Aleksandrs Demčenko dzimis Dņepropetrovskā, Ukrainā, kur 1974. gadā absolvējis Teātra mākslas skolu režisora specialitātē, 1987. gadā ieguvis režisora diplomu Ļeņingradas Valsts teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtā televīzijas un televīzijas mākslas filmu specialitātē.
Aleksandrs Demčenko 1980. gadā ieradās Rīgā, lai pievienotos slavenajai Ulda Veispāla kaskadieru grupai, kuras sastāvā filmējies daudzās filmās. Paralēli 1980-1985. gadā strādājis Rīgas kinostudijā par gaismotāju. 1985. gadā viņš sāk režisora asistenta darbu Jura Podnieka filmēšanas grupā, piedaloties filmu Veļ Sizifs akmeni (1985.), Vai viegli būt jaunam (1986.), Mēs (1989.), Impērijas gals (1991.) veidošanā. Kad Podnieka grupa astoņdesmito gadu beigās sāka filmēt PSRS karstajos punktos, Demčenko sāka darbu arī ar operatora kameru. Tieši viņš 1991. gada janvārī Viļņā uzņēma un izglāba kadrus, kas visai pasaulei pavēstīja par tanku un demonstrantu asiņaino sadursmi pie Viļņas televīzijas, par ko apbalvots ar Lietuvas Repulikas medaļu 13.janvāra sudraba piemiņas medaļa. Pēc Viļņas grupa atgriezās uz Rīgas barikādēm, kur filmēja arī skarbo apšaudi Bastejkalnā 20. janvārī.
1986. gadā notika Černobiļas AES 4. bloka katastrofa, kuru astoņas reizes filmēja arī Jura Podnieka grupa. Uzfilmētais unikālais materiāls izmantots filmā Mēs un citās. Aleksandrs Demčenko saņēma starojumu, un no tā radās vēlākās veselības problēmas. 2006. gadā apbalvots ar Viskrievijas patriarha goda rakstu par veikto darbu Černobiļas AES seku likvidācijas dokumentēšanā un Goda zīmi par lielu personīgo ieguldījumu informācijas atspoguļošanā masu medijos, aktīvu sabiedrisko darbu, sakarā ar Černobiļas AES avārijas 20. gadadienu.
1987.-1990. gadā Demčenko filmēja Karabahas karadarbības sākumu, zemestrīces seku likvidēšanu Ļeņinakanā, Kirovokanā, Spitakā. 1991. gadā - Augusta puča notikumu hroniku, asiņaino notikumu hroniku Tbilisi u.c. No 1992. līdz 1998. gadam - kara darbību Čečenijā, Abhāzijā, Dienvidslavijā, Bosnijā - pirmās Latvijas Republikas IFOR rotas ietvaros, sacelšanos Dušanbē (Tadžikijā) un citus notikumus. Līdz 2008. gadam piedalījies arī daudzu Latvijas filmu veidošanā kopā ar režisoriem Antru Cilinsku, Pēteri Krilovu, Dzintru Geku un citiem, kā arī pašaizliedzīgi rūpējies par Jura Podnieka piemiņas kopšanu.
1990. gadā apbalvots ar kino profesionālo medaļu Lielais Kristaps par labāko režisora asistenta darbu filmās Krustaceļš (1990.) un Mēs (1989. BBC filma par PSRS un tās sabrukšanu 5 sērijās). 1991. gadā viņam piešķirta medaļa Lielais Kristaps par drosmi un pašaizliedzību filmēšanas procesā.
2009. gadā kļuvis par Latvijas Republikas Viestura ordeņa kavalieri par drosmi un pašaizliedzību Baltijas valstu neatkarības atgūšanā.
Saša bija aizrautīgs, uzņēmīgs, asprātīgs un draudzīgs kolēģis. Viņa vīrišķīgajā aizvējā bija silti un droši. Saša bija cīnītājs... līdz pēdējam elpas vilcienam. Lai viegls ir Aizsaules ceļš...
Atvadīšanās no Aleksandrs Demčenko notiks 19. februārī plkst. 14 Rīgas I Meža kapu kapličā.