Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Seksuāli politiskais nekas

Biļana Srbļanoviča. Siseņi. Dailes teātris, režisors Mihails Gruzdovs Bībeliskie siseņi Jāņa Atklāsmes grāmatā vēstīja par pasaules gala iestāšanos — kā reizi sisenis/saranča — mazs, bet ņipri ēdelīgs kukainis ir izrādījies diezgan aktuāls lopiņš, lai tāds okupētu arī Latvijas teātri. Paštīksmīgie hipertrofētie egoisti, kuri, rīdami citus un sevi, klīst pa Eiropas skatuvēm, rātni kalpodami priekšstatiem par ideālo antiburžuāzisko lugu, kas vienlaikus ir gan smieklīga (bet nekad nekļūst aizvainojoša), gan "atmaskojoša" (ko, kā?), gan sēri traģiskas nopūtas nots iezīmēta (tomēr galīgi nepretendē uz mūslaiku traģēdijas vietu): ak, tādi nu mēs esam, sīki, nožēlojami, taču līdzjūtību pelnījuši ļautiņi, pavisam ne radības kronis! Konjunktūras luga Par to liecina kaut vai fakts, ka serbu žurnālistes Biļanas Srbļanovičas lugas tik labprāt uzved rietumu bulvārteātros — politkorektas, pietiekami abstraktas, līdz noteiktai robežai intelektuālas (piemēram, Siseņi stilizēti kā multisižetiskā režģa dramaturģija, kur visi varoņi beigu galā izrādās viens ar otru saistīti), lai neteiktu briesmīgo rezumējumu — tās ir banālas un domāšanā paprimitīvas konjunktūras lugas.

Velti pūlēties, ja jūs, teiksim, gribēsit noskaidrot, kāda ir autores pozīcija Siseņos ieviestajai modīgajai politiskajai tēmai par serbu zinātnes intelektuāļu un pat parasto cilvēku kalpošanu režīmam laikā, ko dramaturģe dēvē "pirms kara" (piederība četņikiem, partizāniem, komunistiem — ar šiem "lamu vārdiem" vieglprātīgi operē Srbļanoviča, ignorējot skatītāja spēju saprast, ap ko īsti šīs bijušajai Dienvidslāvijai tik sarežģītās lietas grozās). Toties — kāds politiskās angažētības flērs, turklāt pasniegts satīriskā mērcē! Nu ja, līdz Martina Makdonas vai Sāras Keinas destruktīvajam, patiešām sāpīgi ievainojošajam poētismam, kurā nav nekā no koķetērijas ar morālētiskām aptuvenībām, Srbļanoviča, protams, nevelk. Arī līdz tautieša Kusturicas konsekventā ekstrēmā politiskā farsa augstumiem vēl tālu. Savukārt to, ka ar Parīzē mītošās jaunās dramaturģes ambīcijām viss kārtībā, apliecina viņas kandidēšana Belgradas mēra amatam un Vācijā strādājošo literāro aģentu aktīvi propagandētā "eksjugoslāvu vienīgās politiskās autores" slava, kas tek pa priekšu, neraugoties uz daudzu kritiķu apsūdzībām morālpolitiskajā relatīvismā un elementārlīmeņa drāmas tehnoloģiju ekspluatēšanā.Kolektīva riebuma aina Mihails Gruzdovs šo klīnisko gadījumu par disfunkcionālo ģimeni un sabiedrību, iemiesotu medicīnas darbinieku, mediju zvaigžņu un viņu aptekšņu, kā arī kolaboracionistiskās profesūras tēlos, iestudējis kā teatrālu spēli. It kā pa jokam, it kā nopietni mums, Mazajā zālē sēdošajiem, tiek demonstrētas ainas, kā dēli nīst tēvus, meitas — mātes, ambiciozas sievas — lupatas vīrus, brālis ar māsu kaļ plānu, kā bezspēcīgo tēvu aizvest uz mežu un pamest, nodzīvojusies, bet friša televīzijas zvaigzne Maksis maina sievas un mīļākās, bet visus citus paranoiski apsūdz spiegošanā, veci universitātes kolēģi šantažē viens otru karjeras dēļ, visi izliekas par to, kas viņi nav, un apveltīti ar milzu ambīcijām pret dzīvi un citiem (kā remarkā teikusi dramaturģe — viņi visi visu laiku kaut ko ēd). Nu, tāda plaši tiražēta kolektīvā riebuma aina, kas pasauli rāda kā vienu lielu zaņķi, kur cits ar citu guļ, cits citu lieto — kā nesātīgie rīmas siseņi, saprotams (analoģisku iedarbību kā citā apbrīnojami identiskas tēmas darbā — Fransuā Ozona filmā Sitkoms gan izrāde nesasniedz).Kā izkrāsot karikatūras? Tradicionāli suvenīriskie, lipīgie Balkānu muzikālie motīvi, kuriem skanot "siseņi" — tēlotāji laiku pa laikam bez redzamas motivācijas metas kolektīvā dejā, abstrakti dekoratīvs telpas noformējums (Mārtiņa Vilkārša pelēcīgos toņos ieturēts koka interjers — it kā restorāns, it kā cīņas arēna, gar kuras malām kā kad "aiz žoga" novietoti trīs molberti ar lielizmēra glītām, bet tikpat abstraktām krāsu fotogrāfijām) — iestudējums ir noformēts ar gaumi, kura gan nekādu jēgu neuzrāda — kāpēc tieši šādi, bet ne citādi. Iespējams, Gruzdovs vēlējies izvairīties no savas attieksmes rādīšanas, lai režisoram nepārmestu patosu — īpaši tāpēc, ka viss notiekošais ir deja vu banalitātes. Spriediet paši — padzīvojusi meita — neapmierināta mātīte, kuras egoistisko pārmetumu dēļ māte metas zem auto, dēls — homoseksuālists, kas atstāj slimo tēvu šosejas malā — un, protams, viņi attopas, cik slikti izdarījušies, un izlīgst. Kā šīs cilvēciskās karikatūras izkrāsot — atkarīgs no aktieru spējas mimikrēt starp diezgan pretīgu tipāžu un pievienoto vērtību — aktiera paša cilvēcību "iz sevis". Būtu tāda viltīga brehtiska žonglēšana starp atveidojamo tēlu un attieksmi pret to. Tīrs aktiertehnikas uzdevums. Piemēram, izrādē Nadežda (cerība tak) varēja kļūt par baisi simpātisku nāves eņģeli, ja Rēzija Kalniņa nebūtu aizrāvusies ar kārtējās — uķipuķi dīvainītes — kleinkājes kroplītes formālu atražošanu — skaidri redzams, ka no aktrises uz skatuves atrodas vienīgi dekoratīva čaula, nekā personīga. Tādējādi apgrūtinot Harija Spanovska izmisīgos vecējoša donžuāna Maksa centienus tikt šai vien sevī mītošajai būtnei klāt. Nav paveicies Jurim Strengam, kura korektais maniaks Iganatoviča kungs ar savu sātanisko smiekliņu gan pieļauj norādes uz neķītrām izdarībām ar mazmeitu — nimfeti (centīgā bestija Nora Anna Geidmane), toties "atslēgas ainās" ar Aivara Siliņa pazemīgo intrigantu Simiču nerodas piespiedu partnerības nāvējošā dzirksts. Abstraktā katastrofālā histērijā savu lomu aizvada Artis Robežnieks, neļaujot saprast, vai tā ir tēla vai aktiera raksturzīme. Toties Kristīne Zadovska patiešām radījusi monstrozu būtni — virtuozu ķēķa manipulatori grūsno Dadu, kura ir tieši tik apburoša, lai, ikreiz apkampdama punci un koķeti noelšoties, aizmiglotu visiem galvu un tie nepamanītu šīs stulbās maitas dabu. Arī Juris Bartkevičs bezvārdu lomā rada monumentālu prātu izkūkojuša vraka tēlu, kurā gruzd kāds antīks htonisks spēks. Un Artūrs Skrastiņš gaišzilā jūtīgā ciniķa Fredija lomā — aktiermeistarības šedevrs, kā iespējams balansēt uz žiletes asmens starp rafinētu grotesku un patiesu traģismu. Aina, kurā Fredijs apmazgā tēvu, sniedzas Bībeles bildēs. Žēl tikai, ka vienīgā tik iespaidīgi mierīgā izrādē. Viss cits — pupu mizas un ņemšanās faktiski pa tukšo, cenšoties iepūst dzīvību falšā dzīves "patiesības" simulakrā, kas pasprucis dramaturģei. Vēl pie izrādes veiksmēm pieskaitāmas arī Mirdzas Martinsones rezignētā plastiskā ķirurģe Žanna un viņas mamma Olgas Dreģes surdinētā, bet pārliecinoši spēcīgā punktierējumā. Abas — elegantas dāmas, tikai nelaimīgas. Visbeidzot — izrādē vēl ir divas grūti apšaubāmas kvalitātes: Ainas Vecsīles burvīgi gardais lugas tulkojums un Annas Heinrihsones armaniiski mīkstinātie, plastiskie tērpi — vienādiņ der glamūram izgājienam sabiedrībā, gan trāpīgi raksturo konkrētās izrādes tipāžus kā tādi emocionāli silti kokoni. Tā teikt, mode un māksla. Bija gan lugā viena tēma — vecums, ko varēja aiz matiem izvilkt ("bail nav nomirt, bail ir kļūt vecam") un padarīt par smeldzīgo vadmotīvu, ja aktieri ar režijas piekrišanu nenodarbotos ar sulīgo paštīksmināšanos cits cita apēšanas dekoratīvajā rituālā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja