Pretēji Palanjuka vēlākajam apgalvojumam šai stāsta sakarā neviens (konkrēti šajā) lasījumā nepaģība. Vēlāk šim stāstiņam pievienojās ap divdesmit citu, minētajam līdzīgu, kulmināciju sasniedzot nupat latviski publicētajā romānā Apsēstie. Nu lasītājs var mirkt vājprātā, asinīs un citos ķermeņa un traumēta gara "izdalījumos" teju 400 lappušu garumā. Romāns, iespējams, varētu izsaukt ģīboni amerikāņu mietpilsoņos, kuru vienīgais varoņdarbs bijusi tauku zaudēšana. Taču viņi to diez vai lasītu. Savukārt tiem, kuriem patērētājsabiedrības pārmērības un atziņa, ka "šajā mainīgajā, nepastāvīgajā pasaulē visiem ir taisnība un ikviena doma ir pareiza", jau sen raisījusi neizpratni, romāna sabiedriski kritiskā morāle tikai atkārtos agrāk dzirdēto ("Mūsu pasaule ir sapnis. Bezgalīgs apmāns. Murgs"). Taču ķiķināšanu gan tas izsauks — ja pa prātam ir melna, sadistiska satīra. Ērmu pulcēšanās Palanjuks Latvijā un pārējā pasaulē kļuva slavens ar sava romāna Cīņas klubs ekranizāciju. Tajā grupa jaunu vīriešu bēg no garlaicības, nodibinot interešu pulciņu, kur nodauza cits citu līdz asinīm. Groteski satīrisks nozombētu cilvēku mēģinājums atdzīvoties bezjēdzīgā eksistencē ir arī Apsēsto temats. Grupa apjukušu īpatņu ir atsaukusies uz sludinājumu "Rakstnieku māja: atsakies no savas dzīves uz trīs mēnešiem. Vienkārši pazūdi. Pamet visu, kas tev traucē radīt šedevru". Autobuss rītausmā apbraukā pilsētu, savācot ērmus ar iesaukām, piemēram, Svētais Beziekšis, Biedrene Nekrietnele, Lēdija Bezpajumtniece. Viņi dosies rakstīt īsto stāstu, dzejoli, scenāriju vai memuārus, kas piešķirs viņu dzīvei jēgu — "šedevru, kas atsvabinās mūs no vergošanas vīram, vecākiem vai korporācijai. Kas sniegs mums brīvību." (Un slavu un naudu.) Transporta līdzeklis viņus nogādā vecā, slēgtā teātrī, no kura uz trijiem mēnešiem ir liegta izeja — sava veida realitātes šovā. Tur tad iet vaļā ne pa jokam. Palanjuks ar Apsēstajiem apelē pie gotisko trilleru tradīcijas, atkārtoti piesaucot Diodati villu, kur 1816.gadā negaisa laikā bija apmeties Bairons, Mērija Šellija un viņu biedri, diskutējot un rodot iedvesmu romāniem Frankenšteins un Vampīrs. Līdzīgi kā klasiskā šausmu stāstā, aizkulisēs ir jaušama pelēkā eminence, kas manipulē nolemtos rakstniecības semināra nabadziņus. Taču primāri Palanjuka darbs raisa asociācijas ar viņa amerikāņu kolēģi Breta Īstona Elisa daiļradi, kas arīdzan sabiezinātās krāsās ataino sabiedrību, kur vairs neeksistē dzīve, bet tikai dzīvesstils un indivīdus, kas, nespējot vairs just, pakļauj sevi ekstrēmiem pārdzīvojumiem. Tos Palanjuks ataino "garšīgi", izjusti. Tiesa, kārtējo reizi nākas pārliecināties, ka amerikāņu pasauli ir grūti "pārtulkot" latviski. Arī grāmatas krāšņais vāks ir nedaudz mulsinošs — angļu valodas oriģināliem ir efektīgāki noformējumi. Nabadzība — jaunā bagātība Romāns sastāv no 24 stāstiņiem, kurus ievada smieklīgi dzejolīši. Vairums stāstiņu ir pirmajā personā izstāstītas semināra dalībnieku konspektīvas biogrāfijas. Pirmajā, romāna fundamentu veidojošajā stāstā Iekšas Svētais Beziekšis pastāsta, kā viņš ticis pie savas iesaukas — ieraujot taisno zarnu baseina ūdenspumpī kārtējā onanēšanas sesijā. Vairums tēlu ir reālu, mums visiem tieši vai caur medijiem pazīstamu cilvēcisko arhetipu karikatūras. Piemēram, Lēdija Bezpajumtniece. Viņa ir ļoti bagāta sieviete, kurai kļuvis garlaicīgi no "pārāk biežām katarsēm". Bet viņa tomēr spējusi atrast jēgu "sabiedriskajā lejupiešanā", iedzīvinot savā dzīves stilā tādus mūsdienīgus lozungus kā "anonimitāte ir jaunā slava", "nabadzība ir jaunā bagātība", "publiskais ir jaunais privātais". Lēdija Bezpajumtniece un viņas draugu miljonāru kompānija kļuvuši par smirdošiem, anonīmiem bezpajumtniekiem (katru nakti pārģērbjoties Sheraton viesnīcā). Ir arī Vandaļu Hercogs — neizdevies mākslinieks, kurš neatlaidīgi mēģina iemānīt savus darbus ievērojamās mākslas galerijās. Viņu noalgo kāds mākslas kritiķis, lai viņš slepkavotu slavenus, pagurušus māksliniekus un tādējādi uzsistu viņu darbiem cenu: "Tu domā, ka Žans Mišels Baskā nomira no heroīna pārdozēšanas. Ka Kīts Herings un Roberts Meipltorps norma no AIDS. Īstenībā... tu domā to, ko cilvēki grib, lai tu domātu." Viens no spilgtākajiem personāžiem ir ļaunais manipulators un vecais kroplis Vitjē kungs, kam ir aizdomīgi mūsdienīgs skeitera — panka stils, līdz izrādās, ka viņš ir astoņpadsmitgadīgs tīnis, kurš sirgst ar progeriju — pāragru novecošanu. Romāna tizlie tēli ir aizgrābjoši un uzjautrinoši, tā struktūra interesanta, taču te jāatzīst, ka tas ir nenogurdināmu simpātiju dēļ pret nihilistisko tradīciju mūsdienu literatūrā. Tiem, kuriem šis virziens sevi izsmēlis, iespējams, liksies, ka Palanjuks, rakstot Apsēstos, ir ņēmis vērā sava tēla atziņu: "Pie velna ar domu radīt kaut ko oriģinālu. Nav jēgas uzrakstīt kaut kādu samākslotu daiļliteratūras darbu. Tas prasa tik lielu piepūli salīdzinājumā ar naudu, ko par to saņem.
Palanjuka ienesīgā onanēšana
Čaks Palanjuks. Apsēstie. Dienas Grāmata. 2009. 382 lpp. No angļu valodas tulkojis Mārtiņš Pomahs Reiz laimējās atrasties kafejnīcā, kur kulta rakstnieks Čaks Palanjuks lasīja savu bēdīgi slaveno stāstiņu Iekšas. Bija amizanti vērot, kā lietišķi eleganti ģērbtais jaunais vīrietis, savaldīti paštīksminoties, monotonā, bezkaislīgā balsī lasa infantili absurdu — bet visai ticamu — stāstu par maniakālu pašapmierināšanās dziņu ar asiņainām sekām.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.