Tik vienkārši. Tik brīnumaini. Šie spēles noteikumi, kad tu, labticīgais skatītāj, apgūsti svešās pieredzes, notici tām, ielaid tās savā apziņā un rūpīgi apsargātajā emocionālajā teritorijā, var kļūt par tavu personīgo pārdzīvojumu.
Maskavā šovakar rāda kādu izrādi — leģendu. Var aizgūtnēm strīdēties, ko īsti uzskatīt par dzīvās leģendas cienīgu mākslas faktu. Es droši zinu vienu — katram, kas mīl teātri, ir arī savs personīgais leģendu sarakstiņš, un, iespējams, tāds ir arī vēsturiskajām cilvēku kopībām, ko sauc par paaudzēm. Tiem, kas, līdzīgi man, ir šaipusē dzimuši kopā ar Gagarina lidojumu kosmosā, starp latviešu teātra leģendām, esmu drošs, būs Pētera Pētersona/ Aleksandra Čaka Spēlē, Spēlmani, Arnolda Liniņa — Ibsena Brands, Liniņa/Auškāpa — Gunāra Priedes Trīspadsmitā jeb Nāc uz manām trepēm spēlēties, Kārļa Auškāpa — Šekspīra Sapnis vasaras naktī — tieši šīs un vēl tikai dažas izrādes izaudzināja manī apjautu, kas ir dzīvais teātris un kādai jābūt pamatīgai "teātra drēbei". Teātris — vispirms tā ir mistērija, prieks un pārdzīvojums. Un cilvēcisko attiecību rotaļīgais skaistums.
Bet slavenā Maskavas izrāde ir patiešām brīnums un ūnikums. Tā ir, jā, jā, 1947.gadā tapusī Džordžo Strēlera Arlekīns, divu kungu kalps. Milānas slavenajā Piccolo teatro iestudētā masku komēdija, hrestomātiskās Goldoni lugas versija, ko XX gadsimta teātrim pielāgoja itāļu dramatiskā teātra režijas vienīgais ģēnijs Strēlers, paveicot šķietami neiespējamo — iepūšot dzīvību senajā spēles stilā, ko sauc par commedia dell"arte jeb masku spēlē. Ar šo viesizrādi kā dāvanu teatrāļiem Maskavā sākas Krievijas sezonas labāko teātru darbu skates — festivāla — konkursa Zelta maska maratons, kas ilgs līdz pat 15.aprīlim.
Strēlers šo izrādi iestudēja kara papostītajā rūpnieciskajā Itālijas ziemeļu pusē, jaundibinātajā Milānas Mazajā teātrī, kurš vēlāk kļuva par XX gadsimta Itālijas teātru firmas zīmi. Pirmo reizi Divu kungu kalpu uz PSRS atveda atkušņa laikos, 1960.gadā, otru reizi 2001.gadā ar šo izrādi Maskavā atklāja Vispasaules teātru olimpiādi. Tad es to ieraudzīju realitātē — krāšņu, vitalitātes un izcila stila lieluzvedumu ar apbrīnojami gaišu un gaisīgu, nerātnu noskaņojumu — tieši tādu, kādai bija jābūt īstai itāļu delartiskajai masku komēdijai, kur viss ņirb, zib un rosās tavā acu priekšā kā tādā Venēcijas karnevālā, tikai šoreiz uz "apgrēcības prieka" zīmju — balti izžautu vējā plandošu palagu fona.
Izrādi leģendāru tagad dara arī fakts, ka Arlekīna lomu jau 40 gadus spēlē, nē, izdejo un izlēkā aktieris Ferručo Soleri. Viņa Arlekīns kā virtuozs delartiskās komēdijas tipāža paraugs ir ierakstīts visās divdesmitā gadsimta pasaules teātra vēstures grāmatās. Viņa žilbinošie lacci (lazzi — triki) ir tikpat leģendāri kā neticamā spēja, piemēram, vienlaikus būt skatuves labajā un kreisajā pusē. Šis Arlekīns, veicot nepateicīgos divu kungu kalpa pienākumus, pa skatuvi neskraida, viņš planē! Itālijā mīlētajam aktierim — virtuozam Soleri — ir jau pāri septiņdesmit, un viņa meistarība patiešām apzīmējama ar vārdiem "kaut kas ar prātu neaptverams". Izrādes finālā mūžīgi jaunais lodveida zibenspuika Arlekīns noņem masku, aiz kuras slēpjas cienījama sirmgalvja sīkās grumbiņās sačokurotā seja. Tā ir izrādes galvenā atrakcija, kuru skatītāji uzņem ar ovācijām un kājās stāvot. Brīnumi teātrī notiek — laiks apstājas, un tev ne mirkli nav sajūtas, ka izrādei ir jau sešdesmit gadu.