Melnas krelles

No otras puses, tai gandrīz viscaur raksturīga ekstravaganta izteiksme un deviņdesmitajiem gadiem raksturīgais galējais fragmentārisms, bieži vien nelielie dzejolīši sastāv it kā aprautiem mājieniem.Ieva E.Kalniņa par Rupenheites krājumu Vajadzīgo pasvītrot (2001) rakstījusi: "Es un domubiedri veido savu pasauli, kuras valoda, pārdzīvojuma asociatīvā izteiksme ir tik individuāla, ka lasītājam reizēm neizdodas "pieāķēties" tēliem un asociācijām — acīmredzot trūkst kāda posma, kas ir zināms autoram, bet izlaists tekstā".Šis izteikums neliecina par to, ka Rupenheite būtu kāda pavirša rīmkale, kas uz dullo rakstītu dzejoļos visu, kas ienācis prātā, un priecātos par savu neatšifrētību — lasot Melnas krelles, nerodas šaubas par autores pārdzīvojuma patiesumu, tāpat neapšaubāms šķiet fakts, ka tikai pati autore tā pa īstam zina, kā viens otrs dzejolis šifrējams.Uzrakstīju iepriekšējo teikumu, un mani pārņēma neskaidra nojausma, ka kaut ko līdzīgu jau esmu rakstījis vairākās citās recenzijās par citu mūsdienu latviešu autoru grāmatām. Šķiet, reti kurš mūsdienu dzejnieks grib lasītājam bakstīt ar pirkstu acī un skaļi kliegt ausī. Gandrīz visi raksta šifrēti un aprauti, daudz nebēdādami, vai kāds viņus sapratīs vai laidīs gar ausīm.Smagums un tuvumsVislielākais dramatisms koncentrēts krājuma pirmajā nodaļā Tuvu, kurā, par spīti nosaukumam, drīzāk vēsmo vientulības, disharmonijas un sāpju noskaņas. "Tikai neiegrūd mani smiltīs/ kā varonis savu pūķi/ ko tad tu darīsi/ tev taču bez pūķa/ būs diezgan grūti" (23.lpp), Rupenheite ironizē. Šajā nodaļā no lakonisko tēlu bagātības iekrīt acīs tie, kas signalizē par fiziskām sāpēm un garīgu pagurumu — cilvēka ķermeņa detaļas saistībā ar tumsas, ūdens un asiņu tēliem. "Tik tumša kā sarkanvīna nogulsnes vai/ Tērauds uz pirkstu spilventiņiem/ Ir mana diena pret tevi" (29.lpp) — tāds varētu būt nodaļas rezumējums.Pēc atelpas nodaļas Ziedu valsis seko nodaļa Mammu dzejoļi, kurā apkopoti dzejoļi par bērniem. Nojaušams, ka šos darbus iedvesmojušie bērni ir mazi, un arī dzejolīši ir pavisam mazi. Šajā nodaļā autores attieksme pret tekstu ir atšķirīga — lasītājam visai labi nojaušams, kas mudinājis sarakstīt šos tekstiņus. Tas varētu būt kāds maigs un mulsinošs brīdis, vērojot bērna miegu, kāds bērna izteikums vai nedarbs. Te vietā ir arī mammas atskārsme, ka, auklējot bērnu, cēlo jēdzienu "krūts" nomainījis daudz piezemētākais, bet vitāli svarīgais "pups" (54.lpp).Daudzi šīs nodaļas tekstiņi ir kā mazas skicītes vai gatavošanās rakstīt dzejoli. Un ir skaidri iemesli, kāpēc skicītes nav pārvērtušās garākos dzejoļos — acīmredzot mammu dzejoļi nemaz nedrīkst būt garāki, jo nozagt sev vairāk laika dzejoļu rakstīšanai nav iespējams: "lielais bērns tik liels/ mazais tik mazs/ manis arvien mazāk/ tas jau nekas" (55.lpp), atzīst Rupenheites dzejas mamma.Abas pārējās nodaļas Melnas krelles un Mirdzot šķērsām sasaucas ar pirmajām divām krājuma nodaļām, un nav manos spēkos izskaidrot, kāpēc dzejoļi sadalīti tieši šādi.Dažas atskaņasJaunajā krājumā ir teksti, kas liecina par izteiksmes demokratizēšanos. Dažās vietās samanāmas atskaņas, dzejolis Kad lēni piesniguši smagi viļņi iet... (66.lpp) veidots ar uzsvērtu metrisko rakstu, savukārt Inesei Zanderei veltītais Ir viena skaņa debesīs... (82.lpp) sastāv no atskaņotām četrrindītēm — kaut kas tāds Rupenheites eksperimentālajā poētikā iepriekš likās pilnīgi neiespējams.Viņa pati arī devusi daudznozīmīgu mājienu par formas problēmām, kādā dzejolī teikdama: "kā drīkst/ tā atskan/ atskaņa viltīgi saka" (37.lpp). Tas varētu nozīmēt — dzejniekam viss drīkst atskanēt tā kā viņš vēlas, vienalga, ar vai bez atskaņām. Un, kā jau pie Rupenheites pieņemts, tas var nozīmēt arī kaut ko pavisam citu.Jaunajā krājumā, par spīti sporādiskajai ritma un atskaņu atskanēšanai, Rupenheites dzeja saglabājusi agrāko neizskaidrojamību, pieklusināto, taču visādām dīvainībām piepildīto stilu un fragmentārismu. Tāpēc reti kurš dzejolis paliek atmiņā kā vienots veselums, drīzāk prātā aizķeras atsevišķas frāzes. Ap tām varēs mieloties ne viens vien poēzijas feinšmekers.