Latvieša pieprasītākās gleznas

Retrospekcijā līdzās 70.gadu darbiem redzami arī jaunākie; gleznas papildina īpatnēji sīkplastikas darbi, kas atgādina izrakumos atrastās Villendorfas Veneras u.tml. senatnes cilšu jaunrades augļus, un dažādu objektu "instalācijas" (visai neparasti ieraudzīt, kā ar šo laikmetīgās mākslas monopolizēto terminu apzīmē, piemēram, apgleznotus akmentiņus (Jūras dāvana) vai XIX gs. ceļojošo amatnieku - krāsotāju stilā izrotātus priekšmetus (No vectēva pūralādes). Apmeklētāji var iegādāties arī vairākus Anmaņa sacerētus un ilustrētus izdevumus un CD (ar PR viss kārtībā) un noskatīties filmu par slaveno 1972.gada personālizstādi, ko apmeklējis rekordliels skatītāju skaits. Mākslas kritiķes Ingas Šteimanes pārdomas par dažām citām izstādēm, kas neatbilstot "laikmetīguma šaurai izpratnei" (Kultūras Forums, 10.-17.X. 2008), bet tomēr pārstāvot dzīvu, mūsdienās radītu mākslu, norāda uz zināmām paralēlām orbītām, kurās riņķojošās parādības var nekad nesaskarties, kaut arī eksistē vienā Latvijas mākslas laikā un telpā. Tomēr Jāņa Anmaņa fenomens nevienā plašākā orbītā īsti neiekļaujas. Varbūt to var uzskatīt par nedaudz cita jēdziena - latviešu populārās vizuālās kultūras - elementu? Toties pavisam tiešu kontekstu Anmaņa jaunradei piedāvā krievu emigrantu mākslinieku Vitālija Komara un Aleksa Melamida 1995.gadā aizsāktais projekts Visvairāk gribētās (jeb pieprasītākās) gleznas (The Most Wanted Paintings). Kā izskatītos māksla, kas apmierinātu vislielāko skatītāju skaitu? Sabiedriskās domas izpēte ir demokrātiskās patērētāju sabiedrības mugurkauls; tad kādēļ gan māksla no šī procesa jāizslēdz? Rezultātā tapa uz aptaujām balstītas gleznas, nedaudz atšķirīgas dažādām valstīm, kurās kopumā dominē klasicisma stila ainavas ar kulišveida kompozīciju, kalniem un ūdeņiem tālākajā plānā, kādu dzīvnieciņu (visbiežāk briedi) un sīkām stafāžām (varoņiem, zemniekiem, bērniem), kas kaut ko dara gleznas priekšplānā. (Vismazāk gribēto gleznu topā, starp citu, vēl joprojām pārliecinoši uzvarēja abstraktu ģeometrisku figūru kombinācijas.) Šķiet, Anmanis ir ticis klāt šim latvieša kolektīvās zemapziņas arsenālam bez kādām aptaujām - viņa gleznās ieraugāma tipiska Latvijas ainava ar lauku sētām un koku puduriem, iztrūkstot kalniem u.c. nelatviski grandioziem elementiem (Ziemas ainava, 2004, u.c.), Rīgas torņu silueti kā neiztrūkstošs Latvijas galvaspilsētas zīmols (Senā Rīga, 2003, u.c.), klusās dabas ar rudzu maizi, putras bļodu, krūku u.c. senatnīgi tradicionāliem atribūtiem (Klusā daba ar maizi un bļodu, 2008, u.c.). Komara un Melamida projektā iecienīto briežu loma latviešu izpratnē, šķiet, tikusi zemnieka labākajam draugam zirgam (Maize un zirgs; Draugi, 2006, u.c.), kaut neizpaliek arī daži citi dzīvnieki (dzērves, suņi), bet Karlam Gustavam Jungam, šķiet, būtu ko teikt par viedā senča tēlu, kas arī manāms migrējam no gleznas gleznā. Kaut kādā mērā Anmanis noteikti būtu aplūkojams naivisma un primitīvisma ietvaros (protams, apzinoties, cik plūstošas ir šo terminu robežas). Gleznas telpa visbiežāk ir plakne, uz kuras objekti izvietoti līdzīgi šaha figūrām kā ēģiptiešu u.c. seno tautu mākslā - tuvākie zemāk, tālākie augstāk, nereti veidojot vēsi zilganus vai silti zeltainus siluetus uz tumšiem foniem (Irbīte Vecrīgā, 2001; Meitene un dzērve, 2008, u.c.). Dziļdomīgi ezoteriskais simbolisms ietērpts pamatīgā, vecmeistariski dzeltenbrūnā vai pērļaini sidrabainā krāsu gammā, kas lazēta uz biezas faktūras pamata, radot senatnīguma iespaidu. Ir gan arī darbi, piemēram, spilgti izkrāsoti, valšķīgi akti, kas "iekāpj" tīri komerciāla ilustratīvisma zonā. Atgriežoties pie Anmaņa popularitātes fenomena padomju laikā, tas nenoliedzami varēja saistīt publiku ar retrospektīvi nostalģisko senatnes auru, piemēram, daudz reproducētā un arī šajā izstādē skatāmā Vectētiņa klusā daba (1967), kur līdz ar šķietami necilo priekšmetu izvēli tiek godināts aizgājušās paaudzes ieguldījums pretstatā oficiālajam nākotnes patosam. Arī noslēpumaini mājieni uz mistikas sfēru īstam padomju pilsonim, kā zināms, nebija vēlami, tāpēc šķita nedaudz disidentiski, lai gan mākslas prakse 70.gados strauji attālinājās no joprojām postulētā reālisma un jauncelsmes darba optimisma. Te šķiet vietā atcerēties Jāņa Borga sacīto Maijas Tabakas popularitātes sakarā: "Tolaik jebkura neparastāka lieta guva alkainu ievērību, par mākslu bija sakāpināta interese. Jo ārpus tās nekāda lielā izvēle cilvēku dvēseles un miesas piepildījumam nepastāvēja - ja nu vienīgi mazdārziņš, šņabis ar desu un vēl kāda somu pirts…" (Borgs J. Kas baidījās no Maijas Tabakas? // Maija Tabaka (Katalogs), Rīgas galerija, 2004, 26.lpp.). Tomēr Anmaņa jaunās izstādes apmeklētība ar Radio 2 repertuāra muzikālo fonu arī šodien liecina par zināmu cienītāju loku šādam vizuālās kultūras segmentam, uzturot spēkā Komara un Melamida uzdoto jautājumu - kāda veida kultūru spēj radīt sabiedrība, kuras dzīve un pārvaldes modeļi balstās uz aptauju rezultātiem?