Nedēļu ir ko darīt

Ir iespējams sapulcināt teātrus uz veselu nedēļu, un ir ko darīt," Valmieras drāmas teātra direktore Evita Sniedze vērš uzmanību, ka Blaumaņa festivāls netiek organizēts mākslīgi - šosezon visos teātros, izņemot Dailes teātri, repertuārā ir kāda Blaumaņa interpretācija. I Blaumaņa teātra festivāls notika 1999.gadā, kad Valmieras teātris, teātra rakstnieces Lilijas Dzenes rosināts, sarīkoja vienam rakstniekam veltītu festivālu. II Blaumaņa teātra festivālā Braku muzejs iedibināja balvu Pārrobežu Blaumanis. Šogad organizatori konteksta izjūtu paplašina vēl apzinātāk. Līdz ar deviņām Latvijas teātros iestudētām izrādēm festivāla programmā būs skatāmas arī augsti novērtētas izrādes no Krievijas - Čehova interpretācijas un parafrāzes par Čehovu, kā arī izrāde no Novgorodas Debesu tilts pēc Marinas Cvetajevas un Rainera Marijas Rilkes vēstuļu motīviem. Izrādes vērtēs žūrija: monogrāfijas Blaumaņa zelts autore Līvija Volkova, teātra zinātnieces Līga Ulberte, Inga Rozentāle, kinorežisors Jānis Sreičs, Braku muzeja direktore Anna Kuzina un žurnālists Dmitrijs Petrenko, nosakot, kurš no iestudējumiem iegūs ceļojošo balvu - tēlnieka Andra Vārpas bronzas statueti Blaumanis. 14.novembrī plkst.14. VDT Apaļajā zālē iecerēta konference Blaumaņa kontekstā. Ingrīda Vilkārse referēs par Blaumaņa tēmu transformāciju Evitas Sniedzes lugās Tie paši oši un Līdz pavasarim. Līga Ulberte runās par galvenajām tendencēm R.Blaumaņa interpretācijās jaunākajā latviešu teātrī. Līvija Volkova - par Blaumani un viņa laikabiedriem dramaturģijā, koncentrējoties uz Čehovu un Turgeņevu. Nadežda Aleksejeva no Novgorodas Bērnu un jaunatnes teātra Malij stāstīs par savu pieredzi pirms pieciem gadiem, iestudējot izrādi Dīvaini ļaudis pēc R.Blaumaņa agrīnās dzejas motīviem. VDT literārās daļas vadītāja Edīte Tišheizere: "Tā ir viena no vislatviskākajām izrādēm, kādu esmu redzējusi. Viņi bija attiekušies kā pret ļoti jauna cilvēka darbiem, kāds viņš tiešām arī kādreiz bija. Latviskums šajā gadījumā nozīmēja ārkārtīgi gaišu un poētisku sevis apzināšanos kā dabas d aļu." E.Sniedze cer, ka konference izdosies tikpat auglīga kā pērn, kad režisoram Jānim Streičam izdevās sev noformulēt - Blaumanis kā nacionālā koda šifrētājs, ko viņš sajutis tieši Feliksa Deiča iestudējumos. Arī L.Ulberte nepiekrīt viedoklim, ka apzīmējums "nacionāls" ir maz ko izsakošs, respektīvi, Blaumanis ir vienkārši labs dramaturgs. "Es tomēr uzskatu, ka viņš ir nacionāls, jo lugās neapcer tikai mūžīgās vērtības, bet ieliek nacionālas arhetipiskas struktūras. Tas izpaužas nacionālajos raksturos - ļoti paštaisnos un gļēvos. Arī tajā, cik spilgti Blaumanis rāda latviešu intraverto raksturu, nespēju izrunāt lietas, no kā ceļas visas vainas. Turklāt tas attiecas gan uz drāmām, gan komēdijām," saka L.Ulberte.