.
Kā atšķirt labu duetu no ne pārāk laba? Kas dara duetu labu?
Hei, tas pats, kas vienmēr, — vai nu tu tam notici, vai ne. Kādi vēl varianti?
Kāpēc Kailija Minoga duetā ar Niku Keivu neizklausās pēc tās Kailijas, kura pazīstama miljoniem?
Tur jau tā lieta — divatā cilvēks var atvērties un var aizvērties. Tā arī ir atšķirība starp labu un sliktu duetu. Laba mūzika ir tā, kas atver cilvēku. To es arī gribēju pateikt gan ar grāmatu, gan ar Šūpuļdziesmām.
***
Grāmata 101 mūzikas albums vērtīgai kolekcijai
Izdevējs Dienas grāmata
Roks, džezs, souls, dziesminieki, kantri un popmūzika — Klāss Vāvere stāsta par ārzemju populārās mūzikas albumiem, kas atstājuši visdziļāko iespaidu uz viņu pašu. Tie visi ir albumi ar savu personību, patiesību, vēstījumu un nozīmi.