Izvēloties vārdu, vecāki iezīmēja bērna nākotni. Jebkurā gadījumā tradīcija bija tā, kas konkrēto personu ar viņas vārdu noturēja grūtā brīdī virs viļņojoša ūdens kā saliņa. Ik pa laikam gan bijuši mēģinājumi iedēstīt jaunus vārddošanas paradumus. Ausekļa Baltijas kalendarā pāri par 300 personvārdu, un divas trešdaļas no tiem jaunizgudroti vai ņemti no folkloras pasaules. Ap 50 no tiem pakāpeniski iegājās: Mirdza, Līga, Lauma, Daina, Dzintars, Dzintra, Maigonis, Maiga, Rasma, Skaidrīte, Laimdota, Ausma, Austra, Imants, Visvaldis, Līga u.c. Kaut arī 20.— 30.gados pamatā sekoja vai nu kristietiskajai, vai latviskajai vārddošanai, ienāca arī daudz jauninājumu, tai skaitā arī grūti motivējamu svešvārdu, kā Hlorofīla, Skolastika, Zefirīns, Smaragda, Anēmija, Daimona, Narciss, Vendeta. Nākošais jauninājumu vilnis uzbrāza padomju gados, gan Latvijā tas nebija īpaši populārs: Staļina, Ļeņina, Aģitacija, Marseljeza.
Pēdējās desmitgadēs kā sēņu bļuga pēc lietus nākuši personvārdi, kas paši par sevi ir labskanīgi, bet līdzīgi cits citam: Santa, Sanda, Santis, Sandis, Sanita, Sanija, Vineta, Vivita, Viva, Sintija, Sindija, Kintija, Kitija, Ilvija, Amilda, Amalda, Imelda, Evija, Evita, Egita, Egija, Everita, Verita, Indars, Ingars, Intars, Inuta, Inita, Iluta, Edijs, Anrijs, Helvijs, Elvijs, Elva, Elvis, Elvita, Silga, Sinilga, Venija, Megija, Dinija, Endija, Elma, Elna, Ivo, Iva, Ivis, Ilva utt. Dzēlīgi, bet ne gluži no tukša gaisa grābjot, šo ārzemnieciskuma, no vienas puses, un pārlatviskuma māniju, no otras puses, paķēruši uz zoba Diskonta vārda dienu kalendāra 2008.gadam veidotāji: Stervīns, Holestervīns, Maurēlijs, Baurēlijs, Kandželika, Vemanuēls, Baklažanna, Psihopatriks, Psihopatrīcija, Bezfilmārs, Šizolde, Skurbads, Sviesturs, Biezpienvaldis, Vistvaldis, Siervaldis, Afrorūsiņš. Mūsdienu personvārdos dominē skaniski skaista, bet liela vienveidība. Personvārdiem pazūd "biogrāfija".
Pirms pāris gadiem studenti stāstīja par saviem un radu personvārdiem. Nez kāpēc īpaši prātā palika divi stāstiņi: "Manu vārdu Alma vecāki deva T.Viljamsa lugas Vasara un dūmi iespaidā. Kad abi mācījās aktieros, gribēja spēlēt šo lugu, taču tas nesanāca, tādēļ meitai ielika vārdu, kas spāņu valodā nozīmē dvēsele. Vecmammas māte Anna, /1930.g./ dzīvojot Maskavā, lika bērniem latviskus vārdus — Ilga un Vilnis, jo visapkārt bija Ļeņinas un Staļinas. Paši bērni gan, mācoties skolā, nebija par šādiem vārdiem pārāk laimīgi." Un otrs īsstāstiņš: "Vārds Jekaterina nāk no sengrieķu valodas ar nozīmi "tīrs, šķīsts, nevainīgs". Tika dots par godu vecmammai, lai viņa varētu lepoties, ka vecākajai mazmeitai ir viņas vārds. Ņemot vērā, ka abas esam dzimušas vienā mēnesī, vecmāmiņa cerēja, ka pārmantošu daudzas viņas rakstura īpašības." Ne Jekaterina, ne Maija, pat ne Māra vai Laima automātiski nenozīmē kādu īpašību pārņemšanu. Tāpat kā Ivo, Iva, Ivis nenozīmē, ka viņiem nebūs spilgtu un pozitīvu īpašību. Tikai pirmajā gadījumā līdzi nāk tradīcijas pūrs, otrajā gadījumā tas vārda īpašniekam jāsapelna pašam.