No kultūras izmesto skaits pieaug

Un tas Polijā, kur jauna režisoru paaudze ienāk ik pa trim četriem gadiem un cieņā ir izteikts avangards, patiesi nozīmē daudz. Viens no nedaudzajiem poļu režisoriem, kam izdevies iegūt starptautisku reputāciju — viņš iestudē gan Krievijā, gan Amerikā. Karjeru sācis kā režisors un scenogrāfs ar eksperimentiem teātra estētikas jomā, pēdējās desmitgadēs tiek saukts par "metafiziskā teātra meistaru". Teātra teorētiķis ar interesi par teātra un zemapziņas sasaukšanās punktiem, kā arī rituāla struktūrām. Krakovas teātra skolas profesors. Intervijā viņš stāstīja par to, kādu redz šodienas pasauli, teātri un kas abus sagaida tuvākajā nākotnē.Sāksim ar Prezidentēm, ko rādījāt Rīgā. Kāpēc Prezidentes? Manuprāt, Švāba luga ir ļoti spēcīgs un svarīgs teksts. Mani pašlaik šādi cilvēki interesē, cilvēki, kas ir izmesti ārpus kultūras, kas izrādījušies kultūrai nevajadzīgi. Švābam šī luga ir arī ļoti personisks teksts. Viņa māte bija apkopēja sabiedriskajās tualetēs, materiālie dzīves apstākļi viņiem bija ļoti slikti. Un arī garīgie apstākļi. Tas bija, neteiksim — primitīvisms, bet garīga bezpalīdzība gan. Tā šajā lugā ir galvenā ideja, neticami dziļa. Trīs sievietes satiekas, jo viena iegādājusies jaunu televizoru. Viņas ir reliģiozas sievietes, skatās pāvesta uzrunu. Visas viņas grib dzīvot labāk, bet dažādu iemeslu dēļ tas neizdodas, jo viņām vienkārši nav labākai dzīvei piemērotu garīgu spēju. Garīgajā uzbūvē trūkst kāda mehānisma. Viss, ko viņas no dzīves gūst, jau pašos pirmsākumos ir samaitāts. Pāvests viņām lasa sprediķi, aicina uz morālu rīcību. Viņas to uztver, pieņem, bet paradoksālā kārtā tieši uz šī aicinājuma pamata viņu dzīvē pavisam drīz rodas konflikti. Iracionāli konflikti, kā jau tas parasti notiek, ja mēs kaut ko neprotam. Un tieši konflikts kļūst par ieroci, lai katra uzlabotu savu pašsajūtu uz citu rēķina. Tiek atnests alkohols, un kopā ar to lugas otrajā cēlienā ienāk arī dīvains rituāls transs. Sapņojumi. Katra sapņo par labāku dzīvi, par to, ka viņas ilgas un sapņi tiek piepildīti. Pie traģēdijas noved ne tikai notikumu emocionālā temperatūra, bet arī viņu stāvokļa bezpalīdzīgums. Es pat teiktu — pie antīkās traģēdijas mēroga. Tikai personāži ir pavisam neantīki.Vai šis lirikas un naturālisma sajaukums ir mūsu laikam raksturīga dzīves un teātra emocionāla izjūta? Man liekas, ka šādu no kultūras izmestu cilvēku kļūst arvien vairāk un vairāk. Cilvēki, kas ar kultūru nodarbojas, vēl nesen pret šiem izmestajiem izturējās ar augstprātību, skatoties no augšas. Principā tā ir XIX gadsimta gara filantropijas ideja. Uzskats, ka par šo cilvēku garu vajag rūpēties, vajag viņiem palīdzēt. Un tas arī tika darīts, tikai — tam nav bijis nekāda rezultāta. Acīmredzot tāpēc, ka tā pašos pamatos vienmēr ir bijusi liekulīga, neīsta pieeja. Jo mums iemeslu šai izstumtībai vajadzētu saskatīt pašiem sevī. Mēs kā garīgas būtnes esam neīsti, melīgi veidotas. Ar mūsu sabiedrību kaut kas notiek ne tā, kā vajadzētu. Ar mūsu kultūru arī kaut kas notiek ne tā, kā vajadzētu. Un aizvien vairāk cilvēku nespēj ar to samierināties, pieņemt to. Šodien mēs redzam, ka kultūra kļūst aizvien hermētiskāka, bet subkultūras — aizvien primitīvākas. Švāba pieeja ir citāda. Viņš caur šīs lugas varoņiem cenšas mums parādīt mūs pašus. Pateikt, kādi mēs esam. Mums vajadzētu identificēties ar viņa personāžiem, iemiesoties viņos. Ieraudzīt, ka viņos ir mūsu pašu bezpalīdzība, mūsu pašu primitīvisms. Un saprast, cik neīstas un nedibinātas ir mūsu garīgās pretenzijas pret pasauli. Vai jūs redzat izeju no šīs situācijas? Un kas galu galā to izraisījis? No tā, ko jūs sakāt — ne tikai postmodernisms, arī modernisms tātad jau ir problēmas daļa. Patlaban mēs dzīvojam ļoti interesantā laikā. Mēs esam nopietnu pārmaiņu priekšvakarā. Un tās, visticamāk, nebūs vairs tikai sabiedriskas pārmaiņas, bet gan antropoloģiskas. Pašlaik ir liela reliģijas krīze, sabiedrībā spēkā pieņemas uztraukums. No šīm pārmaiņām dzimst kas tāds, ko mēs vēl nemaz neesam spējīgi saprast. Es nezinu, kāds būs jaunais cilvēks, kas tagad dzimst, bet man liekas, ka garīgā elite dzemdināšanas procesā nepiedalās. Garīgajai elitei uz šo procesu nav nekādas ietekmes. Tas, ka mēs šobrīd tik bieži sastopamies ar cilvēkiem — atkritumiem, kas jūtas izmesti no kultūras… Tas par kaut ko liecina. Protams, var jau teikt, ka pilsētu civilizācija vienkārši nav spējīga novaldīt procesus, bet… Tie līst pāri malām. Šim haosam pretoties — tas nav mūsu spēkos. Acīmredzot nepieciešams vienkārši gaidīt, lai tas pāriet. Galu galā — Otrais pasaules karš ir traģisks pierādījums tam, ka cilvēks iekšēji ir slikti izveidots. Cilvēkiem vienkārši nepieciešams šādas drāmas izdzīvot. Kāds šādā situācijā ir teātra pastāvēšanas mērķis un loma? Mākslai ir milzīga loma, jo māksla ļoti precīzi spēj novērot to, kas notiek ārpus tās, apkārtējā pasaulē. Jo pārmaiņas ārpusē ietekmē to, kā mainās pati māksla. Šodien cilvēki vairs netic lietām, kam ticēja pirms četrdesmit gadiem. Šodien meli ir daudz uzskatāmāk redzami. Tāpēc šodien mēs teātrī, runājot par cilvēku, vairs vienkārši nespējam izmantot, piemēram, tos žanrus, kas vēl pirms neilga laika bija derīgi. Šķiet, ka pat kultūrā nepieredzējuši cilvēki daudzkārt spēcīgāk nekā agrāk ievēro iracionalitāti cilvēkā. Skaidrs, ka tas, ko es saucu par XIX gadsimta cilvēku, bija drīzāk savdabīgs kostīms. Bet tas strādāja, jo mēs tam ticējām — mēs ticējām tam, ko XIX gadsimta cilvēks domāja par savu gribu, brīvību, zināšanām… Varbūt, ka mēs šim kostīmam esam zaudējuši ticību tāpēc, ka šodien pasaule ir daudz mazāka. Tāpēc, ka mēs medijos nepārtraukti redzam cilvēka izpausmes. Šodien cilvēks atļaujas runāt par to, kas vēl pirms neilga laika bija apkaunojoši, nepieļaujami. Cilvēks nebaidās runāt ne tikai par, teiksim, personiskām lietām, bet arī par dīvainām, pat vājprātīgām lietām, ko saskata ap sevi. Cilvēks grib runāt, viņš grib sevi izrādīt, un var pat teikt, ka cilvēks kļūst par ekshibicionistu. Acīmredzot tas ir nepieciešami, un laikmetīgā māksla šajā cilvēka izģērbšanas procesā piedalās. Kailums šodien jau vairs nav tikai ķermeņa kailums. Mēs rādām visu, ko iepriekš ar kultūras palīdzību esam slēpuši. Parasti mēs runājam par neuzticību vārdam, jūs praktiski runājat par neuzticību arī tēlam. Tomēr laikmetīgais teātris un jūs tai skaitā ar tēlu strādā ļoti intensīvi. Jā, tā ir. Bet mēs neuzticamies tam, ko cilvēks saka, tāpēc, ka viņš grib to sacīt. Tāpēc, ka tā ir apzināta darbība. Mēs neuzticamies personai, ko viņš būvē. Bet aizvien vairāk meklējam veidus, kā piekļūt tam, ko cilvēks saka neapzināti. Tam, ko viņš saka, piemēram, tad, kad viņā iekšā ir tāda spriedze, ka vienkārši vairs nav iespējams nerunāt. XIX gadsimtā teica — padomā, pirms kaut ko saki. Šodien mēs varam teikt — pasaki kaut ko un tu sapratīsi, ko domā.Vai ar šo aspektu saistīts fakts, ka jūsu izrādes mēdz būt ārkārtīgi garas? Atceros, piemēram, jūsu septiņas stundas garo izrādi Nepabeigts darbs aktierim, Antona Čehova Kaijas un Jasmīnas Rezā Spāņu lugas apvienojumu, kurā iekšēji spriegās attiecības starp abiem materiāliem sāka atklāties tikai ceturtās stundas beigās. Man pašam liekas, ka manas izrādes ļoti bieži ir aizraujoši stāsti par pārmaiņām. Savdabīgi ceļojumi. Bet, lai parādītu kādu pārmaiņu, lai ceļotu, ir nepieciešams zināms laika sprīdis. Divu stundu laikā iespējams tikai publiski paziņot, ka reiz mēs esam ceļojuši. Bet skatītāju sagūstīt, panākot, ka viņš kļūst par ceļojuma līdzdalībnieku, ka viņš iemiesojas ceļotājā, mēs divās stundās nevaram. Es negribu veidot garas izrādes — tas nav izdomāts princips. Tieši otrādi, es gribu stāstu izstāstīt, cik vien iespējams ātri. Bet es arī nevaru mākslīgi steidzināt notikumus, kas man ir svarīgi. Cilvēki, kas tā rīkojas, vienmēr kaut ko spiesti zaudēt. Šodien mēs visi un visu laiku gribam ātri iepazīties ar jauno. Jo mēs nespējam apstāties tikai tajā ceļojumā, kas notiek tieši pašlaik. Tas ir kā sākt lasīt kriminālromānu un tūlīt pāršķirt uz pēdējo lappusi, lai uzzinātu, kas ir slepkava. Tūlīt pēc tam ņemt nākamo grāmatu. Vai tad vispār var teikt, ka tā ir lasīšana? Daudzi režisori pamato, ka laikmetīgās dzīves temps nosaka arī jaunu izrāžu tempu. Ka iestudējumu ritmam jākļūst aizvien ātrākam un ātrākam, jo modernais skatītājs citādu nemaz vairs nespēj uztvert. Vai jūs teiktu, ka jūsu teātris šādā nozīmē ir elitārs? Es izrādes neveidoju noteiktam skatītājam, bet, protams, es arī saprotu, ka daudzas manas izrādes ir pietiekami sarežģītas un tās nav viegli skatīties. Varu pastāstīt, kāds ir Krakovas teātra skatītājs, respektīvi — tie cilvēki, kas pie manām izrādēm ir pieraduši, nāk. Neteiktu, ka tā ir elitāra publika. Tie, protams, nav arī snobiski skatītāji un nav arī Krakovas high life (augstākā sabiedrība — Z.R.). Mani ļoti iepriecina un patīk, ka parasti tie ir jaunieši. Protams, studenti, ne vienkārši strādnieki. Bet man arī jāsaka, ka es daudzkārt pēc izrādēm esmu runājis ar skatītājiem, kas garīgi ir pavisam neizglītoti. Un mani lielākoties pārsteidz un, protams, liekas interesanti, ka viņi bieži domā daudz oriģinālāk un dzīvāk nekā pustaisīti inteliģenti. Vai jūs šodienas teātrī jūtat pārmaiņas? Ja tās jūtat, kas XXI gadsimta teātrī varētu kļūt par pamatvērtībām? Esmu ievērojis, ka pašlaik mēs aizvien vairāk attālināmies no teātra, kas stāsta sižetus. Man tas patīk un liekas interesanti. Sižeta teātris jeb tas, ko franči sauc par labi taisītām lugām… To autori uzskata — lai uzrakstītu labu lugu, vajag sacerēt labu intrigu un tajā pēc tam inkrustēt dialogus. Tas ir absolūti nepatiesi, falši. Normāli cilvēki, kad veido dialogu, neko negrib stāstīt. Tas nav dialoga mērķis. Cilvēki nesarunājas, lai virzītu sižetu. Dialogu mērķis allaž ir kaut ko caururbt, kaut ko saprast, iegūt informāciju, varu utt. Un man liekas, ka šobrīd teātris daudz lielākā mērā interesējas par šīm cilvēciskajām matērijām, nevis par dialogiem kā intrigas izteicējiem. Šādam teātra attīstības virzienam es piekrītu. Teātrim nav nekāda pienākuma stāstīt stāstus. Teātrim caur rituālu situāciju ir jānoķer skatītājs un jāpanāk, ka viņš kļūst caurspīdīgs. Jāpanāk, ka mēs varam redzēt, kas ir skatītājā iekšā. Jāpanāk, lai skatītājs ierauga sevi citā cilvēkā. Līdz šim mēs teātrī ļoti daudz laika esam zaudējuši, stāstot sižetus, risinot intrigas. Cilvēki teātrī bija paverdzināti — piespiesti kalpot stāstam. Un gala rezultāts? Dialogi nedeva neko būtisku, vērtīgu. Es negribu teikt, ka dialogos vajadzētu parādīties diagnozei, ko mēs esam noteikuši, piemēram, sabiedrībai, vai ka dialogus vajadzētu piepildīt ar kaut kādiem mūsu prātuļojumiem. Nē. Tieši tas mani gluži vai satriec Švāba lugas dialogos — šīs sievietes taču vienkārši nav spējīgas neko gudru pateikt. Un ne jau tas, ko viņas runā, mūs noved pie šīs atklāsmes. Visbeidzot es teiktu, ka pašlaik ir pienācis monologu laiks. Bet tie ir citādi monologi. Izvirduma monologi. Kā vulkāni. Ja rūpīgi pēta, piemēram, hiphopa poētiku, var redzēt, ka cilvēks vēlas runāt tik atklāti… Itin kā būtu kails. Pilnībā mainās monologa raksturs. Var teikt, ka laikmetīgais cilvēks ir atkailinoša, izģērbjoša monologa cilvēks. Laikmetīgais cilvēks grib visu par sevi un apkārtējiem izstāstīt. Laikmetīgais cilvēks grib pilnībā nolīdzināt tās sienas, kas aizsargā no pasaules acīm personisko, to, ko mums it kā nemaz nevajadzētu redzēt, par ko mums nevajadzētu runāt. Cilvēks vairs nespēj izturēt, ka ir iespīlēts kā bruņās. Ja apskata, piemēram, lugas, kas virspusēji ir nosauktas, piemēram, par brutālistu darbiem, to, ka izvirduma monologs ir ārkārtīgi būtisks, uzreiz var pamanīt. Man liekas, ka šāda monologa virzienā patlaban attīstās literatūra, un šajā virzienā iet arī teātris. Tā liekas ļoti interesanta evolūcija.Tātad šoks vēl aizvien ir būtiska sastāvdaļa laikmetīgajā teātrī? Saka, šoks raksturīgs postmodernismam. Katrs virziens allaž ir mēģinājis uzvesties tā, itin kā tam pirmajam būtu izdevies piekļūt, piemēram, spēcīgām emocijām. Pirmais atklājis, vienīgais prot ar tām strādāt... Šoks bija pirms postmodernisma un būs arī pēc. Šoks, protams, ir saistīts ar robežu. Tas allaž parādās uz divu kultūru, divu pieredžu, divu paradumu robežas. Pēc savas būtības tas jau nav nekas cits kā vien atgrūdoša atbildes reakcija — cilvēks ir pie kaut kā pieradis, un viņam rāda kaut ko citu. Tas, kas nāk no ārpuses, nesakrīt ar skatītāja iekšējo pieredzi. Šoks ir uzbrukums, bez tam uzbrukums kaut kam svētam. Bet paradokss ir tāds, ka svētums, kam uzbrūk, jau sen ir miris. Cilvēki bieži nesaprot, ka viņiem kādas it kā svētas, būtiskas lietas dziļākā būtībā sen vairs nav svarīgas. Pat viņiem pašiem, ne tikai kultūrai. Šoks ir dinamīts, kas kalpo liekā, nederīgā uzspridzināšanai. Būtībā jau var teikt, ka māksla pat nerada šoku. Daudz lielākā mērā šoku rada pats skatītājs, mākslas darba uztvērējs. Protams, ir arī tādas vērtības, kuras nevajag un nemaz nevar uzspridzināt. Viena no tādām noteikti ir mūsu tieksme izzināt patiesību. Tā ir tradicionāla vērtība. Bet, protams, katrs laikmets to, kas ir patiesība, definē pavisam atšķirīgi… *** Kristians Lupa Režisors, scenogrāfs, teātra teorētiķis Dzimis 1943.gadā Beidzis Krakovas Mākslas akadēmiju, Lodzas Valsts augstāko kinematogrāfijas skolu un Krakovas Valsts augstāko teātra skolu Kopš 1984.gada pastāvīgi strādā Krakovas Vecajā teātrī Krakovas Teātra skolas profesors