Uldis Šteins dzimis 1935. gada 28. jūlijā Rīgā. Visu mūžu nostrādājis vienā pamatdarba vietā – Rīgas Kinostudijā, dažādos amatos virzīdamies pa karjeras kāpnēm; savā mūžā vadījis tikai vienu deju ansambli – Vektoru. Uldis Šteins – viens no viscienītākajiem, visiemīļotākajiem latviešu skatuves dejas meistariem, deju kolektīvu vadītājiem un dažāda mēroga Deju svētku virsvadītājiem. Dejas inženieris ar konstruktīvu domāšanu, loģisku prātu, pārdomātu rīcību, nosvērtu un mierīgu temperamentu, lojālu un demokrātisku attieksmi gan pret augstāk, gan zemāk stāvošajiem deju jomā.
Pēc Rīgas Politehniskā institūta beigšanas 1959. gadā sācis strādāt Rīgas Kinostudijā par galveno inženieri, vēlāk bijis direktora vietnieks (1978–1990) un direktors (1990–1998), pasniedzis kinotehnoloģiju Latvijas Kultūras akadēmijā.
Mīlestību uz tautas deju atklājis jau bērnībā, dejojot bērnu deju kolektīvos. Vēlāk zināšanas papildinājis, dejojot tautas deju ansamblī Dancis. Lielus panākumus guvis, kopš 1960. gada vadot deju kolektīvu Vektors, kurš Ulda Šteina vadībā lepojas ar uzrādītajiem augstajiem rezultātiem – jau 1963. gadā iegūts Tautas deju ansambļa nosaukums, pēc tam deju svētku skatēs un dažādos konkursos nopelnītas neskaitāmas balvas.
Mākslinieks ir vairāku deju autors, tās tikušas gan prēmētas jaunrades konkursos, gan dejotas deju svētkos. V– XVI Deju svētkos (1965– 2018) dejotas septiņas Ulda Šteina dejas: Viļņojas druvas, Dancis pa trim, Vāveru polka, Litenietis, Vadžu dancis, Smēdes puiši – muzikanti, Gauja un Gaiziņš.
VII–XI Deju svētku (1975– 1993) virsvadītājs, kopš 2003. gada – Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku Goda virsvadītājs. Bijis svētku Rīgai-800 virsvadītājs, Rīgas Kirova rajona (tagad – Centra rajons) un Madonas rajona deju kolektīvu virsvadītājs, kā arī piedalījies četru Baltijas studentu dziesmu un deju svētku Gaudeamus sagatavošanā.
LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks, saņēmis Dejas balvu par mūža ieguldījumu, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.
Intervijā Inesei Lūsiņai žurnālā SestDiena 2019. gadā Uldis Šteins gan atzīst, ka sevi par horeogrāfu neuzskata, jo pēc profesijas ir inženieris un visu mūžu nostrādājis Rīgas kinostudijā – no iekārtu inženiera līdz direktoram. Visu, kas saistīts ar dejošanu, viņš darījis no darba brīvajā laikā. Tāpēc Dejas balva par mūža ieguldījumu dejas mākslā, viņaprāt, ir apbalvojums mākslinieciskajai pašdarbībai, amatiermākslai, kas veido personības un apliecina tautas talantīgumu. Izrādās, arī tur nepieciešama matemātiķa domāšana. Par to simtprocentīgi pārliecinātais Uldis Šteins dejotājiem mēdz atgādināt, ka "Ņūtona likumu neviens nav atcēlis", un pats tiek dēvēts par dejas inženieri.
Inese Lūsiņa: Kāpēc tā slavējat inženierus un matemātiku?
Uldis Šteins: Inženieri un matemātika māca atrisināt uzdevumu un nonākt pie rezultāta. Lai sasniegtu rezultātu (jebkurā darbā!), ir jābūt, pirmkārt, skaidram mērķim: ko tu gribi panākt? Kaut kādam gala rezultātam ir jābūt, pat ja tu darbojies ar bezgalībām un mainīgiem lielumiem. Otrkārt, matemātika iemāca izvēlēties pareizo paņēmienu, tas ir – pareizo formulu. Nav jau skunste pēc formulas izrēķināt, bet ir skunste atrast pareizo formulu. Tas ir – atrast pareizo paņēmienu kopumu un vajadzīgos līdzekļus, lai sasniegtu mērķi. Tā mums šodien pietrūkst visās jomās. It sevišķi politikā.
Esmu beidzis Rīgas Politehnisko institūtu. Man ir diploms, kurā rakstīts, ka mana profesija ir inženieris elektromehāniķis, un mana specializācija ir rūpniecības un transporta elektriskās iekārtas. Visu laiku varēju strādāt jebkurā no šīm jomām, bet tagad visiem ir vajadzīgs sertifikāts. Arī medicīnas māsām. Kāpēc? Kas dod šos sertifikātus? Vai viņš ir gudrāks par mani? Sertifikāti tagad vajadzīgi visiem. Izņemot, protams, politiķus. Tur katrs muļķis var iet un runāt, ko viņš grib.
Katram liekas, ka, ievēlēts kādā amatā, viņš līdz ar to ir kļuvis gudrāks. Kādā veidā? Tāpēc, ka viņam tagad ir lielas iespējas un viņš var tikt pie naudas? Tāpēc viņš nav gudrāks un talantīgāks! Tomēr viņš pats ar laiku sāk domāt, ka tāds ir, jo viņam ir vara un viņš savus neprofesionālos lēmumus var realizēt. Par muldēšanu saka: verbālā caureja. Paklausieties mūsu politiķos – viena nepārtraukta caureja, elpu sit ciet.
Eksakto (matemātisko) domāšanu tomēr mēdz pretstatīt humanitārajai, tostarp mākslinieciskajai, domāšanai.
Savai meitai, kad tā nesaprata fiziku, reiz skaidroju, ka neviens viņas adījums vai šuvums bez berzes neturētos kopā. Pirmos divdesmit gadus kinostudijā strādāju par dažādu profilu inženieri, divpadsmit gadu biju galvenais inženieris. Kinostudijas ražošanā ir precīzā mehānika, optika, elektronika, akustika, kokapstrāde (dekorācijās), ķīmija (laboratorijā). Tas viss bija jāzina. Man bija iespēja izvēlēties speciālistus, un es ņēmu darbā tādus, kuri savā jomā ir stiprāki par mani. Kurš šodien par vietnieku ņems stiprāku par sevi? Baidās, ka noēdīs.
Desmit gadu būdams direktora vietnieks ražošanā, varēju iet uz mākslinieciskās padomes sēdēm. Tas bija ļoti interesanti. Tur bija aktieri, režisori, mākslinieki, komponisti, rakstnieki, dzejnieki. Par galvenajiem redaktoriem kinostudijā strādāja Ojārs Vācietis, Gunārs Priede, redkolēģijā strādāja Egons Līvs, Lija Brīdaka, Arvīds Grigulis. Vienmēr dzirdēju viņu domas. Tekstus Vektora koncertiem savulaik rakstīja Jānis Peters, Māris Čaklais, Pauls Putniņš. Ja man vajadzēja mūziku, varēju palūgt Raimondam Paulam, Mārtiņam Braunam vai Marģerim Zariņam. Dabiski, ka visa šī radošā vide atstāja iespaidu uz to, kā veidoju Vektoru. Es saprotu, ko tas nozīmē – uzstāties, kas ir skatuve. Tā ir tāda dzīves skola! Man ir vienkārši nenormāli laimējies ar darbu kinostudijā.
Tajā laikā ražojām visu: sākot no scenārija un beidzot ar jau gatavo filmu kopijām. Vēl tagad 12. trolejbusa galapunktā Šmerlī stāv mūsu taisītā, metālā kaltā norāde: Rīgas kinostudija. Taisījām tirāžu centrālajai televīzijai, mūsu filmas rādīja visā Eiropā un Padomju Savienībā. Apstrādājām kino materiālus citiem, pie mums daudzi brauca filmēt. Mums bija visaugstākā līmeņa darba organizācija Padomju Savienībā, šīs un ekonomikas zināšanas palīdzēja darbā arī ar Vektoru. Kamēr citi kolektīvu vadītāji "nečohnīja" uztaisīt bilanci, tāmi vai aprēķinu, man tas bija desmit piecpadsmit minūšu darbs. Tagad no kinostudijas pāri palicis ir tikai nosaukums un tukšas, izīrējamas telpas. Ir skumji apzināties, ka visvairāk bijušo kino kolēģu var satikt kapos un bērēs.
Sekojat līdzi šodienas kino, piemēram, Latvijas simtgadē tapušajām filmām?
Es nejūtos tik zinošs, lai izteiktos par mūsdienu kino. Mana stiprā puse bija kino tehnoloģija, bet no šodienas digitālajām tehnoloģijām, teikšu godīgi, nejēdzu nekā. Man ne visai patīk skatīties filmas vai izstādes. Man patīk lasīt grāmatas.
Kādas grāmatas izvēlaties?
Visvairāk mani aizrauj pētījumi par vēsturi – valstu un politikas vēsture. Labprāt lasu ceļojumu un ekspedīciju aprakstus. Esmu izlasījis visu sēriju Ievērojamu cilvēku dzīve un Apvārsnis. Mana meita, krievu filoloģijas doktore, kura tulko un rediģē grāmatas, vienmēr iedod tās izlasīt. Ģeniāla ir Henrija Kisindžera Diplomātija, kurā no Amerikas skatpunkta aprakstīta visa pasaules vēsture. To izlasot, ir skaidrs, ka karš Tuvajos Austrumos nekad nebeigsies un ka karu izraisītāji citur lielākoties bijuši amerikāņi, jo ar to pelna.
Ko pēdējo noskatījāties kino?
Uz kinoteātriem neeju, jo tur ēd popkornu. Manās acīs kino ir māksla. Kāpēc operā, teātrī vai simfoniskajā koncertā filharmonijā neviens neēd popkornu?
Ziniet, Brodvejā publika nāk uz mūziklu ar turzām un kokteiļu glāzēm…
Tur, Ņujorkas Brodvejā, es redzēju, ko nozīmē profesionāls aktieris, kurš var dziedāt, dejot un darīt visu ko 90. gadu sākumā, kad man bija iespēja vairāk nekā mēnesi dzīvot Amerikā, mēs ar Rihardu Pīku aizgājām uz Endrū Loida Vēbera mūziklu Kaķi. To tur rādīja gadiem, katru vakaru. Kā kaķi nāca iekšā: ieskrējās un uz vēdera iešļūca pa slīpajiem parketa grīdas celiņiem zāles abās pusēs. Visu izrādes laiku jutos tā, it kā pats piedalītos un katrs dziedātu tieši man!
Kādreiz uzskatīja, ka dejotāji nedrīkst skatīties uz publiku. Nē, tev ir skatītājiem kaut kas jāpastāsta, un tas nav ne mobilais telefons, ne internets. Viņš ir atnācis skatīties uz tevi. Tev arī ir jāskatās uz viņu, nevis tālumā, tukšumā! Atrodi konkrētu seju, skaties uz vienu, un arī blakus sēdošajiem liksies, ka skaties tieši uz viņiem. Kad pašdarbniekiem šito iestāsta, viņi paši uzlādējas, jo skatītājs pasmaida pretī, un tu jau pavisam citādāk dejo.
Kas jūs ievilināja dejā?
Man vienmēr, jau padomjlaikos, ir patikuši tautastērpi. Manai mammai bija tautastērps, un viņa to bieži valkāja. Tanī laikā cilvēki daudz dziedāja: viesībās, saietos, braucot ekskursijās. Biedrs Ļeņins teica, ka vissvarīgākā no mākslām ir kino (smejas, atgādinot savulaik populāro citātu). Man liekas, ka visdziļākā un visemocionālākā māksla ir mūzika. Pirmajā vietā – tautasdziesma. Mani nesilda ne Pēteris Vasks, ne Ēriks Ešenvalds, lai viņi piedod manu trulumu. Man patīk klasiskā mūzika, Rihards Vāgners, un es dievinu tautasdziesmu. Visi tās dziedāja. Deviņdesmitajos gados sāka dziedāt Rozenštrauhu, strēlnieku, leģionāru dziesmas, Zilo lakatiņu – visu, ko krievu laikā nedrīkstēja. Piedodiet, Vektorā tās ir dziedātas vienmēr! Politehniskajā institūtā jubilejas banketā, kurā sēdēja rektors ar visiem "partejņikiem", piecēlās viens no maniem puišiem: tagad uzdziedāsim! Sākām Nevis slinkojot un pūstot, un visi piecēlās kājās. Arī "partejņiki". Pacēlām glāzes: "Augstu laimi Latvijai!" Mierīgi.
Augstienē pie Madonas, Tur tālu kaujas laukā, Daugav’s abas malas, Balto rozi, Zilo lakatiņu, visas leģionāru dziesmas un Rozenštrauha šlāgerus esmu dzirdējis jau bērnībā, jo mamma bija liela dziedātāja un visi vienmēr dziedāja. Šodienas jaunieši man prasa: no kurienes es tās zinu? Balsi nevaru noturēt, bet man ir laba atmiņa un varu pareizi dziedāt citiem līdzi. Man mašīnā visbiežāk skan Radio 2, un uzgriežu skaļāk, kad tās tur skan.
Jūs, intelektuālis, klausāties Radio 2, nevis analītiskās ziņu programmas?
Latvijas ziņas nav ko klausīties. Tās ir pēc trim dienām un savā gaumē. Tā kā saprotu vācu valodu un puslīdz arī angļu valodu, esmu pieradis noskatīties Deutsche Welle, CNN, BBC, EuroNews un arī Maskavu. Tad es saprotu, kas pasaulē notiek, jo katram ir sava taisnība un informācija.
Aizdziedājāmies prom no dejas…
Pirmo reizi tautasdejas iepazinu, kad mācījos piektajā klasē. Mani vecvecāki bija pasniedzēji mājturības tehnikumā Mālpilī, un es vakarā biju ielīdis lielajā zālē, kurā notika ciema dejotāju mēģinājums. Kolektīvu vadīja un pati spēlēja klavieres mana pamatskolas sporta skolotāja. Man patika, ko viņi tur dara. 1949. gadā, kad beidzu pamatskolu, dzīvojām Ogresgalā. Tēvs bija dārzkopības izmēģinājumu stacijas direktors, mamma – profesionāla biškope. Uz 1950. gada Dziesmu un deju svētkiem Ogresgalā nolēma izveidot deju kolektīvu, un dabiski, ka mums ar klasesbiedru tur bija jāiet, jo trūka čaļu. Tur dejoja vēlāk slavenais rododendru audzētājs Rihards Kondratovičs, selekcionārs Aldis Vēriņš. Dejošana man iepatikās, mācoties Lielvārdes vidusskolā, kurā kolektīvu vadīja Harijs Sūna. Studēdams Rīgā, dejoju Sūnas vadītajā Lauksaimniecības akadēmijas kolektīvā, padejoju pie viņa arī Skolotāju namā un LU Dancī.
Pēc Rīgas Politehniskā (RPI) institūta darbības atjaunošanas 1958. gadā tur dibināja Vektoru un mani aicināja par vadītāju. Negāju, jo biju pārņēmis Lielvārdes kolektīvu un studēju pēdējā kursā. Tomēr pēc 1960. gada Dziesmu svētkiem pie manis uz kinostudiju atnāca Vektora delegācija: mēs nolēmām, ka tev jānāk pie mums par vadītāju, iepriekšējo mēs atlaidām. Sveiki, un pēc diviem gadiem kādā dzimšanas dienā nolemsiet, ka arī es jums vairs nederu? Nē, tu esi mūsējais – no institūta. Toreiz, pēc atdalīšanās no Latvijas Universitātes, RPI patriotisms bija milzīgs. Vektora 60. jubilejas koncertā 31. martā uzaicinājām un sirsnīgi sveicām šos cilvēkus, kuri bija Vektorā jau pirms manis.
Kā izpaudās milzīgais patriotisms?
Institūtā bija ļoti populāras balles, ar labu dzīvo mūziku. Mēs, pašdarbnieki, varējām uz tām iet par brīvu. Bet, kad nomira atjaunotā institūta pirmais rektors Kristaps Neilands, divus gadus nenotika neviena balle.Visi noņēma savām jūras zaļajām studentu cepurītēm baltās lentītes, palika melna mala. Tas nebija ne projekts, ne kampaņa, ne akcija. Tagad visu cenšas formulēt, bet toreiz cilvēki vienkārši tā jutās. Tāda bija morāle.
Jums nepatīk jēdziens "projekts"?
Nepatīk arī vārds koncepcija. Kāpēc ne pamatdoma? Ja operā vai teātrī taisa izrādi, vai Džemma Skulme grib kaut ko uzgleznot, tas jāsauc par projektu? Tas ir šodienas stulbums. Un pasakiet, ar ko atšķiras mūsdienu (modernā) deja no laikmetīgās dejas? Diskutējot dejas vēsturniece Gunta Bāliņa ieminējās, ka arī latviešu skatuves deju varētu saukt par mūsdienu laikmetīgo skatuves deju. Teicu: Gunta, nu tu visas trīs sajauci kopā, būs galīga putra.
Visi ar prieku dejo jūsu Vāveru polku, veidojāt horeogrāfiju filmām, teātra izrādēm, pat leģendārajai rokoperai Lāčplēsis, kuru 1988. gadā 47 izrādēs noskatījās 150 tūkstošu, kāpēc iebilstat apzīmējumam "horeogrāfs"?
Es sevi principā neuzskatu par horeogrāfu, jo neesmu to mācījies. Drīzāk esmu deju skolotājs. Reiz ar Rolandu Juraševski Daugavpilī skatījos topošo skolotāju izlaiduma eksāmenu. Pedagoģijas studenti fakultatīvi varēja apgūt arī deju kolektīvu vadīšanu un iegūt kvalifikāciju "deju skolotājs". Eksāmenā bija jāsacer dejas pirmsskolas vecuma bērniem: viens uzstāda, pārējie izpilda. Lieli čaļi un solīdas dāmas pačkiņās tipināja un tēloja sniegpārsliņas, tas bija tik nenormāli aizkustinoši. Bet es redzēju, ka viņi var bērniem kaut ko iemācīt, ka viņi to prot.
Augstākais, ko par dejošanu pats esmu mācījies, bija divu mēnešu Savienības kursi Ļeņingradā. Mākslinieciskais vadītājs bija Marijas teātra baletmeistars Leonīds Jakobsons, bet pasniedzēji no dažādām republikām un valstīm.
Vai vispār ir iespējams iekāpt svešās kurpēs?
Toreiz Maskavā Moisejevs mums iemācīja humoristisku, senu pilsētas kadriļu. Vispirms uz skatuves uznāk četri pāri, puisis pasniedz meitenei avīžpapīra tūtu ar "semečkām", viņa uz skatuves tās grauž un spļauj gaisā. Mana partnere folkloriste Jadviga Darbiniece protestēja: es? Un "semečkas"? Uz operas skatuves?! Sūna, par ko jūs mani turat? Sūna viņu pārliecināja. Kad kadriļu nodejojām Rīgā, LU rektoru izsauca skaidroties uz partijas centrālkomiteju, jo kādam tā likās ņirgāšanās par krievu tautas nacionālajām jūtām. Kad parādīja programmu – ka deja ir no Moisejeva repertuāra –, sarunas beidzās.
Moisejeva ansambļa repertuārā bija visas pasaules dejas. Bet kāpēc ne latviešu un lietuviešu? Moisejevs teica: "Jūsu dejās nav akrobātikas, nav komisku izdarību un triku, ar ko aizraut publiku, bet jūsu iekšējo pasauli nevaram parādīt." Astoņdesmito gadu sākumā ar Vektoru piedalījos PSRS ziemeļrietumu deju ansambļu konkursā Arhangeļskā par tiesībām braukt uz festivālu Kubā. Pašdarbība Krievijā bija ļoti augstā līmenī, tomēr uzvarējām. Dabūjām arī speciālbalvu par vislabāko krievu dejas izpildījumu. Žūrijas priekšsēdētājs teica: "Vajadzēja atbraukt latviešiem, lai parādītu, ka krievu dejā ir lirika, daile un cēlums, ne tikai kurš kuru pārlēks un pārsitīs." Savukārt horeogrāfs no Ukrainas, iestudējis mums hopaku, noteica: pārsteidzoši precīzi un skaisti, bet ņe po ukrainski.
Vai latviešu skatuves deja globālajos vējos nekļūst pārāk multikulturāla – ar īru līnijdeju soļiem un svešādiem žestiem?
Atceros, kā līdz ārprātam plēsās par Harija Sūnas deju Pie Daugavas (ar Elgas Īgenbergas mūziku), kas tagad ir klasika: tā nav latviešu deja, kā tur var taisīt visādus valšus un vēl celt šitā meitenes gaisā?!? Milda Lasmane un Elza Siliņa, kas tolaik bija autoritātes, gan tā nedomāja. Dažreiz ir tā, ka horeogrāfija nav pretrunā latviešu dejai, bet izpildījuma maniere nav latviska. Vienam otram kolektīvam tā ir tāda izspīlēta.
Kādi ir jūsu pamatprincipi?
Profesionalitāte, godīgums, atbildība. Demokrātijas ir pārpārēm, bet jebkurā radošā kolektīvā ir jābūt kādam ar pēdējo vārdu. Tev ir pēdējais vārds, bet pirmā un galvenā atbildība par visu, kas kolektīvā notiek. Tagad nav ne pēdējā vārda (jo valstī lemj visi), ne atbildības. Valsts līmenī neko nevar nolemt, un atbildība nav nevienam, bet man ir jāraksta idiotiskas atskaites, ko es katru stundu mēģinājumā daru.
Neviens nerūpējas par tehnisko inteliģenci. Viņiem nemaksā, maksā politiķiem un visādiem viņu konsultantiem. Lielākā daļa uzņemas darbu, ko neprot. Viens cilvēks ir piecās padomēs: ko viņš tur dara? Man divdesmit gados kinostudijas vadībā nekad tāda nav bijis. Ja vajadzēja, piezvanīju un pajautāju.
Gribētos, lai Vektors vienmēr būtu vislabākais kolektīvs Latvijā?
Vienmēr esam visaugstākajā līgā, bet tikai vienu reizi skatē dabūjām pirmo vietu, un arī toreiz (1970. gadā) to dalījām ar Danci. Bet kāda nozīme, kurš ir vislabākais? Varbūt tad, ja iestādei, kuras kolektīvs dabū pirmo vietu, piešķirtu naudu, lai var nopirkt lielo autobusu. Ja RTU piederētu autobuss, to varētu darbadienās izīrēt un par šo naudu taisīt Vektoram kostīmus. Sestdienās un svētdienās Vektors varētu ar šo autobusu aizbraukt uz koncertiem. Vektorā dejojuši ap 600 cilvēkiem, daudzi tagad paši vada kolektīvus un ir lielie svētku virsvadītāji. Katrā kolektīvā ir sava atmosfēra, un to lielā mērā nosaka vadītājs. Vadītājam, kuram ar darbu deju kolektīvā ir jāpelna nauda un vienmēr jābūt pirmajā vietā, ir grūtāk nekā man, kam dejošana ir vaļasprieks.