Rainis 1923. gada 23. septembrī dienasgrāmatā ieraksta: "L. pārnāk 10; kinā. Publikas garša: kino un Blaumanis." [1] L. ir Olga Kliģere, saukta par Lulliņu, un par to, ka viņas dzīvē kino šķiet svarīgāks par Raini, dzejnieks žēlosies arī mūža nogalē, 1929. gada janvārī rakstot, ka L. "par maniem darbiem neinteresējas, negrib, ka tai ko priekšā lasu (..) Lielākais iemesls būs tas, ka neprecēju. Kad pārbrauc no mājām, pirmais gājiens pie Ramona Novaro".[2] Ramons Novarro bija savulaik ļoti populārs amerikāņu aktieris, t. s. latīņu mīlētājs, tobrīd īpaši pazīstams ar lomu filmā Ben Hurs (1925).
Ne pārspējamas ainavas
Tomēr skepsi, kas attiecībā uz kino jūtama citētajās piezīmēs, Rainī varbūt vairāk raisījušas sajūtas par irdenumu viņa attiecībās ar Olgu, nevis kino kā tāds. Dzejnieks kino apmeklēja visai bieži un arī pats izmēģināja spēkus kā scenārists.
1921. gada 2. janvārī pie Raiņa atnācis aktieris un režisors Vilis Segliņš, kurš stāstījis par iecerēto akciju sabiedrību Latvju Filma un aicinājis Raini piedalīties. Dzejnieks dienasgrāmatā ieraksta: "Liek man priekšā rakstīt priekš kinofilmas. Es karāi aiziedams [3] esot atnesis 150 000 rbļ. skaidra atlikuma. Došot man pāris desmit tūkstošus. Saku – par maz. (..) Ja maksa pietiekoša, tad var uz to koncentrēties, jo tas gluži citāds darbs kā līdzšinējais. Veids kā drāmai. Spēt es to varētu, jo esmu dramatiķis un sekojis kiniem. Tiem ir nākotne. Itālijā kini ļoti labi nostādīti – mākslinieciski un poētiski. Nepārspējamas ainavas. Jau tagad var būt pilnīgi mākslinieciski – jauna mākslas forma. – Tikai nejēdzīgās piedevas un satura nabadzība, kuru grib padarīt bagātāku ar seksualitāti, maitā visu." [4]
Pamatojumu Raiņa izteikumam, ka viņš "sekojis kiniem", var atrast viņa Šveices laika dienasgrāmatā. 1913. gada februārī Rainis plašāk apcer kino fenomenu dramaturģijas kontekstā: "Drāmas veids ir pārāk mehānisks, drāmas ideāls ir kinematogrāfs, kur runātam vārdam vairs nau vietas, bet paliek tikai darbība. Tā gan izskatās pēc teatrāliskas un ārējas darbības, bet taču ir arī iekšēja, jo notiek acu priekšā apņemšanās, un no viena notikuma izrisinājas citi. Ir attīstība un ir cīņa, tikai nau parastā veida to attēlot skatītājiem, nau valodas. (..) Kinematogrāfa attaisnojums iekš tā, ka normālskatītājs tā kā tā nedzird visu lugu, pat ne desmito daļu no runātiem vārdiem. Viņš pēc redzētā notikuma sakombinē sev drāmas gaitu. Un tā ir labākā drāma, kurā var skaidrāk sakombinēt notikumu bez dzirdēšanas. Tās vietas, kuras bez dzirdēšanas nemaz nau saprotamas, ir nedzīvās vietas, kur tiek uzskati izteikti, vai liekas epizodes. Tās būtu strīpojamas arī normāldrāmā. No Kinemas var vismaz mācīties." [5]
Dramaturģijas ideālā forma
Rainis laiku pa laikam atzīmē savus kino apmeklējumus, piemēram, 1917. gada rudenī viņš filmas skatījies 16. septembrī, 7. un 14. oktobrī [6], savukārt 1919. gada 13. jūlijā pieraksta kinoteātrī pavadīto laiku: "3½–7½ [7]". Diemžēl lielākoties redzētās filmas viņš neatšifrē. Tāpēc itāļu filmu Quo vadis (1913), kuras nosaukumu dzejnieks pieminējis, norādot, ka to skatījies 1913. gada 5. oktobrī plkst. 3–6 [8], var uzskatīt par īpaši izceltu. Tas nav brīnums – tobrīd jau visai pieredzējušā vēsturisko filmu režisora Enriko Gvaconi darbs bija viens no globālajiem hitiem, arī viena no pirmajām pilnmetrāžas (aptuveni divas stundas) filmām, kura iezīmēja agrīnā kino pāreju uz māksliniecisku briedumu.
Skaidrojumu, kāpēc seanss ildzis trīs stundas, var atrast laikraksta The New York Times informācijā par Quo vadis pirmizrādi teātrī Astor Brodvejā 1913. gada aprīlī: filmas skate bijusi sadalīta trijos cēlienos vairāk nekā divu stundu garumā, tās pavadījumam bijusi īpaši ieskaņota mūzika. Laikraksts norāda, ka Quo vadis ir "ambiciozākā kino drāma, kāda te redzēta". [9]
Atsevišķas Quo vadis epizodes, īpaši lauvu uzrīdīšana bariņam agrīno kristiešu, savā brutalitātē var šokēt pat mūsdienu kino auditoriju. Tāpat kā kailie ķermeņi un grēcinieku mocības ellē filmā Inferno (1911, Džuzepe de Ligvoro, pēc Dantes Dievišķās komēdijas) un bērni, kurus dzīvus met ugunī, ziedojot briesmonim Moloham, slavenākajā itāļu kino pirmskara filmā Kabīrija (1914, Džovanni Pastrone). Ļoti ticams, ka Rainis redzējis arī šīs filmas.
Filma Inferno ir saistīta ar Danti, Kabīrijai scenāriju rakstījis Gabriēle D’Annuncio (1912. gadā Rainis bija redzējis sapni: "Redzu Anuncio, lamājos, pareģoju, ka ilgi nevar būt." [10]), Quo vadis uzņemta pēc Nobela prēmijas laureāta Henrika Senkeviča romāna. Tolaik pasaulē pakāpeniski pieauga to filmu skaits, kuras izmantoja ne tikai literatūras sižetu shēmas, bet spēja radīt literārajai izteiksmei līdzvērtīgu kino valodu. Varbūt tāpēc Rainis ar laiku bija koriģējis savu viedokli par kino kā dramaturģijas ideālo formu, to salīdzinot arī ar romānu. "Literatūras lielie romāni tak nesamērojami izdevīgāk un biežāk filmā pārstrādāti, nekā lielās drāmas," Rainis saka 1926. gadā intervijā žurnālam Kino [11]. Rainis tobrīd ir izglītības ministrs, tāpēc svarīgs ir viņa kā amatvīra paustais viedoklis, ka valstīm jāiesaistās kino veidošanā. Tā kā "kino ir liels spēks", arī Latvijai vajadzētu savu kinorūpniecību. [12]
Ko viņš domā par Holivudu
Būtiska ir Raiņa pārliecība, ka kino ir "pastāvīga māksla, ne citas mākslas piedēklis un palīgs" [13], – tobrīd Eiropas intelektuāļu aprindās šāds viedoklis nebūt nebija pierasts, kino joprojām dēvēja par balagānu un mākslas profanāciju. Tomēr arī Rainis seko jau tobrīd tradicionālajam uzskatam, ka Holivuda "devusi pa daļai nejēdzīgus trikus, kaitīgus tēlojumus, neizturamu vecmodīgu sentimentalitāti un seklību", turpretī "jaunus ceļus uz patstāvīgu filmu mākslu redzam citur: piemēram filmā Kuģis Potjemkins [14], kur nav triku, bet plašs un dziļš vēstures īstenības attēlojums, masu darbība, dziļa psicholoģija. Vēsturisku laikmetu, modernu un seno, attēlošana lielās līnijās taisni der kinam, kas dod tiešamības kolorītu vairāk kā kura katra cita māksla. Varbūt reiz nebūs tikai rakstīta vēsture, bet blakus tai tieši filma redzama un dzirdama" [15].
Rainis kinomākslas nākotni redzēja tās savdabības un neatkarības pilnveidē: "Kino māksla uz patstāvību spers tāļāku soli, kad būs dzejnieki, kas rakstīs filmas ne kā blakus darbus, bet atradīs tur galveno izteiksmi savam garam un savām jūtām." [16]
Latvju Filmas akcionārs
Pēc atgriešanās Latvijā, 20. gadu sākumā, Raiņa paša rakstītie scenāriji gan vairāk tapa kā blakus darbi, taču viņš strādāja ar patiesu entuziasmu un kļuva arī par akciju sabiedrības Latvju Filma akcionāru. [17]
Raiņa scenārijs (nepabeigts) filmai Iz nāves bedrēm [18] datēts ar 1920. gada jūliju [19], tātad itin kā būtu tapis vēl pirms filmas Es karāi aiziedams pirmizrādes, taču, visticamāk, tā ir paša dzejnieka vēlāk pielaista kļūda. Ieraksti Raiņa dienasgrāmatā [20] vedina domāt, ka scenārijs tapis 1921. gadā, jau rēķinoties ar pirmās filmas tematiku, aktieru grupu un filmas panākumiem. Raiņa scenārijā ir tēli un sižeta motīvi, kas lielākā vai mazākā mērā sastopami gandrīz visās ar Latvijas vēsturi saistītajās starpkaru filmās: protagonists – latviešu zemnieks, antagonists – vācu barons, Pirmais pasaules karš kā atspēriena punkts varoņa tālākajām cīņām par Latvijas brīvību, mīlošas sievietes dots sargājošs amulets, vācu aristokrātijas pārstāvis, kas iemīl latvieti, no mājām izdzītie zemnieki – kara bēgļi u. c.
Iezīmējot filmas vidi, Rainis ļoti konkrēti norāda uz noslāņošanos pašā latviešu sabiedrībā: te ir Kurzemes zemnieku "mazmāja" no vienas puses, no tās nāk galvenais varonis Tanis, un "nelielā attālumā: bagātas kaimiņu mājas, kā muiža" [21], no tām ir Taņa mīļotā Milda, "moderni ģērbta" [22] saimniekmeita. Rainis būtībā rāda, ka Kurzemes lielsaimnieki savā domāšanā vispār un attieksmē pret karu ir tuvāki vācu baroniem nekā latviešu zemniecībai, un šī šķiriskā pieeja atšķir Raini no citiem sava laika filmu veidotājiem, piemēram, Jāņa Akuratera, kura scenārijs filmai Laiku viesulī (1921) pārējo motīvu ziņā ir ļoti tuvs Raiņa darbam. Arī Raiņa iecerētie tēlotāji – Berta Rūmniece, Alfreds Amtmanis- Briedītis, Lilija Ērika, Aleksis Mierlauks u. c. [23] – ir tie paši, kuri piedalījās filmās Es karāi aiziedams un Laiku viesulī.
Diemžēl otrs Raiņa scenārijs Mūža naidnieki vai Mūža pretinieki [24] nav saglabājies. Rainis pie scenārija strādājis jau 1921. gada pavasarī, un no atsevišķām piezīmēm var nojaust, ka arī te izvēlēts arhetipiskais pretspēku pāris – latviešu zemnieks, kurš kļuvis par inženieri, un vācu barons –, taču darbība notiek XX gadsimta 20. gadu sākumā ar atskatu uz 1905. gada notikumiem.
1922. gada 14. janvārī Latvju Filma rakstiski apliecina, ka "saņēmusi no dzejnieka J. Raiņa kga kino-scenāriju Mūža pretnieki 5 daļās par 20.000 rbļiem un 10% no tām summām, par kurām uzņemtā filma tiktu pārdota ārpus Latvijas. Procenti tiek maksāti par visu laiku, kad vien kopijas tiktu pārdotas". [25]
Procentus maksāt nenācās. Latvju Filma darbību drīz pārtrauca, un Raini 20. gadu kino publika varēja "izgaršot" vien kinohronikās.
1 Rainis, Jānis. Dienasgrāmata. Kopoti raksti 30 sējumos, 25. sēj. Rīga: Zinātne, 1986, 152. lpp.
2 Turpat, 369. lpp.
3 Pirmā Latvijas Republikas aktierfilma, pirmizrāde 1920. gada 9. novembrī, scenārija autors un režisors Vilis Segliņš.
4 Rainis. Dienasgrāmata, 25. sēj., 38. lpp.
5 Rainis. Dienasgrāmata, 24. sēj., 601. lpp.
6 Turpat, 679. lpp.
7 Turpat, 686. lpp.
8 Turpat, 647. lpp.
9 www.nytimes.com.
10 Rainis. Dienasgrāmata, 24. sēj., 529. lpp.
11 Dzejnieks J. Rainis par kino. Kino. Nr. 1, 1926.
12 Turpat.
13 Turpat.
14 Sergeja Eizenšteina filma, PSRS, 1925. Sākotnēji cenzūra aizliedza Latvijā filmu rādīt, lēmums tika grozīts, pateicoties Rainim kā izglītības ministram.
15 Dzejnieks J. Rainis par kino. Kino. Nr. 1, 1926.
16 Turpat. 17 Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja krātuve, RTMM 23127.
18 Rainis. Aizsāktās lugas. Lugu ieceres. Kopoti raksti 30 sējumos, 15. sēj., Rīga: Zinātne, 1982, 349.–358. lpp.; komentāri: 423.–424. lpp.
19 Rainis. Aizsāktās lugas. Lugu ieceres. Kopoti raksti 30 sējumos, 15. sēj., sk. komentāru 423. lpp.
20 Piemēram, Rainis. Dienasgrāmata, 25. sēj., 89., 90. lpp.; ar 1921. gadu datēts arī scenārija rokraksts Rakstniecības muzeja dokumentācijā, sk. RTMM 22771.
21 Rainis. Aizsāktās lugas. Lugu ieceres. Kopoti raksti 30 sējumos, 15. sēj., 351. lpp.
22 Turpat.
23 RTMM 22771.
24 Sk.: Rainis, Jānis. Kopoti raksti 30 sējumos, Rīga: Zinātne, 1982, 15. sēj., 423.–424. lpp. (komentāri), arī RTMM 23127; 22825.
25 RTMM 22825.