Pagājušo svētku laikā, veidojot filmu Sirdsbalsība, nācās soli pa solītim iziet visu garo Dziesmu svētku vēstures stāstu. Kā, varām un laikiem mainoties, saglabājusies vēlme sanākt kopā un dziedāt. Kā varas un laiki ietekmējuši, apzīmogojuši šo kopā sanākšanas un dziedāšanas prieku.
Ko domāja sirdsbalsīgi ļaudis, dziedot Par zemi šo mums galva jānoliek? Ne par partiju ķīviņiem, ne par vadoņu vienprātību, ne par gaišo komunisma rītdienu. Par miglu, rasu, kur pazuda kumeliņis, par pili, kas augšām celsies, par puišiem, meitām, kas apdziedāsies, par saulīti, kas vakarā noripos, rītu — celsies, par brālīti, kurš aizies karā un nepārnāks, par māsiņu — karodziņa rakstītāju, par vanadziņu vaska spārniņiem, par dravenieka līgaviņu, par zemīti — Dievzemīti.
Ko domā šodien sirdsbalsīgi ļaudis dziedot? Citi saka — iekšējā emocionālā sajūta esot pazudusi. Tomēr tuvplānā dziedātāju sejās vēl redzama sirdsbalsība. Un kam mums tie svētki? Lai paši sev atgādinātu, ka vēsture un tradīcija nav tukša skaņa, ka kopā dziedāšana ir rituāls, kas vismaz reizi piecos gados dod labas, gaišas enerģijas lādiņu, kas pazudis ikdienas izdzīvošanas ritmā. Ka esam tauta, galu galā.
Das Baltische Sangerfest in Riga. Karstā 1861.gada jūlija dienā viņi virzās uz Ķeizardārza pusi. Vairāki simti frakotu vīru un jaunekļu Baltijas vācu dziedāšanas svētku parādes svinīgajā gājienā. Viņi sarunājas vācu valodā. Ķeizardārzā viņi atdzīvinās viduslaiku bruņinieku tradīciju "dziedāšanas duēļus", kurus tik spilgti atainojis Rihards Vāgners operu Tanheizers un Nirnbergas meistardziedoņi partitūrās. Kaut ko tādu Rīga vēl nav redzējusi. Svētku gājiena dalībnieki Johan Kalning un Richard Tomson dzird, kā vienkāršu ļaužu pūlis gājiena malās latviešu valodā velk frakotos kungus uz zoba. Limbažu muižas jauniņais agronoms, Limbažu vācu vīru kora korists Rihards Tomsons uzsauc pretī: "Nesodies, nesodies, gan jau i mums reiz pienāks dziesmu svētku laiki..." Domīgas paliek sejas pūlī, domīgas no dzimtbūšanas brīvlaistu beznācijas ļaužu sejas. Vēl pirms nepilniem simts gadiem zem krievu un vācu muižniecības varas viņi bija baidījušies no visa, izņemot nāvi.
Bīskaps K.Ulmans nepublicētā darbā Par latviešu tautību rakstīja: "Viņi veido nelielu cilti, par kuru šodien nav īsta skaidrība, ka tā varētu kādu dienu tapt par tautu. Visa viņu attīstība ir ārzemnieku veicināta un nāk no tiem."
Otrdien, 1873.gada 26.jūnijā, viņi sabrauca Rīgā. Vagonos pa Rīgas— Jelgavas un Rīgas—Dinaburgas dzelzceļu, pa Daugavu ar laivām, no Kurzemes ar zirgu pajūgiem. Uz 1.Vispārējiem Latviešu dziesmu svētkiem, caur Rīgas Latviešu biedrību izrīkotiem. "Nesodies, nesodies," savam valodas brālim pirms vairāk nekā desmit gadiem teica svētku organizators Rihards Tomsons.
Nesodies, vecmāma, vecais tēvs, nesodies, māmulīt, tēta, nesodies brātarīt, māsiņ, nesodies, nešu māte, nešu tēvs, nesodies, mārša, vedene, nesodies, otreniek, paradiņ...
Mūsu ir viens tūkstotis un trīs un mēs dziedāsim kopā. Ķeizardārzā laiks būs vasarīgi silts un saulains. Saules meitas kroni pina, Kas tie tādi, kas dziedāja, Karavīri bēdājās, Līgo laiva uz ūdeņa, Nu ar Dievu, Vidzemīte. Koka savrupinātie zari savīsies ciešā lapotnē.
Vai 2008.gada jūlijā, tautastērpā pie sava bembja stūres sēdēdama, skaistā meitene domā par tautu, par vienotību? Drīzāk par to, cik labi viņai piedien vainadziņš, par to, ka viss vēl priekšā, par sauli un mīlestību. Un tomēr — arī viņā ir daļa tās laika un vēstures caurstrāvotās sirdsbalsības. Arī viņa ir zaļš savrupināts zariņš, kas savīsies ciešā lapotnē. Tāpēc viņa izslēdz CD un braucot sirdsbalsīgi atkārto savu balsi.