Orķestru skaitīšana

Jau tuvākajās dienās Rīgā droši gaidāmi vēl vismaz divi spilgti orķestri. Pirmoreiz atjaunotās brīvvalsts laikā pie mums viesosies sava kādreizējā, ilggadējā vadītāja, diriģenta J.Svetlanova vārdā nosauktais Krievijas Valsts akadēmiskais simfoniskais orķestris, kas 19.oktobrī Lielajā ģildē muzicēs kopā ar lielkalibra pianisma zvaigzni Denisu Macujevu. Jau nākamajā vakarā, 20.oktobrī, altists Jurijs Bašmets ar saviem Maskavas solistiem muzicēs uz mūsu Operas skatuves. Ļoti dzīvs un krāsains, ar ļoti svaigu skanējumu un smalku muzicēšanas manieri. Saspēlē precīzs un dedzīgs. Ar ļoti izkoptu ansambļa muzicēšanas kultūru, vienlaikus kopskaņā nepazaudējot ikviena instrumenta spēli kā valdzinošu personības izpausmi. Tāds klausītājus Rīgā uzrunāja Berlīnes Vācu simfoniskais orķestris. Ar rūpīgi pārdomātām koncertu programmām, ko apliecināja arī īsajai Baltijas turnejai (Rīga - Viļņa) radītais salikums. Tajā Ludviga van Bēthovena 3.Heroiskā simfonija bija spilgts vācu kultūras un simfonisko tradīciju reprezentants, kura lasījumā orķestris I.Mecmahera vadībā sniedza īstu klasikas interpretācijas paraugstundu - runājošā, dzīvā sintaksē, ar perfektu gramatiku un dziļi apjēgtu satura vēstījumu. Spilgtas detaļas (daudzie solo dialogi, stīgu kvartets, fugato!) un groda visas formas arhitektūra! Bēthovena simfonijas stāsts - gan cīņa, gan slavenais sēru maršs, gan vieglais skerco un fināla optimistiskais triumfs - atklājās apbrīnojami caurredzamā faktūru skaidrībā, ar impulsīvu ataku, perfektā un vienlaikus personiskā solo instrumentu saspēlē, kurā jo īpaši valdzināja pūšaminstrumentu mūziķu augsti profesionālais veikums. Fēliksa Mendelszona-Bartoldi romantiskais, dzirkstošais Vijoļkoncerts (op.64) bija lieliska izvēle orķestra potenciāla atklāsmei, sākot jau ar solistu, jo orķestra pirmā vijole ir ārkārtīgi virtuozais un ļoti muzikālais solists Vejs Lu, kurš pārsteidza ar neparastu spēles vieglumu kolibri lidojuma veiklībā un tauriņdejas brīvībā. (Starp citu, šo skaņdarbu viņš spēlēja pirmo reizi!) Taču arī orķestris kā solista partneris bija ko vērts. Īpaši brīdī, kad 1.daļas blakus partija skanēja nedzirdēti līdzenā koka pūšaminstrumentu kvarteta (divu flautu un divu klarnešu) izpildījumā. Kā veltījums abām kaimiņzemēm un vienlaikus iespēja fokusēt uzmanību uz orķestra stīgu grupu - Pētera Vaska Cantabile per archi. (Atcerēsimies, ka P.Vasks vispirms studēja Viļņas konservatorijā, ko beidza kā kontrabasists.) Tomēr šajā diatoniskajā, kuplam simfoniskajam stīgu orķestrim radītajā dziedājumā viesi nepavisam neizlasa Pētera Vaska neizbēgamo sāpi, neliek nojaust aisberga pamatnes dziļumu, kam rezonē dvēseles stīgu vibrācijas. Tiesa, programmiņā var izlasīt tam motivējošu pamatojumu - vārdus, kurus par savu skaņdarbu teicis pats komponists. Tie skan: "Es vēlējos izmantot tikai klavieru baltos taustiņus, lai astoņās minūtēs paustu, cik pasaule ir skaista un harmoniska." Tomēr pat skaistums un prieks Vaska mūzikā ir smeldzīgi izsāpēts, tas nenāk bez iekšējas emocionālas berzes. Šķiet, bez sāpes un materiāla pretestības Vaska mūzikas vispār nav, tā piepilda viņa mūzikas dziedājumus un ir viņa mūziķa - garīgo vērtību sludinātāja identitāte. Atliek vien pameklēt vēl pēc kāda Vaska izteikuma, jau ārpus programmiņas. Varbūt derēs komponista paša esejā Radīšanas ciešanas un prieks paustais radošais kredo (lekcija nolasīta 1992.gadā mūzikas simpozijā Briksenē, Tirolē): "Mana skaņu pasaule, ciešanās dzimusi, neapturami tiecas izaugt, pāraugt apliecinājumā, slavinājumā. Jo smagāks ir ciešanu kauss, jo spēcīgākai ir jābūt vēlmei izturēt, nepadoties."