Klejojumi mūžīgās pilsētas ieliņās, arkās, parkos un plato vedina uz laimi domāt. Uz kurieni pasauli aizvedīs šis pāri plūstošais, šis kā Vidusjūras viļņi augošais sieviešu spēks? Atšķirīgi konteksti, vienota pieredze — smagi vājināta vīriešu pasaule, no kuras sievietes atbrīvojas, lai nezaudētu cieņu pašas savās acīs. Bieži turpina mīlēt un ciest, bet izvēlas iet savu ceļu.
Neatkarības un vienatnes sargātie bastioni, aiz kuriem tāpat nav iespēju apstādināt mīlestības ziedu plaukšanu. Dziļu iekšēju vēlmi nolikt savas vieglās dienas, ziedoties, ilgi stāvēt ceļa galā un gaidīt mīļoto. Gaidīt, ja viņš nāks un gaidīt, ja nenāks. Vakarā, dzerot vīnu vienkāršā romiešu picērijā, vērojot vīrus, kas skaļi sarunājas un žestikulē, un sievas, kas sēž klusu vai klusi triec savā nodabā, prātā nāk lietuviešu dokumentālistes Janīnas Lapinskaites stāsts par savu filmu Tas ir mans liktenis. Sieviete, kurai jaunībā vecāki nav ļāvuši iziet pie mīļotā, visu mūžu palikusi uzticīga viņam vienīgajam. Daudz raudājusi, līdz dabūjusi kādu acu kaiti un palikusi akla.
Filmētāji viņu atraduši pāris nedēļas pirms pārvākšanās uz veco ļaužu namu. Stāstot viņa smaidījusi un braucot prom paņēmusi līdzi tikai dažas drēbes un mīļotā fotogrāfiju, ko viņai vairs nav iespējas redzēt. Janīna teica — viņa esot uzņēmusi daudzas filmas, bet vienmēr, kad domājot par mīlestību, redzot tikai vienu — tās aklās sievietes acis. Ļoti iespējams, ka laime domāt mūs aizvedusi tālu no šādas uzticības un mīlestības. Mēs esam daudz domājušas, mūsu spēks ir teju biedējošs un mēs gribam visu — brīvību un mīlestību. Neviens nav teicis, ka tas ir neiespējami. Radošā enerģija — šis dievišķais un velnišķais mistrojums mūs reizēm paceļ debesīs un reizēm iesviež ellē, un abēji pabijušas mēs tik un tā neatteiksimies no laimes domāt. Ne par ko citu es nespēju domāt arī Brēmenes tirgus laukumā, kur dienā pirms Čečīlijas Bartolli koncerta izlikts vagoniņš ar XIX gs. spāņu izcelsmes operas dīvas Marijas Malibranas relikvijām, kurām kopā ar viņas repertuāru jaunu dzīvi piešķīrusi dievišķā Čečīlija.
Ar Malibranas balsi no Eiropas operas skatuvēm pazuda kontrtenori. Viņa bija uzticīga mākslai un savā personīgajā dzīvē rīkojās pret kārtīgas un paklausīgas sievietes kanoniem. Divdesmit astoņu gadu vecumā, kad viņa nomira, gaidot bērniņu no mīļotā vīrieša, viņa jau bija paspējusi nodziedāt izcilākās lomas uz pasaules operas skatuvēm. Vinčenco Bellīnī rakstīja viņai veltītas ārijas. Vakarā, Brēmenes koncertnamā, Čečīlija uznāk uz skatuves baltā, mirdzošā tērpā. Viņa, ikdienā vienkārša, vientuļa, vitāla un dzīvespriecīga itāliete, ir pārtapusi dīvā, kas, izdziedot Marijas Malibranas dzīvi un likteni, tūkstošiem cilvēku liek aizdomāties par savējo un piedzīvot mākslas dievišķo spēku. Tas nav koncerts, bet brīnišķīgs piedzīvojums, kurā Čečīlija ar saviem mazajiem pirkstiņiem rāda takti orķestrim, kurš dzīvo burtiski vienā elpā ar viņas balsi. Jā, viņa dzied, viņa rada neticamus treļļus, bet vienlaikus sarunājas ar publiku, izstaro gaišu enerģiju. Cilvēki raud aiz aizkustinājuma un laimes, starpbrīdī smaida cits citam un teju apkampjas… Kad izskan pēdējā dziesma, es pēkšņi atceros viņu, vienkārši ģērbtu, tai vagoniņa ekspozīcijas uzfilmētā intervijā. Ko viņa teica, ka nemainītu ne pret ko — felicit? da pensare. Laimi domāt.