(http://www.youtube.com/watch?
arī ir vispatiesākā
atbilde uz interneta vidē šonedēļ uzplaukušo savstarpēji komplimentāro
vēstuļapmaiņas žanru, kuru mums visiem par lielu prieku un uzjautrinājumu
izkopa viens sevi un savu "projekta partneri-draudzeni" visai veiksmīgi
"pīārējošs" jaunās paaudzes kinomīlētājs, kurš, izrādās,
ir varonīgi cīnījies pa "Holivudas kaujas lauku" ar, iespējams,
spēcīgāko Latvijas kinoproducentu (ja vien spēku mērītu "apgūto"
miljonu naudas zīmju mērvienībās), kurš pie viena ir arī Latvijas
ietekmīgas komerctelevīzijas kanāla direktors, vārdsakot, cilvēks
ar nopietniem sakariem un lielām iespējām.
Bet laikam maķenīt jāpaskaidro
arī, ka norādītajā YouTube rullīti redzama kāda 1977. gada
intervija ar kinoklasiķi, amerikāņu neatkarīgā kino guru – režisoru
Džonu Kasavītisu, kurš uzņēma tādas pasaules kinovēsturē, nu,
es nezinu, skanēs banāli līdz zobusāpēm, - zelta burtiem ierakstāmas
filmas kā Sejas, Pirmizrāde, Ķīniešu bukmeikera nāve, Sievietes
sabrukums...
Kasavītiss, manuprāt, sniedz
izsmeļošu atbildi gan par kino jēgu, gan par filmas un tās veidotāju
atiecībām ar skatītāju, gan par šī darba "būt režisoram"
sūtību vispār. Un arī par televīziju.
Protams, režisors Kasavītiss ir pieticīgs un nekad nav radījis nedz "skatītāko filmu" kādas liliputvalstiņas vēsturē un pat ne "pirmo Holivudā producēto" kādas valsts filmu. Viņš no Holivudas bēga kā velns no krusta, kaut tieši tur, būdams izcils aktieris, pelnīja lielu naudu, ko ieguldīja savās filmās.
Toties Kasavītiss visu mūžu ir filmējis dzīvas filmas dzīviem cilvēkiem, nevis "projektus", "nacionālos hitus" vai "filmas, kas patiktu visiem cilvēkiem".
Visiem cilvēkiem taču patīk tikai mīksts tualetes papīrs (to neteicu es, bet viņš).