Topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja koncepcija paredz to veidot kā sabiedrībā iemīļotu tikšanās vietu – iedvesmai un jaunām zināšanām, pašrefleksijai un pieredzes apmaiņai. Tāpēc ne mazāk svarīga kā arhitektūras konkurss, par kura sākšanu tika paziņots pirms divām nedēļām, ir laikus sākta domu apmaiņa, ko nozīmē muzejs, un īpaši laikmetīgās mākslas muzejs, mūsdienās, kad tradicionālās pieejas sastopas ar jauniem izaicinājumiem, arī nebijušu mediju vides piesātinājumu. Rakstu sērijā, kas top ar ABLV Charitable Foundation atbalstu, KDi aicina izteikties dažādu jomu praktiķus un teorētiķus, lai 2021. gadu, kad paredzēts atklāt jauno ēku, sagaidītu ar daudzveidīgu ideju un skatījumu portfeli. Raksta autore ir Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, komunikācijas un mediju pētniece, pazīstama arī kā ilggadēja kultūras publiciste.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Iedomājieties, ka visu pasaules dažādo muzeju vērtības apmeklējumā tiek piedāvāts aplūkot sajauktā veidā, izstādot pēc nejaušības principa! Šķiet, ka lielāko daļu no tām mēs noraidītu kā nevērtīgas vai vismaz neinteresantas. Otrkārt, mēs, visticamāk, justos slikti, jo nespētu saprast, kā pareizi izturēties pret uztverto. Galu galā – kādēļ cilvēcei sev jāņem līdzi laikā tik apjomīgs sakrāto faktu, lietu un ideju kopums? No paaudzes paaudzē, vispārzināms, varu reprezentējošs un stiprinošs. Apstrīdams un… viegli iznīcināms, kā to pierāda kaujas Tuvajos Austrumos. Bet tieši šis kopums ar visām pretrunām mūs padara par cilvēkiem. Nebūtu grūti iedomāties, ka tas ir laikmetīgās mākslas darbs.
Pret laika likumiem
Lai gan parasti muzeju apmeklējam estētiskā apmierinājuma, izzināšanas vai izglītošanās vārdā, faktiski to darām, lai pārliecinātos par savu zināšanu pareizību. Līdzīgi skolai, teātrim vai plašsaziņas līdzekļiem muzeji demonstrē savu versiju par kultūras vēsturi. Kas iekļūst muzeju kolekcijā, kā tas parādās un vai parādās vispār? Tas ir profesionāļu rokās, kuri tiklab atklāj, kā noslēpj – atlasa, sakārto, kontekstualizē un ievieto eksponātus katru savā vietā – gan izstādes telpā, gan laikā, ko dēvējam par mūsdienām, un kultūras vēstures stāstā.
Tādējādi jebkurš muzejs patvaļīgi izrīkojas ar laiku – no lietu un notikumu nepārtrauktības un ilgšanas, no attīstības un attiecībām izvelkot sevišķo, tas veido savu stāstījumu, kura stāstītājs slēpjas aiz paša stāsta kā nemaldīga objektivitāte – pareizās zināšanas. Tai pašā laikā muzeja darbs ir radošs un produktīvs, un rezultātā tas, kas dzīvē ir tikai viena stadija, viens solis, muzejiskā interpretācijā ir gatavs, izdarīts, pabeigts, nobeigts un, iespējams, vismaz daļai sabiedrības – beigts. Tāds ir šīs darbošanās paradokss – notvert mirkli nozīmē reizē to noslēgt laikā un iegūt nākamajām paaudzēm, piepildot ar jēgu.
Muzeja izcelšanās apliecina svarīgu cilvēku kultūras dziņu – pretošanos laika likumiem, novecošanai, sabrukšanai, bojāejai, kas valda dabā un materiālajā pasaulē. Arī mirklīgumam, gaisīgumam, netveramībai, kas raksturīgi tādiem procesiem kā uztvere, uzmanība vai atmiņa. Mīti šo seno dziņu ir iekodējuši varoņu tēlos, kuri meklē mūžības eliksīru vai iespēju ceļot laikā. Noturēt, materializēt, reprezentēt ir galvenā ideja arī rakstības attīstībā – vēlme kaut ko paņemt līdzi sev un savas sugas nākamajām paaudzēm, lai kopumā izdzīvotu, pārvarētu laiku. Senie grieķi to konceptualizēja kā briesmoni – tēvu, kas apēd paša bērnus.
Kultūra kopumā lielā mērā skaidrojama kā cīņas ar laiku forma, kas izpaužas iepriekš apgūto zināšanu kodēšanā un saglabāšanā pēcnācējiem ārējos, materiālos objektos, kas nākamajai paaudzei jāņem vērā. Muzejam šajā darbā ir kanona jeb standarta – īpaša ieroča – loma.
Komunikācija un pārraide
Franču mediju pētnieks Režī Debrē grāmatā Ievads mediju zinātnē uzsver, ka tieši spējas izteikt, materializēt un krāt pieredzi, informāciju un zināšanas mūs atšķir no citiem dzīvniekiem un palielina izdzīvošanas izredzes. Tās mums nepastarpināti ļauj pārveidot vidi, kuras ietekme evolūcijas procesā maina organismu stāvokli un statusu, kā arī garantē izdzīvošanu. Taču viņš atšķir divas funkcijas, kuras mobilizē medijus kā sociāli akceptētu kodētu informācijas nodošanas tehniku – komunikāciju un pārraidi. Pretstatā komunikācijai, kuras galvenā funkcija ir sociuma uzturēšana notiekošajā, ilgstošajā laikā, pārraide ir informācijas un zināšanu nodošana citiem, galvenokārt laikā – no vienas paaudzes nākamajām. Tā savukārt ir nepastarpināti saistīta ar īpašu dabas lietošanu, lai pavisam noteikti uzkundzētos laikam: "Lūk, arī visa atšķirība starp dabas un mūsu vēsturi: mūsējā ilgšana var kļūt par radīto, jo katra rīcībā ir pietiekami lieli pagātnes rezervuāri. Homo veic inovāciju, lietojot visu to, ko uzkrāj. Tādējādi, pastāvot līdzīgai atkarībai no kosmoloģijas kā citiem primātiem, cilvēks no tiem atšķiras ar spēju iemācīties tādus uzvedības veidus, kādus viņš pats nav piedzīvojis, un normas, ko pats nav izgudrojis. Tādējādi katrs indivīds ar lomas tiesībām iekārtojas transpersonālajā – tāpēc ka tā ir mākslīga – pasaulē, kas sākusies un turpināsies bez viņa. Tieši tādēļ, ka viņam ir šāda ekstrabioloģiska spēja pievienot savai organiskajai programmai neorganiskus, bet organizētus elementus (apstrādātus akmeņus, darbarīkus utt.). [..] Dzīve piedāvā mums sava veida mnemoķīmiju, bet kultūra – mnemotehniku, mnemoķīmijas turpinājumu citiem līdzekļiem."
Muzejs kultūras procesā nozīmē īpašu vietu. No vienas puses, tas ir skatīts kā viena no krātuvēm, glabātavām, kurā kultūras nesēji objekti tiek glabāti, spītējot laikam. No otras puses, kā uzsver Režī Debrē, muzejs līdzīgi skolai, bibliotēkai vai medijam darbina aktualitāti noteiktā, sociāli akceptētā veidā. Tas rūpējas, lai cilvēki katrā aktuālajā laikā lietotu, mācītos un attīstītu to informāciju, ko glabā kultūra. Jo kopā ar radīto/vērtīgo tas glabā arī kodētu papildinformāciju par pašu radīšanu.
Kā vēstī vārda museion izcelsme, tā koncepts saistīts ar radošumu un radīšanu. Zināmākais no grieķiskajiem skaidrojumiem saistās ar mākslas, zinātnes un kultūras dievietēm – mūzām – veltītu tempļa vietu. Ideja atbalstīt mākslu, zinātni un kultūru ir projektīva – vērsta nākotnē. Tā paredz intensīvu darbošanos, lai radītu kaut ko jaunu. Paradoksālā kārtā līdzās zināšanām, kas iekrātas pagātnē un veido tradīciju, muzeja objekti nes arī liecību par jaunradi un nodod nākamajām paaudzēm jaunā kultu.
Redzamais un neredzamais
Kultūrā ir divas orientācijas – uz tradīciju un jauno. Noteikti laikmeti iezīmē vienu no tām pāri otrai, tomēr vienmēr līdzās nojaušamas abas. Muzeja vēsture to labi pierāda. Piemēram, projektīvais modernisma laiks nesa līdzi arī muzeja noliegumu, saskatot krāšanā bezjēdzīgu, traucējošu un pat kaitīgu kultūras smagumu. Rakstot par jauno mūsdienu mākslā un kultūrā, Boriss Groiss, piemēram, rakstā Par jauno (grāmatā Mākslas vara) citē Kazimiru Maļeviču, kurš apgalvoja, ka, saglabājot veco, tiek likti šķēršļi jaunajam. Muzeja laikmetīgums Groisam ir saspēlē ar realitāti, kurā mūsdienu mākslinieki veido kritisko diskursu par realitātes veidošanu caur realitātes atspoguļojumu, kas ir muzeja funkcija. Tādējādi māksla ir laikmetīga tieši tāpēc, ka nav vēsturiska. Tāda māksla darbina muzeja kritiku, iezīmējot to kā brīvību, bet muzejs ir laikmetīgs, ja tas atver durvis realitātei, ļaujot cilvēkiem pašiem nepārtraukti no jauna atrast kulturāli nozīmīgo mākslinieciski sajauktajā, dekonstruētajā ikdienišķumā, simboliskās praksēs, nevis gatavās zīmēs.
Vēsturiski muzejs ir rakstības laikabiedrs. Tajā pašā laikā, kad helēnisma laika grieķu kultūrtelpā radās bibliotēka, tapa arī pirmie muzeji – izglītības iestādes ar plašām uzskatāma materiāla kolekcijām. Tikpat spektakulāri tie arī gāja bojā – piemēram, ap 290. gadu pirms mūsu ēras radītais Aleksandrijas muzejs aizgāja bojā ugunsgrēkā tāpat kā Aleksandrijas bibliotēka, simboliski manifestējot savu pakļautību iznīcībai. Rakstībai ar muzeju kopīga ir arī redzamā un neredzamā dialektika. Līdzās saglabāšanai, krāšanai un izvērtēšanai tā darbības sfērā ir arī izrādīšana, kas tikai ļoti uzmanīgam skatītājam ļauj izprast neredzamo. Neparādītais kļūst nesvarīgs – aizslīd no skata, izkrīt no pagātnes. Muzejs līdzīgi rakstībai piedāvā realitātes atkārtojumu un sakārtojumu, kas saistīts ar noteiktu institucionalizētu praksi – rādīšanu un skatīšanos. Muzeja apmeklētājs, sekojot ceļojumam kopā ar stāstu, vienmēr atgriežas pie kāda iedomāta izejas punkta, lai izzinātu dziļāk, varbūt veidotu citu jaunu ceļu, ja nepieciešams. Atkārtojums pievieno vērtību, bet arī raisa aizdomas, parādīšanas kritiku tādās divdesmitā gadsimta mākslas formās kā redīmeids un popārts. Tomēr tikai pašās gadsimta beigās muzejs pats iegūst jaunu vietu mākslas kritiskajā diskursā. Nikolā Burjo populārajā darbā Attiecību estētika apraksta objektus kā valodas paplašinājumu. Ikdienišķie priekšmeti izstādīšanas kontekstā iegūst, no vienas puses, medija statusu, no otras, – nezaudē savu materialitāti, nozīmējot un vienlaicīgi veidojot realitāti. Šis funkciju komplekts kādreiz bija rezervēts tikai rakstītajai valodai. Tomēr ierasti un īpaši, lietojami un kaut ko nozīmējoši priekšmeti ir sen pazīstami novadpētniecības un vēstures muzejos. Kādu papildnozīmi un atšķirību tie iegūst, nonākot mākslas muzejā?
Paātrinātais laiks
Modernais muzejs līdzīgi modernajai zinātnei radies apgaismes laikmetā. Pirms XVII gadsimta muzeji drīzāk bija eklektiskas dīvainību kolekcijas, pieejamas tikai elites pārstāvjiem, bet turpmāk, topot publiskajai telpai, arī muzeji kļūst par vietām, kas pulcina sabiedrību un rada ap sevi īpašu sarunu gaisotni. XVIII un XIX gadsimtā sadarbības formas ar plašo un neviendabīgo masu auditoriju pamazām pakļauj kolekcijas klasifikācijai, analīzei un sistematizācijai.
Šajā laikā izveidojas arī savdabīga muzeja kultūra, kas nosaka veidus, kā auditorija uzvedas muzejā, cieņu pret vērtībām apliecinot ar distances ieturēšanu. Laiks interpretēts retināti, padziļināti aplūkojot katru objektu. Mūsdienu mediju attīstības, paātrinājuma un laika trūkuma kontekstā šīs laika lietojuma prakses tiek izjautātas, pārprasot, piemēram, cik daudz laika jāpavada muzejā. Vai arī – kā ievietot muzejā darbus, kuru uztveršana prasa ilgāku laiku nekā statiski attēli un objekti. Vai vēl vairāk – ko iesākt ar procesā balstītiem darbiem, kas realitātē ilgst vairākas stundas, dienas, mēnešus, varbūt pat gadus. Māksla mūsdienās nereti nojauc barjeru starp apmeklētāju un izstādīto objektu un liek viņam iesaistīties tā satura veidošanā. Vai šis darbs tiek ieskaitīts strādāšanas vai atpūtas un izklaides laikā? Vēl vairāk – mediju laikmets arvien ātrāk liek novecot pašiem darbiem – daži no tiem ātri kļūst praktiski nepieejami tehnikas līdzekļu, programmu vai lietotņu dēļ, kas ir to struktūras pamatā.
Muzejs ir vieta, kas izvērš laiku uz āru, parāda to kopā ar pašu rādīšanas mehānismu. Mirklis, ko varētu izteikt ar "lūk – voilà – tā", analizējot skatīšanos un attēlu mūsdienās, šo īpašo parādīšanas tipu raksturo franču filozofs Žaks Ransjērs grāmatā Tēla nākotne. Muzeja rādīšanas aktā, kura būtība ir saistīta ar ambīcijām saskatīt visa absolūto sākumu, tā pārmaiņās, mainīgumā, procesos un sekās, kas skārušas redzamo (un zināmo), atklājas laika iespaida būtība pati. Tomēr fakts, ka esam spiesti to saskatīt stāstījumā, diskursā, kārtībā, ko diktē kāds skatpunkts, relativizē un savā ziņā kompromitē šīs kritiski analītiskās ieceres izcilo būtību. Uz robežām starp tīro un sociālo iztēli, kā arī uztveres kritiku spēlējas laikmetīgā māksla.