Aktierim Džibrīlam Faršitam, Sātanisko vārsmu vienam no diviem galvenajiem varoņiem un dievu atveidotājam Bolivudā, "izdevās šķērsot reliģiju robežas, neaizvainojot nevienu skatītāju", rakstīts romānā. Diemžēl ne pašam romāna autoram. Skarbais spriedums — nāve, ko Irānas augstākais līderis Ajatola Homeini pasludināja Salmanam Rušdi par viņa Sātaniskajām vārsmām 1989.gadā, radīja ap šo humoristisko maģiskā reālisma romānu nepelnīti nopietnu (asiņainu) jezgu un būtiski ietekmēja noskaņu, kādā tas tiek lasīts un vērtēts. Tas "tuvināja" ekstrēmi laicīgos rietumniekus un fanātiskos muhamedāņus neglītā konfrontācijā, gan ne par literatūru, bet cilvēka redzējumu kā tādu. Visticamāk, šo romānu bija lasījis salīdzinoši neliels skaits konfliktā iesaistīto cilvēku, lai vērtētu to literāri. To tagad var darīt latviešu lasītāji, jo beidzot šis, nu jau leģendārais, vienreizēji aizraujošais un apcerīgais romāns publicēts izcilā un sulīgā tulkojumā, kur arī izskaidrota daļa tekstā lietoto urdu, hindi un arābu jēdzienu.
Imigranta pasaule
Sātaniskās vārsmas (aiz)skar islāma jautājumus, taču tas ir episks, daudzslāņains un valodnieciski bagāts romāns, lai reliģiskajam aspektam tajā piešķirtu galveno nozīmi. Rušdi noteikti apzinājās tā potenciāli aizvainojošo raksturu. Taču nav īsti skaidrs, kā viņš varētu apiet ķecerīgās pārdomas, ja gribētu kosmopolītiskajam lasītājam piedāvāt tik godīgu, satīrisku un reizē dziļu romānu par imigranta samocīto identitāti, svārstoties starp dzimteni un bijušo koloniālo kungu zemi. Romānā nav runa par necieņu vai nodevību pret Dievu, bet par nodevību pret sevi, par oportūnismu. Jau epigrāfā pieteikta imigranta pretrunu mokošās esības ķecerīgā būtība: "Sātanam, kam tādējādi lemta klaidoņa, klejotāja nepastāvīgā esība, nav noteiktas mājvietas." Sātaniskās vārsmas atspoguļo imigranta pasauli tik aizkustinoši, ka drusku jābrīnās, ka tā ir izraisījusi tik radikālu reakciju tieši šo cilvēku vidū. Droši vien tas ir pārprasts gods.
Romāns sākas divām zvaigznēm, musulmaņu izcelsmes aktieriem Džibrīlam Faršitam un Saladinam Čamčam poētiski izkrītot no sikhu teroristu nolaupītas un uzspridzinātas lidmašīnas virs Eloen Deonas (Londonas), kā to šarmantā indiešu izloksnē dēvē Čamčas ģimene. Mistiskas transformācijas rezultātā Džibrīls pārvēršas par ercenģeli Džibrīlu/Gabrielu, bet Čamča — par velnu (noskaņa atgādina Bulgakova Meistaru un Margaritu). Šī transformācija romāna sākumā sasaucas ar varoņu nodevīgajām metamorfozēm imigranta un laimes meklētāju lomā. Arī oriģinālā leģenda par sātaniskajām vārsmām ir alegorija par cilvēka nodevību pret sevi un citiem. Šī leģenda vēsta, ka islāma dibinātāju pravieti Muhamedu kādu dienu izāzēja velns, iemānot svētajā Korānā sātaniskas vārsmas. Rušdi romānā Džibrīls sapnī redz kādu tirgotāju Mahundu, kurš kļuvis par pravieti (gluži kā Muhameds). Viņš ir ļoti cilvēciska — arī vāja — persona. Varaskāre un godkāre liek viņam melot Džāhilijas ļaudīm. Saprotams, ka musulmaņiem varētu nepatikt šāds stāsts. Mahunds gan to nožēlo un vēl atsauc šīs sātaniskās vārsmas.
Sevišķi sevi lauzt nācies Čamčam. Romāna sākumā mēs viņu
lidmašīnā ieraugām iemigušu, visai kariķētu, taču reālu tēlu: "Seja
glīta, nedaudz ieskāba, kā patriciešiem, garām, biezām, nokarenām
lūpām kā riebuma pārņemtai ātei un plānām uzacīm virs acīm, kas
vērās pasaulē ar tādu kā modru nicinājumu. Misters Saladins Čamča
savu seju bija uzbūvējis rūpīgi. Tāpat arī viņš bija izveidojis šai
sejai piestāvošu balsi, balsi, kurā gurdenie, teju slinkie patskaņi
mulsinoši kontrastē ar līdzskaņu apzāģēto strupumu." Rušdi pārvalda
valodu tik burvīgi, ka, romānu lasot, taisni vai jāsiekalojas.
Divkājainie meli
Romānam iegriežoties pagātnē, lasītājs Čamču satiek Bombejā jeb Mumbajā, kad viņš vēl bija jauneklis, vārdā Sālāhudīns Čamčavala, ar visai autoritāru tēvu. Abba (tēvs) viņu taisās vest mācīties uz Angliju. Māte dēlu brīdina:"Nepaliec par netīreli kā angļi. Viņi to vietu slauka tikai ar papīru." Dēls saprot, ka mamma grib, lai viņš neaizbrauc, taču, par spīti abpusējai mīlestībai, atbild: "Tas, ko tu saki, ammī (mamma), ir neiedomājami. Angļu civilizācija ir diža, ko tu runā blēņas." Iekāpis ar tēvu Čangēzu Douglas DC-8 lidaparātā, lai dotos uz Londonu,. viņš jūtas tajā kā "Mātes kosmosa kuģī, kas aizved Izredzētos".
Londonā tēvs jaunietim iedod žūksni naudas tērēšanai. Taču tas izrādās viens no abbas smalkajiem slazdiem. "Tagad, kad esi vīrietis, kamēr esam Londonā, tev jāgādā par savu veco tēvu. Visus rēķinus maksāsi tu," vecais saka dēlam. Dēls vēlāk neko neatceras no pirmajām divām nedēļām Londonā, izņemot mārciņas, šiliņus, pensus. Rušdi salīdzina viņa sajūtas ar filozofa — karaļa Čānakajas — mācekļa sajūtām. Tas vaicājis dižajam Čānakajam, ko viņš domājis, sacīdams, ka cilvēks var dzīvot pasaulē, tajā nedzīvodams. Tad māceklim likts iznest līdz malām piepildītu ūdens krūku cauri svētku pūlim, neizlejot ne pilītes, citādi draudētu nāve. Pēc atgriešanās māceklis par šiem svētkiem nevarēja pastāstīt neko, jo bija kā aklais pieskatījis tikai krūku sev uz galvas.
Pirmā uzturēšanās Londonā izvēršas "par kases aparātu un murgu". Tēvs Salāhudīnam liek pirkt smalkas angļu drēbes. Tādas kā zilu sarža lietusmēteli ar divrindu pogām un septiņus Van Heusen zilbaltsvītrainus kreklus ar noņemamu viegli iestīvinātu apkaklīti, kuras tēvs viņam katru dienu liek valkāt, lai pierastu pie pogām.
Sālāhudīnam šķiet, it kā "truls nazis durtos tieši zem ādamābola, kas bija tikko izšķīlies". Tai pašā laikā viņam ir jāraugās, lai pietiktu naudas viesnīcai, tā ka viņš ir pārāk uztraucies, lai, piemēram, pavaicātu tēvam, vai drīkst aiziet uz kino. Izsalkumā un bez liekas naudas viņš smalkajā viesnīcā, noslēptu zem drēbēm, nes iekšā lētu, taukos ceptu vistu. "Nu redzi. Esmu pataisījis tevi par vīru," pēc brīvdienām apmierināti rūc tēvs. "Bet par kādu vīru? To tēvi nekad neuzzina. Vismaz ne savlaicīgi; tikai tad, kad ir jau par vēlu," pie sevis nošņāc Sālāhudīns.
Anglija puiša uztverē iegūst īpatnēju veidolu. Tā sāk viņam asociēties ar savādi garšojošu žāvētu zivi (siļķi), ko viņš pacietīgi apēd smalkas britu privātskolas ēdnīcā, biedru vērots. Tā ir pilna ar asakām, "un neviens viņam nekad neatklās, kā to ēd."
Notiesātā siļķe ir Sālāhudīna pazemojums un reizē pirmā uzvara, pirmais solis ceļā uz Anglijas iekarošanu. Pēc pazemojumiem viņš nejūtas komfortabli Anglijā, iespējams, tāpēc viņš jo vairāk nicina Indij u: "Esi nolādēta, Indija! Ej ellē, es no tava tvēriena izrāvos jau sen, tu vairs manī savus nagus neiecirtīsi, tev neizdosies atvilkt mani atpakaļ." Paradoksāli, Čamča grib būt anglis, nevis indietis. Bet, kā reiz tēvs viedi rakstījis viņam vienā no savām didaktiskajām vēstulēm: "Cilvēks, kas nedzīvo saskaņā ar savu patieso būtību, kļūs par divkājainiem meliem; un šādas radības ir Šaitāna labākais darbs.