gadā kluba nagla bija Marks Ravenhils, kurš debitēja arī kā aktieris, viens pats izspēlējot savu jauno lugu Producents), šovasar sniedza Nobela prēmijas laureāts, britu dramaturgs Harolds Pinters. Viņš ir slaveno lugu "Viesmīlis", "Dzimumdienas ballīte", "Mājup" un ne mazāk slavenu filmu "Franču leitnanta draugaļa", "Kalpotājs", "Okšķeris scenārists," un turklāt lielisks aktieris.Iedomājos, arī jums varētu iepatikties Pintera azartiskā vitalitāte, kas apskauj šo cilvēku un viņa runātos vārdus. Te būs - tīrs HP:Kad biju mazs puika, kino šķita daudz pārāks un svarīgāks par teātri. Es jau nemaz tā riktīgi uz teātriem negāju – nu, labi, divas reizes biju uz Šekspīra lugu izrādēm, un arī tikai tādēļ, ka literatūras skolotājs ieteica maigā pavēles formā. Okei, nodomāju, vismaz luga nebūs jālasa!Ar draugiem toties ik pārdien gājām uz filmām, - Bunjuēlu, Karnē, Kokto. Es tolaik dikti interesējos par sirreālismu, sevišķi biju aizrāvies ar Andalūzijas suni. Čomi man riņķī dīca „ak, kungs, Harold, vai tiešām mums atkal būs jāskatās tie nīkulīgie sirreālistu draņķi!”, bet es ar lepnumu devu pretim – protams, rīt noteikti iesim!(..)Tagad ar kino notiek savādas lietas. Es nesen noskatījos Borna ultimātu – pats brīnos, kas man bija ienācis galvā, ka uz šito grāvēju jāaiziet? Nu, noskatījos. Nodomāju: „Johaišmitiņ! Tas džeks taču ir ķerts supermens! Viņš piedauzīja 35 cilvēkus divpadsmit sekundēs, pusi no viņiem pataisīja aukstus, - tas taču ir absolūti nereāli! Es nenoticēju itin nevienam viņa vārdam, nevienai kustībai, - vienkārši truli atslēdzos, jo tā filma ir neiedomājami stulba, pilnībā izrauta no realitātes, tai trūkst jelkādas mēra sajūtas!” Tas ciniskais tagadējo kinodarboņu skats uz dzīvi, - ka populāram jābūt tikai tam, kas nes milzīgu peļņu, tādu, ar ko varētu veselu mēnesi pabarot lielas Āfrikas valsts badā mirstošos, un filmas laikā vēl tevi pataisa par pilnīgu idiotu un tu vēl līksmo par to! Vemt gribas, ciktāl nogājuši izglītotie baltie cilvēki.(..)Astoņdesmitajos gados ar draugiem Londonā rīkojām diskusiju klubiņu pašu priekam – sapulcējām visādus gudrus cilvēkus, kas paši vēlējās parunāt, kas īsti notiek mūsu Anglijā. Jēziņ saldais, kā mums klupa krāgā – visi, kam vien nebija slinkums, uzjautrinājās, patiesībā ņirgājās, ka, lūk, savākušies bars baigo intelektuāļu, un nu nopietni spriež, kas notiek tajā dzīvē un valstī, kur viņi dzīvo! Šausmīgi smieklīgi, gandrīz nožēlojami, vai ne? Tagad brīnos, – kopš Nobela prēmijas piešķiršanas un citiem diezgan patīkamiem niekiem – piemēram, nauda dod iespēju aizmukt no pasaules, kas tevi tracina! - par manām sabiedriskajām aktivitātēm cilvēki kaut kā mazāk smejas. Dažreiz gan viņi kļūst nikni – kad es papildināju savu Nobela runu, kura bija veltīta pretīgajam karam Irākā, kurā, man par lielu kaunu iesaistījās Anglija, lai tikai izdabātu tam idiņam Bušam, es pat saņēmu oficiālu vēstuli no Dauningstrītas – mans raksts esot nepatritisks žests. Pie velna, kāds tur žests – tie ir mani uzskati! Šis demokrātijas vārdā rīkotais politiskais karš par naftu un varu Ausrtumos izgāzīsies, jūs redzēsit, un par to mēs visi būsim maksājuši no savas kabatas.Bet vienalga, gadās, atkal dzirdu replikas ņirdzīgā tonī – ak, tas vecais muļķis Pinters... Vēl nesen sūda avīzītē Evening Standard kāds uzrakstīja sleju, kur nocitēja manas jaunības dienu dzejoļa rindas, bet aizmirsa pašu galveno – tā dzejoļa nosaukumu. Dzejolis taču saucās "Demokrātija", es to sarakstīju pirms kara, pirms vāciešu uzbrukuma Anglijai:Izejas navNāks Lielie DirsasUn visiem mums būs VāksEsi vērīgs!Tas slejists avīzē noņurdēja kaut ko līdzīgu „un šitās muļķības mums jādēvē par poēziju tikai tāpēc, ka tās sacerējis Harolds Pinters?”Lai tak viņš iet pie vella! Manuprāt, tās ir lieliskas dzejas rindas no puikas sirds dzīlēm, kas izmircis cauri ādai lietavās tiktāl, ka pat nevar sagrābstīt savu aiz bailēm un sala sačervelējušos mīžamdaiktu, tik maziņš tas bija, un kopā ar citiem tādiem pašiem memļakiem tup kaut kādā sūda tranšejā Anglijas piekrastē un trīc šausmās – re kur tā ir, reāla nāve. Man negribas, lai mans mazdēls piedzīvo šādas bailes kaut kādas plānprātiņa Buša dēļ!
Pārāk, pārāk tieši
Ir kaut kādi reti cilvēki, kurus vecums nu nekādi nemaitā. Veries viņos kā brīnumā un pats vēlies tikai vienu – kaut es spētu būt tik godīgi traks, kad man būs pāri septiņdesmit... Revidējot savu arhīvu, kā naglai uz galvas uzdūros lekcijas/sarunas atšifrējumam, kuru vasaras nogalē Edinburgā, slavenā teātra festivāla laikā tā paralēlajā programmā - jau par leģendāru kļuvušajā Literātu klubā, uz kuru sabrauc visi, kam rūp teātra un literatūras attiecības (2007.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.