Kalnaina Ziemeļamerikas province, "visi visus pazīst un visu par ikvienu zina" liekulīgajā garlaicībā slīkstoša mazpilsētiņa Loforda, romāna darbība norit no sešdesmitajiem (iezīmējas ar ASV militārajām akcijām Vjetnamā - tur iet bojā Veida un Rolfa vecākie brāļi - un Korejā) līdz 80.gadu beigām (parādās pirmie mobilie telefoni, necilā Loforda piedzīvo ekonomisku uzplaukumu, pateicoties slēpošanas un medību tūrisma infrastruktūras attīstībai).
Taču romāna sadzīviski sociālā konkrētība - un konkrētā ir pulka daudz - paliek it kā aiz kadra, nefokusā, jo Benkss, būdams lielisks telpiskās psiholoģijas veida fiksētājs vārdos, aprādot provinces ļautiņu grūti ciešamās un nožēlojamās eksistences ainavas, nodarbojas, citējot Bodrijāru, ar "tukšuma aprišu apzīmēšanu. Tukša telpa līdzinās melnajam caurumam. Mans mērķis - izveidot mazītiņu, bet necaursitamu šī nekomunicējamā, neredzamā, fatālā tukšuma apjomu, kurā dzimst liktenīgas stratēģijas".
Tukšuma telpa
Sodībā šāda "tukšuma telpa" ir mežonīgā vīrieša Veida neiekarojamā dvēsele, kuras "fatālā stratēģija" noved pie vairākām šaušalīgām un bezjēdzīgām slepkavībām.
Tātad - divi brāļi, Veids un Rolfs Vaithausi. Pirmais (41, šķirtenis, pilsētiņas sabiedriskais policists un palīgstrādnieks romāna galvenā rūpnieka Gordona Larivjēra pakļautībā, viens no daudzo biznesu melnstrādniekiem, desmitgadīgās meitas Džilas tēva mērķis - iemācīties mīlēt savu bērnu) ir Sodības galvenais varonis, otrs (desmit gadus jaunākais un no mājām aizbēgušais vēstures skolotājs ar universitātes izglītību Rolfs) ir persona, kura post factum - pēc Veida mīklainās pazušanas - "iedzīvojas" galvenā varoņa ādā un "no viņa skata" kā sava otrā es saraksta darbu - romānu Sodība/Affliction. Romāns šķietami ir izteikts mačo kultūras darbs, īstens vīru gabals, tomēr paradoksālā vīzē Sodības ideoloģija visā savā nežēlībā protestē pret "vīrišķīgās pasaules" nerakstīto likumu varu. Pat rakstnieka divu būtisko daiļdarba fabulas "atslēgas mezglu" izvēle - briežu medības kā noslēgtās vīriešu pasaules galvenais sezonas rituāls un visai brutāli tēlotās "veču - veceņu" jūtu un seksa attiecības - ir kā zīmes, kas signalizē - šajā "dāņu karaļvalstī" viss, ne tikai (bez)laiks, ir izgāzies no eņģēm. Zvēru slepkavošanai ir loģisks turpinājums - tā rodas četri, iespējams, pat pieci romāna cilvēku līķi.
Savukārt sekss ir īsta vīrieša vājuma punkts - Ahileja papēdis, jo "mazās nāves" brīdī vīrietis kļūst neaizsargāti sievišķīgs. Sekss ir tas, ko vīrieši regulāri dikti grib, bet no kā viņiem visvairāk arī neērti, vismaz Sodības pasaulē. Mīlestība - tā ir labprātīga vara un katrā ziņā tas, par ko "vārdos nerunā", bet kā visiem visvairāk pietrūkst. Ak, nabaga tēviņi (šķiet, ne bez nozīmes Benkss romāna literārajam radītājam - neprecētajam un vienīgajam izglītotajam Rolfam piešķīris vissievišķīgāko sajūtu - empātijas spējas, prasmi identificēties ar brāli, iejusties viņā, lai Veida vietā mums pavēstītu Lofordas tumšo drāmu...).
Tātad vēl romānā ir vardarbīgs tēvs - Sodības emocionālo jēgu strukturējoša persona, kas okupē tās sižetu nozīmīgākajos brīžos visa romāna garumā. Tēvs, kurš nežēlīgi un truli sit bērnus un sievu, un šis kauslības lāsts (love/hate jeb mīlas/naida kompleksa tipiska zīme) apzīmogo Vaithausu ģimeni, ļaujot, kā šķiet, pašapmierinātajam autoram izpildīt emocionāli apdullinošas stilistiskas pārmērības, tomēr ne brīdi neiegāžoties domas banalitātē. Tas ir apbrīnojami, kā Benkss pamanās būt vienlaikus emocionāli atturīgs, neitrāli vēss un versmaini juteklīgs, nekaunīgi tiešs un precīzs (drusku gan mulsina tulkotāja Jāņa Elsberga lietotie latviešu vārdi fak un bļin, jo vismaz tas otrs rusicisms pat hronoloģiski jaunradies citā laikā, ne Sodībā fiksētajā).
Žilbinoša parodija
Sodības autors, spekulējot ar tik amerikāniskām žanra struktūrām kā vesterns, melodrāma, nuārs, beigu galā virtuozi izveido tekstu - antitrillera un psihoanalīzes krustojumu, kurā par galveno izvirzās nevis lēti moralizējošā tēvu vardarbības kritika (patiesībā, ainas ar mūžīgi kā lopu piedzērušo tēvu un viņa zvērīgais, nemotivētais naids uz tuviniekiem tā arī neizaug līdz antīkās traģēdijas cienīgiem "sadzīves vardarbības" nolādējumiem un ir pagarlaicīgas, jo pārmēru prognozējamas, kaut, jāatzīst, Sodības beigu daļā scēna ar mātes nāvi no bada un sala un tēva reakcija Benksa vēsajā aprakstā izdevusies teju ģeniāli), bet gan žilbinoša parodija (šī vārda slavējamā - kā stilizācija - nozīmē) par Franča Kafkas prozu.
Jūtams kā nepārejoša, varbūt pat neārstējama nieze - kafkiāniskie motīvi nedod Benksam mieru, jo vai gan bez šokējošās empātijas spējas būtu iespējams sacerēt tik izsmeļošu tekstu par dvēseles mīmikrijas tēmu?!
Rolfa kriminālā izpēte - kas īsti notika ar Veidu? - atduras pret cietoksni, pret Kafkas pili - neieņemamo Veida dvēseli, tumsas cietoksni - vīziju, "fatālā tukšuma telpu", kurā bija dzimusi pasaules kārtības un taisnības bilde, kamēr visa apkārtējā pasaule izrādījās pavisam citāda.
Antitrillera jautājums - vai briežu medību laikā tika pastrādāts savtīgs noziegums (pirmā slepkavība) - kļūst par sabiedriskā policista Veida apsēstību un noved pie virknes citu noziegumu. Kā vienmēr - taisnības vārdā. Pat ja uz patiesības altāra likta fantāzija - slimīga iedoma, balstīta viena vīrieša bērnības, nobriešanas un dzīves pieredzē. Pieredzē, kas apzīmējama ar vārdu krahs.
Romāns lasās lēnām, kā jau bieza, detalizēta, skrupuloza kvalitatīva proza, taču pēcgaršā baudi smagnēju nospiestību - to pamatīgumu, kas rodas, sastopoties ar gluži stindzinošām dzīves vienkāršajām patiesībām. Kā to par mīlestību, kuru vecāki mums dod, kā nu tie māk - reizēm ar mēmumu, reizēm ar dūrēm, un tā ļaunums dzemdē ļaunumu. Ko gan citu?