Nīls Geimens "Anansi dēli"

Atsperīgi komisko un paslepeni filozofisko lasāmgabalu vislabāk spēs novērtēt tie, kuri jau iepazinušies ar latviski pagaidām vēl netulkoto Geimena, pēc kritiķu domām, meistardarbu Amerikāņu dievi, bet nevilsies arī tie, kuri pasaulē visai populārā fantāzijas prozas autora vārdu dzird pirmoreiz. Viltnieku dievība Romāna nosaukumā minētais Anansi - viņš arī brālis Ananse (tuva rada afrikāņu brālim Trusītim un skandināvu Loki, grieķu Hermejam un indiāņu Koijotam) un A.Nansija kungs - patiesībā ir sens Rietumāfrikas un Karību salu tautu teiksmu tēls, pēc sugas zirneklis - viltnieku dievība - krāpnieks, izjokotājs un stāstu stāstītājs. Tekstā neatšķetināmā veselumā saaudušies tradicionālās folkloras un amerikāņu popkultūras mīti, ikdienas proza un arhetipu dziļurbumi. Tomēr pats A.Nansija kungs lielāko romāna daļu pavada septiņas pēdas zem zemes, kur justos tīri labi, ja vien aiz sienas netrokšņotu daudzie kaimiņi… Virs galvas tikmēr rosās abi minētā džentlmeņa dēli. Tā teikt, kur viens beigts dievs, tur divi dzīvi jau vietā. Kā jau klasiska seno laiku dievība, Anansi būtībā nav ne labs, ne ļauns, tāda kaimiņu būšana, vienlaikus melīgs, viltīgs, šarmants un labdabīgs, un kā par postu šo divpusības mantojumu abi Nansija kunga pēcteči savā starpā sadalījuši tik dīvaini, kā mēdz notikt vienīgi pasakās… Viens no tiem, vārdā (sev par postu) Resnais Čārlijs, ir īsts latviešu Antiņa ekvivalents - mūžīgi nokaunējies, bikls, tramīgs un neveikls, viņš dzīvo savu mēreni kārtīgo, mēreni cienījamo, mēreni nelaimīgo dzīvi, līdz uzzina, ka viņa neieredzētais tēvs pagalam apkaunojošā vīzē nolicis karoti, ka viņam šajā (kā vēlāk redzams, ne tikai šajā) pasaulē ir arī brālis, šiks tusiņu karalis un bezatbildīgs likteņa mīlulis, tāds pats kā abu kopējais radītājs, turklāt saņem nepārprotamu apstiprinājumu aizdomām - ja tev bērnībā licies, ka vecās kaimiņu tantes ir raganas, tad tā noteikti arī ir. Un kuram gan negadās netīšām atklāt, ka viņa tētuks bijis dievs! Visi šie ikdienišķie atklājumi piesviež Čārlija sājajai dzīvei tādu veselīga haosa dozu, ka turpmāk par garlaicību nav ko žēloties… Taču Anansi nav tikai dievs, kuram patīk tīt ap pirkstu draugus, ģimeni un kaimiņus, viņš ir arī stāstnieks un vārdu devējs. Tur neko nevar darīt - ja dievs kaut ko nosauc, vārds paliek, kaut vai iedēvējot paša dēlu par "resno". Un viens no Geimena spožākajiem talantiem ir tīt lasītāju ap pirkstu ar šķietami vienkārša un paredzama (kur nu vēl paredzamāk par vecum vecas pasakas formulām!) sižeta palīdzību, tajā pašā laikā kā īstam zirneklim aužot un lipinot kopā neskaitāmus zemslāņus, kamēr lasītājs kā muša sapinies mītu, alūziju un stāstu tīmekļos. Mūsu priekšā ir ģimenes humoreska, tikai ģimene pagadījusies dievišķa ar visām no tā izrietošajām sekām. Taču zem pasakas, mīta un klaunādes labi pazīstamajām ainām slēpjas vēl kāds slānis, un tas ir neomulīgi pazīstamais stāsts par ģimeni - par bērniem, kas kaunas paši no saviem vecākiem un labāk redz tos ejam, nekā nākam, par vecākiem, kas īsti nesaprot, kā izturēties pret mazajiem citplanētiešiem, un par bailēm, kas savalgo agrā bērnībā un vairs neatraisās. Tāpēc arī abi brāļi nebūt nav tikai klasiskais resnā un tievā klauna komēdijduets, dubultnieki, spoguļattēli, divas dažādas cilvēciskā un dievišķā saauduma projekcijas, plusa un mīnusa vienība, viņi veido vēl ciešāku un sāpīgāku vienību par jungisko dualitāti - ģimeni. Cilvēciskums un dievišķums Geimena skatījumā ir tikai divi dažādi logi, caur kuriem paskatīties citam uz citu. Un Geimens rīkojas gudri, šos attiecību mežģus transportēdams mazāk smeldzīgajā fantastiskajā dimensijā. Jo mums visiem vecāki ir vai kādā dzīves mirklī ir bijuši dievi. Taču tas, ka kāda tēvs (vai māte) ir dievs, tikai vēl vairāk sarežģī to, ko pret viņiem jūtam - mīlu, naidu un bezgalīgu apmulsumu. Farsa un pasakas hibrīds Anansi dēli ir krāšņa farsa un naivas tautas pasakas hibrīds, autoram bezrūpīgi traucoties no vienas modalitātes otrā ar vienīgo aizbildinājumu, ka itin viss pasaulē sastāv no stāstiem. Lietišķi satīriskajā tonī, kādā risinās stāstījums, laiku pa laikam iespraucas senāka vēstītāja balss un šajās lappusēs romānu caurstrāvo karstā, putekļainā senlaiku Āfrikas mistikas aura, svešāda un vilinoša ziemeļzemju mentalitātei. Savukārt ekscentriskais un visai noir Geimena humors palīdz neuztvert romānā notiekošo pārāk nopietni arī tad, kad pie apvāršņa rēgojas nāves draudi, kaut arī zinām, ka autors neiedarbinās dex ex machina, lai glābtu savu varoņu ādu, bet ļaus tiem izdzīvot arī netīkamu situāciju klāstu. Tieši humora un šausmu estētikas gaumīgā dozēšana ir viena no galvenajām romāna - tāpat kā Geimena daiļrades - valdzinājuma atslēgām. Geimens nelieto metaforu tikai kā valodas figūru, bet iesaista to tekstā, spēlējas ar to, noved to līdz absurditātei, liekot lasītājam vienlaikus smieties un piekrītoši māt, tomēr nekad nepārsāla. Romāns mudžno absurdām situācijām, vēstot par drosmi ne tikai pārlauzt esamību, bet arī nostāties pretī brutālai varai ar senlaiku viltnieka - vienalga, latviešu zemnieka, Hodžas Nasredina vai Anansi - apsviedīgo viltu un pret pagātnes sāpēm - ar tagadnes izpratni.