Rakstu sērijā Domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, ko atbalsta ABLV Charitable Foundation, līdz šim esam stāstījuši par māksliniekiem un projektiem, kas guvuši ievērojamus panākumus. Tomēr priekšstats par panākumiem kā vienreizēju un galīgu uzvaru īsti nesaskan ar laikmetīgās mākslas plūstošo un mainīgo dabu. Vai mākslas prakse, kas nav orientēta uz izmērāmiem rezultātiem, bet procesu, ir uzskatāma par mazāk sekmīgu? Vai, tieši otrādi, tā ir izšķiroši svarīga jomai, kas visvairāk interesējas tieši par jauninājumiem? KDi 18. augusta numurā iepazīstinājām ar neformālā Kaņepes Kultūras centra darbību un radošajām aktivitātēm. Šoreiz pievēršamies mākslas centram Totaldobže un projektu sērijai Melnie caurumi, kuru darbība nu jau gandrīz desmit gadu garumā ir piemērs, ka profesionāļu aprindas novērtē arī centienus, kas nav tik redzami plašai auditorijai. Šovasar Igaunijas ciematā Mostē notikusī starptautiskā izstāde Omega 3 izpelnījās ievērību kritiķu un kuratoru vidū, lai gan tika veidota dziļā perifērijā. Tas ir likumsakarīgs Kaspara Lielgalvja un viņam uzticīgās komandas ilggadējā darba rezultāts.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Ik dienu saskaroties ar arvien jaunu informāciju, tā nemanot transformējas. Notikumi pārklājas, trāpīgi izteiktas frāzes un raksturojumi zaudē pirmavotus un tiek piedēvēti aplamiem autoriem, situāciju cēloņi un sekas arvien iegūst citas aprises.
Man atmiņā spilgti iespiedusies intervija ar mākslinieku Juri Boiko, kuru lasīju Latvijas Laikmetīgās mākslas centra informācijas arhīvā vairāk nekā pirms 10 gadiem. Sen aizmirstu sarunu vidū tā izgaismojas kā spēcīgs tēls, kas iedvesmo radošām iecerēm. Boiko, stāstot par kopā ar Hardiju Lediņu veidotajām performancēm, kā raksturīgu iezīmi minēja kopīgu sapņošanu par idejas iespējamiem vai pat utopiskajiem īstenošanās apmēriem. Sacerot nu jau hrestomātiskās Binokulārās dejas, abi tās esot redzējuši kā pakāpenisku realitātes pārņemšanu. Sākumā bija paredzētas abu autoru acu dejas, tad atrakcija draugu lokā un pēc tam jau grupas Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca (NSRD) uzstāšanās. Beigās bija domāts radīt videoklipu, ko raidīt Padomju Savienības centrālajā televīzijā, – visa toreizējā padomija vienotos kopīgās acu dejās!
Iecere īstenojās tikai nedaudz piezemētākā veidā. Tapa vairākas performances ar līdzautoru dalību, to dokumentācija tika pārmontēta videodarbos, bet izstādes Rīga – latviešu avangards (1988–1989) ietvaros performances jau tika īstenotas Berlīnes, Brēmenes un Ķīles izstāžu zālēs. Interviju Boiko noslēdza, sakot, ka neviena no radošajām iecerēm neīstenojas pilnībā, tāpēc ir būtiski domāt iespējami plašāk. Ja domāsi par visu plašo Padomju Savienību, iespējams, tiksi līdz izstāžu zālei. Ja domāsi par tuvējo kultūras namu, visticamāk, neiziesi no sava dzīvokļa.
Centra nav
Boiko ideju par domāšanu iespējami plaši atceros katru reizi, kad saskaros ar līdzīgiem neiespējamības īstenojumiem. Viens no tādiem ir mākslas centrs Totaldobže, kuru vada Kaspars Lielgalvis. Tā noteikti nav institūcija tradicionālajā izpratnē, jo ik pēc laika pārceļas uz citu vietu, tātad tas nemaz nav centrs, bet konceptuāli saistītu pasākumu un projektu kopums. Varētu teikt, ka mākslas centrs Totaldobže ir tur, kur ir pats Kaspars Lielgalvis vai viņa domubiedri. Tas var būt dažādās vietās Rīgā, Tāšos vai Liepājā, vai arī mazā ciematiņā Mostē Igaunijā, kur XX gadsimta 70. gados celtajā linsēklu šķirošanas fabrikā šovasar risinājās starpdisciplināra izstāde Omega 3. Kuratori bija Kaspars Lielgalvis un mākslinieku rezidences MoKS, kas darbojas Mostē, vadītāji Evelīna un Džons Gžiniči. Izstāde apvienoja māksliniekus no vairākām valstīm. Daļa no viņiem bija jau piedalījušies Totaldobžes rīkotajā pasākumu sērijā Melnie caurumi.
No gadiem ilgstošā projekta Melnie caurumi grūti izvilkt vienu centrālo notikumu, jo tas sastāv no vairākām paralēlām norisēm. Melnos caurumus varētu raksturot kā regulāru eksperimentālu, starpdisciplināru laikmetīgās kultūras aktivitāšu sēriju, kuru mērķis radīt jaunus, inovatīvus un vairākus mākslas medijus pārklājošus notikumus. Pasākumos tiek iesaistīti visi laikmetīgās kultūras lauki – tajos piedalās visdažādākā profila vizuālie mākslinieki, mūziķi un komponisti, dejotāji un horeogrāfi, dzejnieki un rakstnieki, raugoties, lai to darbība varētu savstarpēji papildināties un saspēlēties. Lai gan atsevišķi Melnie caurumi vainagojas ar izstādēm, tajos lielāka nozīme ir procesam un eksperimentam. Neviens no dažādo aktivitāšu rezultātiem nav iepriekš paredzams, un tie veidojas konkrētās vietas un dalībnieku savstarpējās mijiedarbības krustpunktā.
Melno caurumu vienojošais princips īstenojas vairākos atšķirīgos radošās darbības modeļos.
Pēc idejām ar kompasu
Viens no struktūrā vienkāršākajiem modeļiem saucas Kompass. Tas sastāv no jaunu un līdz šim maz pazīstamu autoru prezentācijām par viņu aktuālajiem projektiem un dalībnieku diskusijām. Prezentāciju formāts, kas radniecisks Pecha kucha un artist talk sarīkojumiem, atklāj citādi reti pausto paša autora komentāru par savām iecerēm, radīšanas procesu un gala rezultātu. Katrā pasākumā piedalās atšķirīgu jomu pārstāvji, katram Kompasam ļaujot būt par laikmetīgās kultūras aktualitāšu šķērsgriezumu.
No 2011. līdz 2016. gadam kopumā notikuši 40 Kompasa pasākumi un savus projektus prezentējuši vairāk nekā 110 vizuālās mākslas, mūzikas, laikmetīgās dejas, dzejas, scenogrāfijas, filosofijas, teātra režijas, dramaturģijas, komiksu mākslas, jauno mediju pārstāvju. Pasākumu virkni pamatoti var dēvēt par pēdējo gadu aktuālo jauno, visdažādākajās jomās strādājošo radošo autoru barometru. Nereti mākslinieki, kuri līdz tam nav bijuši savstarpēji pazīstami, prezentāciju laikā iepazinuši cits citu un vēlāk strādājuši kopā. Pats Kaspars Lielgalvis atzīst, ka Kompass ir lielisks veids, kā iepazīt jaunus autorus ne tikai skatītājiem vai citiem mākslas projektu kuratoriem, bet arī viņam. Nereti tādā veidā izraudzīti dalībnieki citiem Melno caurumu pasākumiem, piemēram, radošajām darbnīcām, kombinētajiem koncertiem vai improvizācijām.
Radošās darbnīcas parasti nozīmē vienkārši radošo spēju trenēšanu atzīta mākslinieka, horeogrāfa, komponista u. c. vadībā. Melno caurumu sērijā tās ir krietni eksperimentālākas un neparedzamākas. Melno caurumu darbnīcās dalībnieki kopā pavada ilgāku laika posmu (līdz trim nedēļām), un to mērķis ir kopīgi radīt jaunus mākslas darbus vai idejas. Tā kā dalībnieki tiek īpaši izvēlēti no dažādām laikmetīgās kultūras jomām, satiekas autori, kuri citā veidā kopīgai radošai darbībai nekad nesatiktos, un rodas pateicīga vide neparastu notikumu tapšanai. Kā viens no stabilākajiem izveidotajiem radošajiem duetiem minama skaņu mākslinieka Andra Indāna jeb Gas of Latvia un mākslinieces Lauras Prikules sadarbība, kura jau ir pārkāpusi Melno caurumu robežas.
Kombinētie koncerti, ko sākumā sauca par kombinētajām performancēm, ir radošo darbnīcu publisks noslēgums, kurā kopīgi radītos mākslas darbus prezentē skatītājiem. Improvizāciju autori uzstājas bez iepriekšējas sagatavošanās, un publikai tiek demonstrēts dzīvs acu priekšā notiekošs radošais process. Pārsteidzošā kārtā rezultāts vienmēr ir gana interesants, pat ja uz vienas skatuves ir, piemēram, dzejnieks, mūziķis un laikmetīgās dejas dejotājs. Nereti ir grūti noticēt, ka uzvedums iepriekš nav ticis izmēģināts vai īpaši iestudēts. Eksperiments, process un starpdisciplinaritāte ir visu Melno caurumu atskaites punkti, kas apvienojas ar neparedzamo nejaušības fenomenu. Mākslas centrs Totaldobže ar savu nepiespiesto, bet regulāro aktivitāšu organizēšanu pilda radošā inkubatora lomu, sildot kopējo mākslas procesu un nodrošinot nepārtrauktu jaunu ideju ģenerēšanu.
Pasākumu sērija Melnie caurumi ietver arī laboratorijas, kurās dalībnieki var izmēģināt mākslas darba ideju, Melnajos caurumos tapušo mākslas darbu izstādes, kā arī starptautisku līdzšinējo aktivitāšu demonstrējumus. Starptautiskais aspekts ir īpaši būtisks, jo liela daļa kombinēto koncertu un improvizāciju dalībnieku ir ārzemju mākslinieki, kas nodrošina jaunu prakšu un ideju apmaiņu un citādi noslēgtajā Latvijas mākslas dzīvē ievelk svaiga gaisa plūsmu.
Utopiskie plašumi
Ja no Melnajiem caurumiem atgriežamies atpakaļ uz zemes, būtu jāieliek pāris pieturzīmju to galvenā veidotāja un mākslas centra Totaldobže ideologa Kaspara Lielgalvja radošajā profilā. Viņš noteikti nav kurators, kas sapņo par vietējo kultūras namu un tāpēc iesnaudies mājas dīvānā. Tieši otrādi – Kaspara Lielgalvja projektiem raksturīgs utopisks, dažbrīd pat kaitinošs maksimālisms, pārsteidzoša spēja vienmēr atrast līdz šim neapgūtas fiziskas un konceptuālas teritorijas jaunām mākslas formām, kā arī harisma un spēja savu ideju realizācijā iesaistīt gan radošos, gan praktiskos īstenotājus. Tie notiek rotaļīgi un neformāli, stīvajā Latvijas mākslas vidē ienesot reti sastopamu vieglumu. Iespējams, tieši tas, ka netiek paustas pretenzijas uz ko ārēji nopietnu un elitāru, ļauj Melno caurumu norisēm veidoties brīvā un radoši atvērtā atmosfērā, kas, izrādās, arī ir to veiksmes atslēga.
Totaldobžes aktīvisti reiz pat mēģināja radīt alternatīvu kultūras balvu Vērtīga radošā darbība, kura ietvertu spēles elementus un būtu pašas nozares pārstāvju dots iekšējs, tāpēc jo īpaši gaidīts novērtējums. Jau 2010. gadā Kaspars Lielgalvis kopā ar mākslinieci Lauru Prikuli, kas tobrīd strādāja VEF teritorijā, izstrādāja kritērijus. Konsultācijās tika iesaistīti arī citi mākslinieki, kuratori, kritiķi, kuri bija lūgti iesūtīt savas "vērtīgas radošās darbības" definīcijas. Rezultātā tika iegūts ažūrs un gana subjektīvi traktējams vadlīniju saraksts, kas 2014. gadā bija balvas piešķiršanas pamatā.
Laureāti tika noskaidroti aptaujā. Apkopotās definīcijas, piemēram, "spēja atrast vai radīt piemērotus apstākļus sava vēstījuma nodošanai" vai "vēlme izkāpt no kastes", tika nosūtītas vizuālās mākslas, mūzikas, literatūras, dejas pārstāvjiem, lūdzot viņus nosaukt tos savas jomas autorus, kuri, viņuprāt, būtu atbilstoši. Noslēgumā visu ieteikto 70 personu vārdi tika nodrukāti kā lielformāta plakāts, ko pasniedza visiem minētajiem svinīgā ceremonijā.
Atsaucoties aicinājumam definēt vērtīgas radošās darbības kritērijus, mākslas kritiķis Vilnis Vējš 2010. gadā esot piedāvājis "drosmi iet tumšā mežā, kur neviena nav". To varētu dēvēt arī par paša mākslas centra darbības vadlīniju. Kaspars Lielgalvis vairākkārt uzsvēris, ka Totaldobžes plānos nav dublēt laikmetīgo institūciju darbības virzienus, bet gan aizpildīt trūkstošos laukumus starp tiem un izcelt tās laikmetīgās kultūras aktivitātes, kuras ir jaunas vai līdz šim maz novērtētas, bet bez kurām pilnvērtīgs jomas process nebūtu iedomājams. Sākotnēji perifēru aktivitāšu veicināšana bija mākslas centra mērķis, taču laika gaitā tā precīzi iezīmēja vietu, ko Totaldobže ieņem Latvijas laikmetīgās kultūras ainavā. Šis laikmetīgās kultūras pasākumu un projektu klasteris jeb eksperimentālā mākslas platforma ir kļuvusi par piemēru, kā neformālā atmosfērā šķietami nenozīmīgā vidē ar vienkāršiem līdzekļiem ir iespējams dzimt inovatīvām kultūras praksēm. Nereti tās vēlāk transformējas un atgriežas kultūras vidē jau pārstrādātā, nogludinātā formātā, bagātinot visu mākslas procesu.
Mākslas centrs Totaldobže un pasākumu sērija Melnie caurumi ir veicinājuši arī degradētu teritoriju nākotnes potenciāla iezīmēšanu. Ģentrifikācijas modeļi gan beigu beigās īstenojās ēku īpašniekiem izdevīgi, bet radošajai videi neērti. Mākslas centrs no 2007. līdz 2013. gadam darbojās mazaktīvās rūpnīcas VEF korpusos un pieredzēja tās straujo augšupeju. 2014. gadā Totaldobže pārcēlās uz Preses namu Ķīpsalā, 2015. gadā – uz Muitas māju Liepājā. Pašlaik mākslas centrs ir bez konkrētas mājvietas. Tomēr tā hibrīdā un līdz šim pārsteidzoši dzīvelīgā radošā forma iedrošina gaidīt turpinājumu. Jācer, ka Kaspars Lielgalvis ar savu atbalsta komandu atradīs jaunu "mežu, kurā neviena nav".
Citāts – fantoms
Jura Boiko citātu, kuru minēju raksta ievadā, vairākkārt esmu mēģinājusi atrast atkal, bet bez rezultātiem. Iespējams, tas manā atmiņā ir transformējies un jau vairs nelīdzinās oriģinālam. Kādā mirklī pārstāju domāt par to, kā tas skan precīzi. Princips domāt maksimāli plaši ir pierādījis sevi kā vērtīga radoša doma. Vai tikmēr, kamēr paturu prātā iespējamo kļūdīšanos, ir nozīme tam, kā tas ir vai nav bijis pateikts