Kopš operā pavadītās bērnības, kur māte Lija Sudraba spēlēja čellu, Marta bija iemīlējusies Prokofjeva mūzikā. Pareizāk sakot, Prokofjeva Romeo un Džuljeta jaunavīgajos tēlos. Ticiet vai ne, bet viņa pat var jums izstāstīt smalki par tām skaistajām kleitām, kurās tolaik dejoja Monteki un Kapuleti tēlotāji — viņa tās bija redzējusi tuvumā!
Prokofjeva čella koncertā ir daudz kas no Romeo un Džuljetas spilgtuma un azarta. Visa šī koncerta vēsture ir atsevišķs stāsts. Uzrakstījis šo skaņdarbu savos jaunības gados, Prokofjevs saņem iznīcinošu kritiku un darbu noliek plauktā — sak, tikpat neviens to nespēlēs. Paiet turpat divdesmit gadi, un jaunā zvaigzne Mstislavs Rostropovičs iesaka autoram dažas korektūras. Pēc tam leģendārs kļuva Mstislava Rostropoviča atskaņojums ar Svjatoslavu Rihteru pie diriģenta pults 1952.gadā. Tā bija vienīgā reize, kad Rihters diriģēja orķestri.
Šoreiz vadības grožus savās rokās ņēma Marta Sudraba — cik nu diriģents to pieļāva. Viņa pilnīgi uz saviem pleciem iznesa sarežģīto ievada posmu, cīnīdamās ar diriģenta noteikto palēno tempu, un ar katru nākamo cikla daļu skaņdarbs raisījās pārliecinošāk un aizraujošāk, līdz zāle izvirda ovācijās.
Man šķiet, ka Sinfonija concertante čella literatūrā pieder pie tām virsotnēm, par kuru iekarošanu var runāt kā par uzkāpšanu Everestā, piemēram. Katrreiz no jauna tas ir notikums, kas pelnījis atzīšanu arī kā sportiskās formas un izturības apliecinājums. Starpība tikai tā, ka mūziķis ar pirmo piegājienu tikai tuvojas pilnīgai virsotnes apguvei.
Orķestrī Kremerata Baltica, kur Marta Sudraba kopā ar Ēriku Kiršfeldu vada čellu grupu, katras programmas pirmo koncertu ar publiku mēdz saukt par "prekoncertu". Tas ir vissvaigākais, dažreiz visinteresantākais un arī visriskantākais koncerts, kurā tiek pārbaudīts viss: no solista — orķestra balansa līdz programmas — publikas attiecībām.
Tieši tāpēc Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertu, šķiet, zāle klausījās ar aizturētu elpu. Un vēl jo vairāk tāpēc gribas sagaidīt nākamo Martas Sudrabas lasījumu šim koncertam — ar vēl kādu tikpat drosmīgu orķestri un diriģentu, kas līdzīgi Gintaram Rinkēvičam nebaidās ķerties pie grūtas, sarežģītas un pat nepateicīgas partitūras.
Tā katarse, ko piedzīvo veiksmes gadījumā, ir neaizmirstama un to nevar salīdzināt ne ar kādu viegli panākamu pazīstamas mūzikas atkalsadzirdēšanas pārejošo baudu.