Būtībā vienīgā liecība par slepkavas personību bija pirkstu nospiedumi. Blekbērnas policija izvēlējās unikālu noziedznieka meklēšanas veidu, tā aicināja visus vietējos vīriešus brīvprātīgi ļaut policistiem paņemt viņu pirkstu nospiedumus. Atsaucība bija liela, bet policijai nācās apsolīt, ka izmeklēšanas beigās visi pirkstu nospiedumi tiks iznīcināti un netiks pievienoti daktiloskopiskajai kartotēkai. Arī slepkava ļāva paņemt savus pirkstu nospiedumus un tika arestēts.
Sākot ar šo pirmdienu, jaunajās Latvijas Republikas pasēs būs ievietota mikroshēma, kurā elektroniskā veidā būs uzglabāts cilvēka pirkstu nospiedums. Ideja nav Latvijā radusies, tā ir Eiropas Savienības kopējā prasība. Interesanti ir tas, ka lielākā daļa sabiedrības šo notikumu uztver diezgan vienaldzīgi, un ne tikai Latvijā. Tas, ka valsts varas struktūras varētu glabāt katra (!) iedzīvotāja pirkstu nospiedumus pirms simt vai piecdesmit gadiem, šķiet, nebūtu iespējams. Patiesībā vienam no daktiloskopijas pionieriem Huanam Vučetičam izdevās panākt, ka Buenosairesas provinces valdība 1911.gadā pieņēma likumu, kas liek izveidot visu provinces iedzīvotāju pirkstu nospiedumu reģistru, iedzīvotāju protestu dēļ projekts tika atcelts pat īsti nesācis darboties. Šķiet, vienīgais izņēmums Eiropas Savienībā ir atsevišķas sabiedriskas organizācijas un savā ziņā Lielbritānija, kuras iedzīvotāji jau krietnu laiku lamā valdību par mēģinājumu ieviest jaunas identitātes kartes, kurās iestrādāta mikroshēma ar personiskajiem datiem.
Tieši ērtās elektroniskās tehnoloģijas padara šos datus nedrošus. ES finansētā pētījuma FIDIS dalībnieki publicējuši (www.fidis.net) ziņojumu Budapeštas deklarācija, kurā atzīts, ka, pirmkārt, šādi glabātu informāciju var nozagt datu pārraides laikā, proti, kad tiek nolasīti čipā saglabātā informācija, otrkārt, biometriskos datus, kas nonākuši ierēdņu vai citu personu rokās, iespējams izmantot citiem mērķiem, ne tikai cilvēka identifikācijai uz robežas; treškārt, veids, kā tiek saglabāti un nolasīti biometriskie dati, obligāti novedīs pie nepareizas identifikācijas gadījumiem. Turklāt citi pētījumi ir pierādījuši, ka elektroniskās pases var "atlauzt", un īpaši Lielbritānija pēdējā laikā ir izcēlusies ar fantastiskiem datu nozaudēšanas gadījumiem, teiksim, pastā pazūd kompaktdiski ar informāciju par desmitiem tūkstošu cilvēku.
Kāpēc tomēr vienaldzība? Iespējams, iemesli vairāki. Pirmkārt, inerce. Spriežu pats pēc sevis — lai gan tas, ka kāds varētu prasīt, teiksim, ceļojuma vīzai manus pirkstu nospiedumus, man šķiet iejaukšanās privātajā telpā, bet diez vai tādēļ es būtu gatavs ziedot savu laiku "cīņai pret pirkstu nospiedumiem". Iespējams, tas ir tāpēc, ka man daktiloskopija asociējas ar kriminālistiku, un es netaisos tuvākā laikā noziegumus pastrādāt. Tomēr slēdziens ir kļūdains, jo datus iespējams izmantot gan personas identitātes zagšanai, kas vēl būtiskāk būs tad, kad populārāka kļūs jau izmantota tehnoloģija, kur pirkstu nospiedumi darbojas datora paroles vai kredītkartes PIN koda vietā, un nekur nav garantijas, ka valsts iestāžu rīcībā esoša informācija netiek izmantota "citādi domājošo" vajāšanai vai kāda ierēdņa vai policista personiskajām vajadzībām. Visbeidzot — daudz kas liecina par to, ka mūsdienu cilvēki gatavi ziedot privātumu un drošību ātruma un ērtuma dēļ.