" Ja tikvien tās vainas, domāju – nepaies necik ilgs laiks, kad no Latgales studentu centra, t.i., prasības iesniedzēju vidus, radīsies autoritātes, kas saliedēs. Taču – baidos, ka saliedēs vienus (latgaliešus), bet aizvainojumā par deputātu pietiekamu neieklausīšanos Latgales problēmās – šķels Latgali prom no pārējās Latvijas. Un to savos nolūkos izmantos politiski spēki, kuru interese nebūt nav spēcīga Latvijas valsts. Mēs bieži sākam risināt lietas tad, kad ūdens sāk mutē smelties, vai pat kad tas ir kādu noslīcinājis. Tā tas bija ar lībiešiem. Pirmskara politika attiecībā pret lībiešu valodu bija ne tikai neatbalstoša, bet pat neiecietīga. Lībiešu folkloras pētnieks Oskars Loritss 1937.gadā tika izraidīts no Latvijas – lai netraucē mums veidot vienotu latviešu tautu. Saliedētība ir laba lieta, ja nekļūst par obligāti pieprasītu vienveidību.
Kurzemes krastā nu vairs nerunā lībisku mēli, par to parūpējās gan Ulmaņa, gan padomju laikos. Tagad gan darbojas īpaša valsts ilgtermiņa mērķprogramma Lībieši Latvijā. Nu jau ir, tikai pašu lībiešu tikpat kā vairs nav. Piepildījies kāda pirmskara deputāta Saeimā ieteiktais priekšlikums, proti, ka lībiešu jautājums būs atrisināts, kad lībieši būs sadzīti jūrā.
Latgaliešus nevar sadzīt jūrā, pat ja ļoti kādam to gribētos. Taču latgaliešus var aizdzīt prom no latviskā, izšķīdināt. Tajā pašā LA publikācijā citēta valodniece Anna Stafecka: "Latgalē latgaliskais ir latviskais. Latgaliešu valoda ir latviskās kultūras neatņemama sastāvdaļa." Pirmajā punktā – par latgaliskā un latviskā savstarpējām attiecībām noteikti piekrītu. Otrajā – par latviskās kultūras neatņemamu sastāvdaļu – neesmu tik droša. Visu var atņemt ,un viss var pārtapt, ja laikus nereaģē un nepalīdz valstiski. Man var iebilst, ka latgalieši un lībieši ir divas dažādas kategorijas. Pirmajā gadījumā tā ir latviešu tautas daļa, otrajā – cita tauta. Tomēr runa ir par kopīgu problēmu – Latvijas novadu un tās valodu (vai dialektu) savdabības valstisku atbalstīšanu. Latgale vēsturisku apstākļu dēļ 300 gadu bija šķirta no citiem novadiem.
Izveidojās sava rakstu valoda, literatūra. 1917.gadā Latgales kongresā stiprāka bija to latgaliešu balss, kas iestājās par pievienošanos pārējai Latvijai, saglabājot sava novada valodas un reliģisko identitāti. Viņiem tas arī valsts līmenī tika solīts. Solīts gan makā nekrītot. Cik liela vieta Latvijas vēstures, valodas, literatūras apecerējumos atvēlēta Latgalei un tās mūsdienu latviski latgaliskās identitātes veidotājiem Francim Trasunam, Francim Kempam, Nikodemam Rancānam, Valerijai Seilei? Latgales novada kultūras saglabāšana un attīstība ir gan latgaliešu pašu rokās, taču vajadzīga arī patiesa valstiska ieinteresētība. Tieši pirms simts gadiem, kad F.Trasuns klaudzināja pēc palīdzības pie tautiešu durvīm Rīgas Latviešu biedrībā, viņš saņēma atbildi: "Ejiet nu šoreiz Dieva mierā! Varbūt citreiz būs labākas iespējas." Vai tiešām atbilde arī šodien – pēc 100 gadiem – ir tāda pati? Vai vidzemniekiem, kurzemniekiem, zemgaliešiem ir vienaldzīgs dzīvs latviskums valsts austrumu daļā?