Izstādē Ķieģeļi muzejā Rīgas Jūgendstila centrs būs aplūkojami 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā Latvijas ķieģeļcepļos ražoti ķieģeļi no Latvijas vēsturiskās būvkeramikas entuziastu Mārtiņa Varbūta, Jurija Perevoščikova un Artūra Altberga kolekcijām. Vēsturiskos ķieģeļus papildinās eksemplāri no SIA Lode un SIA Ceplis mūsdienās tapušās produkcijas, kā arī dažādi seni, ar ķieģeļiem saistīti priekšmeti un fotogrāfijas.
Ķieģeļi par sevi var pastāstīt daudz. To izmērs un regularitāte, piemēram, vēsta par ražošanas veidu un laiku, ķieģeļu krāsa norāda uz māla ieguves iespējamo vietu un līdz ar to arī ražošanas vietu. Vissvarīgākā pazīme ir ķieģeļa marķējums (iespiesti burti, skaitļi, zīmes), kas norāda uz konkrētu cepli kā attiecīgā ķieģeļa izgatavotāju.
Būvkeramikas visiem labi zināmo priekšmetu – ķieģeļu, dakstiņu, kanalizācijas un meliorācijas cauruļu, krāsns podiņu un flīžu izgatavošanas un lietošanas vēsture aizsākās pirms vairākiem gadu tūkstošiem, taču 19. gs. otrajā pusē/beigās un 20. gs. sākumā notika būvkeramikas ražošanas un lietošanas “eksplozija”. Strauji augošās pilsētas (arī Rīga, Jelgava un daudzas citas), jaunu mūra ēku, stratēģiski svarīgo būvju un dažādu infrastruktūras objektu celtniecība pieprasīja līdz šim nepieredzētu celtniecības materiālu daudzumu. Latvijas teritorijā, kur līdz šim darbojās vietējām vajadzībām izveidotie muižu un māju cepļi, sākās cepļu atvēršanas uzplaukums. Atrašanās vietu noteica izejvielu pieejamība un transporta iespējas. Tolaik par galveno un produktīvāko Latvijas būvkeramikas "Klondaiku” kļuva Lielupes baseins (t. sk. tās pietekas) posmā no Staļģenes (un arī virs tās) līdz pat Kalnciemam, visblīvākajam cepļu rajonam. Līdzās ķieģeļu lielražotājiem un vēlākajam Rīgas pilsētas galvam Džordžam Armitstedam, E. Ņesterovam, Viljamam Teiloram un Karlam Rozenbergam šajā laikā darbojās simtiem citu lielāku vai mazāku cepļu, kas deva savu artavu Rīgas un citu lielo pilsētu celtniecībā. 1912. gadā, piemēram, Lielupes baseina cepļos tika saražoti 230 miljoni ķieģeļu. Vēsturisko cepļu vietās pēc abu pasaules karu radītajiem pārtraukumiem atdzima un radās jaunas ķieģeļu ražotnes.
Rīgas skaisto, vēsturiski un arhitektoniski vērtīgo ēku rašanās un pastāvēšana ir kā monēta ar divām pusēm. Aversā vienmēr būs ēkas arhitekts, arī tās pasūtītājs vai īpašnieks, tās slavenie iedzīvotāji un vēsturē palikušie notikumi, kas risinājušies konkrētajā ēkā. Savukārt reversu reti kurš skata un reti kuru tas interesē – tie ir meistari, kas cēluši konkrēto ēku, materiālu ražotāji un piegādātāji. Izstāde muzejā Rīgas Jūgendstila centrs dos iespēju palūkoties uz ķieģeļiem tuvplānā, jo bez tiem nebūtu arī daudzo un skaisto Rīgas jūgendstila namu.
Izstāde muzejā Rīgas Jūgendstila centrs apskatāma līdz 26. maijam. Muzejs atvērts no plkst. 10.00 līdz 18.00 katru dienu, izņemot pirmdienas.