Skaistums bez eksaltācijas

Drīz pēc uzstāšanās Rīgā E.Garanča kopā ar soprānu Annu Ņetrebko piedalījās Kapuleti un Monteki koncertatskaņojumā Vīnes koncertzālē — tur pērn aprīlī kopā ar Vīnes simfonisko orķestri diriģenta Fabio Luisi vadībā tapa šīs operas ieraksts. Grezni noformēts albums, kuru izdeva Deutsche Grammophon, iznāca šā gada februāra nogalē (to var iegādāties arī digitālajā formātā). Atsauksmes par albumu ir ļoti labvēlīgas, britu žurnāls Gramophone pat pasludina to par iespaidīgāko šīs bel canto operas ierakstu. Kritiķi īpaši slavē A.Ņetrebko un E.Garančas duetu — viņu balsis fascinējoši skan kopā, krāsaini un izjusti. Albums solīja īpašu pārdzīvojumu, tāpēc Bellīni skaņdarba uzvedums Londonas Karaliskajā operā Annai Ņetrebko un Elīnai Garančai bija īpaši atbildīgs pārbaudījums, turklāt abām dīvām, kuras bieži dzied kopā koncertos un ierakstos, šī bija pirmā tikšanās pilnvērtīgā operas iestudējumā. Bellīni stila zīme

"Šī opera, manuprāt, ir monologu sērija, kuros varoņi stāsta par to, kas jau ir noticis. Pa īstam darbība notiek vien otrā cēliena beigās, pašā pēdējā ainā, kad Romeo un Džuljeta mirst. Es pat nedomāju, ka šī opera ir jāiestudē uz lielās skatuves — tā ideāli skan koncertos," vēl pirms izrādēm Koventgārdena teātrī teica A.Ņetrebko. "Tēlot Džuljetu nav viegli — šajā skaņdarbā viņai nav īpaša rakstura, taču man ļoti patīk Bellīni mūzika, tā ir viena no viņa skaistākajām operām." Krievu soprāna repertuārā ir arī Džuljetas loma Šarla Guno operā Romeo un Džuljeta (Romeo loma tajā paredzēta tenoram) — Guno skaņdarba pamatā ir Šekspīra luga, un Džuljeta tajā ir dzīvespriecīgāka nekā Bellīni darbā, kuram ar Šekspīra traģēdiju nav nekāda sakara.

V.Bellīni sacerējis operu Kapuleti un Monteki pusotra mēneša laikā — tas bija Venēcijas teātra La Fenice pasūtījums. Komponists izmantoja Feličes Romāni libretu — Šekspīra dzeja tolaik Itālijā vēl nebija pazīstama. Veidojot operu, Bellīni tajā iekļāva pārstrādātus fragmentus no savas iepriekšējās operas Zaīra, kas tika uzskatīta par lielu neveiksmi. Kapuleti un Monteki pirmizrāde Venēcijā notika 1830.gada 11.martā — šī opera kļuva par Bellīni melodiskā un vokālā stila zīmi. Skaistās dziedāšanas jeb bel canto tradīciju vēlāk viņš turpināja savos populārākajos darbos Somnambula, Norma un Puritāņi.

Nāve kā loģisks solis

Londonas Karaliskās operas Kapuleti un Monteki iestudējums, kurā martā un aprīlī dzied zvaigžņu duets A.Ņetrebko un E.Garanča, ir jau ceturtais 1984.gadā veidotās režisora un scenogrāfa Pjēra Luidži Pici izrādes atjaunojums. Koventgārdena teātris ar modernu režiju pārāk neaizraujas — Bellīni operas darbība risinās Veronā XIII gadsimtā, Kapuleti un Monteki skatuves versija ir konservatīvi pieticīga ("Šis iestudējums izskatījās vecs pat tad, kad bija jauns," ironizē laikraksts The Guardian). Tikpat tradicionāls bija pērnā gada inscenējums Parīzes Nacionālajā operā — Annas Ņetrebko partnere toreiz bija spilgtais amerikāņu mecosoprāns Džoisa Di Donato. Visticamāk, tā nav režisoru bezspēcība, bet apzināts lēmums priekšplānā atstāt operas muzikālo, nevis vizuālo kodolu.

Annai Ņetrebko Džuljeta ir jau piektā loma Karaliskajā operā, bet Elīnai Garančai Romeo — tikai otrā (viņas debija slavenajā Londonas teātrī notika 2007.gada vasarā, kad Elīna dziedāja Dorabellu V.A.Mocarta operā Cosi fan tutte). A.Ņetrebko pagājušogad kļuva par māmiņu — pēc dēla piedzimšanas viņas balss kļuva apaļīgāka un piesātinātāka, tā piepildījās ar pieredzi un jaunām krāsām, viņas Džuljeta tagad izklausās dzīvesgudra, ne tik naiva un nevainīga kā senāk (jaunības dzidrums un pirmās mīlestības garša bija ideāli jūtama Jeļenas Goršunovas nevainojamajā izpildījumā operas koncertatskaņojumā Rīgā). A.Ņetrebko balss kvalitātes kļūst īpaši iedarbīgas otrajā cēlienā, kad viņas varone nojauš, ka traģēdija ir neizbēgama.

E.Garančas Romeo ir apņēmīgs un drosmīgs — šīs rakstura īpašības jūtamas ne tikai tēlojumā, bet arī dziedājumā. Taču varonis nav jaunības degsmes un maksimālisma pārņemts — Romeo ir ne tikai jūtīgs, bet arī saprātīgs. Tikpat saprātīgs un uzmanīgs pret solistiem ir arī orķestris diriģenta Marka Eldera vadībā. Ne Romeo, ne Džuljetas tēls šajā izrādē nav pārspīlēti emocionāls — situācijas asumu un bezizejas stāvokli abas dziedātājas izspēlē bez liekas sentimentalitātes un eksaltācijas. Nāve, ko izvēlas viņu varoņi, šķiet vienīgais risinājums — tas nav īslaicīgs prāta aptumsums, bet gan visai loģisks solis.

Ko saka kritiķi?

Visbargāk iestudējumu vērtē The Financial Times kritiķis Endrū Klārks — viņam pietrūka jūtu intensitātes. Viņš gaidīja ko vairāk par "noslīpētu profesionālismu". "Garanča pārliecinoši atveido Monteki dzimtas jauno līderi, dzied līdzeni un ar cieņas izjūtu. Ņetrebko diez vai līdzinās trauslajam Džuljetas tēlam, taču operas slavenākā ārija Oh! Quante volte viņas izpildījumā skan visai mīļi. Tomēr ne viena, ne otra dziedātāja nepaātrina skatītāju pulsu. Varbūt tas bija pirmizrādes vēsums, bet, visticamāk, Garanča un Ņetrebko ir divas zvaigznes, kurām vēl ir jāatklāj tas temperaments, kas paslēpts zem Bellīni mūzikas skaistuma virsslāņa. Tas, ko redzam, ir drīzāk koncerts kostīmos, turklāt ar ne pārāk iespaidīgu dziedāšanu. Ņetrebko priekšnesums ir statisks, un to vēl vairāk pasliktina sliktā itāļu dikcija. Garanča dodas kaislīgu pārdzīvojumu ceļojumā, bet neļauj mums viņai noticēt," secina E.Klārks.

The Guardian apskatnieks Tims Ešlijs uzskata: "Ir grūti iedomāties Džuljetas lomu, kuru kāda dziedātāja varētu atveidot vai nodziedāt labāk nekā Anna Ņetrebko, taču šī loma mums neatklāj Ņetrebko visā viņas krāšņumā. Un tā ir Bellīni, nevis dziedātājas problēma. Lai arī cik viņš būtu ieinteresēts sieviešu psihē, šī tomēr ir opera par vīriešiem. Tāpēc tieši Romeo, nevis Džuljeta, nes šīs operas dramatisko un muzikālo svaru. Romeo lomu atveido šobrīd populārākais mecosoprāns Elīna Garanča, kuras balss izcili apvij Annas Ņetrebko balsi."

The Times kritiķis Ričards Morisons īpaši slavē E.Garanču: "Atjaunojuma pirmizrādi gaidot, lauvas tiesa uzmanības tika pievērsta Annai Ņetrebko. Kaut gan patiesībā tā ir lieliskā, dedzīgā latviešu mecosoprāna Elīnas Garančas zvaigžņu stunda. Viņas seksīgā Dorabella pirms diviem gadiem Koventgārdena operā mums atklāja jaunu zelta balsi, bet toreiz nevarēja iedomāties, ka viņai ir tāda izturība, harisma un degsme, lai atveidotu tik episku lomu kā Romeo. Viņa dzied tikpat izveicīgi kā pauko. Garančas augšējais do ir satriecošs, un lepnā jaunā vīrieša lomā viņa aizkustina līdz sirds dziļumiem. Tieši šajā dramatiskajā ticamībā viņa pārspēj Annu Ņetrebko."

Sajūsmas pilna recenzija publicēta laikrakstā The Independent. Kritiķis Edvards Sekersons slavina Elīnas Garančas "fantastisko balsi", bet Annai Ņetrebko ir gatavs piedot pat mazas tehniskās neprecizitātes. "Par neaizmirstamu šo operu padara Garančas un Ņetrebko balsu savienojums. Cik pārsteidzošs un unikāls ir viņu dziedājums unisonā pirmā cēliena beigās! Tā ir burvīga vokālā alegorija neaizsniedzamajam — tam, kas ir tik tuvu un tajā pašā laikā tik tālu," secina E.Sekersons.

***

Jo lielāks ir teātris, jo labāk es tajā jūtos

Elīna Garanča

par Annu Ņetrebko, bel canto periodu savā karjerā un stresu pirms operas Pelnrušķīte tiešraides no Ņujorkas.

Operu Kapuleti un Monteki līdz šim dziedājāt tikai koncertiestudējumos Rīgā un Vīnē. Kas jums ir lielākais atklājums, dziedot šo lomu uz operas skatuves?

Operā ir vairāk intimitātes. Uzstājoties koncertzālē, ir grūti iedomāties gultas ainu ar Džuljetu vai miršanas ainu. Kopš koncertiestudējumiem ir pagājis gads, es pati esmu pieaugusi, daudz kas ir nosēdies. Šī loma kļūst tuvāka, dziedāt to kļūst arvien vieglāk. Manai balsij Romeo loma ir ļoti ērta, vokāli es tajā viegli jūtos.

Vai sapņojat par lomu kādā izrādē ar spilgtu režijas risinājumu? Jo šajā Kapuleti un Monteki iestudējumā īpaši nav nekādas režijas.

Bel canto dziedāšanā visu vajag izteikt tikai ar sejas izteiksmi, ar izjūtu krāsām, ar balsi, dinamiku — tā rodas izrādes noskaņojums. Šajā mūzikā man nepietrūkst īpašu režijas risinājumu. Iekšējais domāšanas process ir pilnīgi pietiekams. Stāstam par Romeo un Džuljetu neko modernu vairs nevar izdomāt — un nevajag. Tas ir klasisks stāsts ar klasiskām beigām. Zināmai stabilitātei ir jābūt. Jo vairāk tajā stāstā kāds iejauktos, jo sliktāk varētu būt.

Kādas ir jūsu izjūtas, uzstājoties kopā ar Annu Ņetrebko?

Es jūtu atbrīvotību. Anna ir ļoti emocionāls, ļoti dzīvs cilvēks. Viņu uz skatuves pārņem tās emocijas, par kurām viņa dzied. Ar viņu ir viegli saspēlēties, tāpēc ka viņa vienmēr atbild, viņa ir atvērta. Ar šādu partneri var spēlēt labu tenisu: katru reizi, kad viņai padod bumbiņu, viņa to atsit atpakaļ. Savstarpējo ķīmiju bieži vien ir grūti atrast, jo katrs nodarbojas ar sevi, aizņemts ar savām problēmām vai viņu vispār neinteresē partneris — cilvēks varbūt sevi grib vairāk parādīt, bet Anna ir ļoti koleģiāla. Ja esam vienā pilsētā — Vīnē vai kaut kur citur, kur es dziedu vai mēģinu —, mēs ar viņu allaž satiekamies, aizejam vakariņās un uzturam aktīvu kontaktu. Mēs ideāli saprotamies.

Jums nesen iznāca soloalbums Bel Canto, un Kapuleti un Monteki arī ir bel canto opera. Jūsu karjerā tagad ir izteikts skaistās dziedāšanas periods?

Jā, man tas ir nākamais posms pēc Mocarta un Rosīni mūzikas — kaut gan Rosīni arī tiek uzskatīts par bel canto pārstāvi, viņš tomēr ir citāds nekā Bellīni un Doniceti. Tieši bel canto ir tas repertuārs, kurā mana balss pašlaik plaukst un atveras. Es nekad ar ārkārtīgu sajūsmu nedziedāju koloratūras, senāk tas bija jautri un interesanti, bet tagad liekas, ka balss grib plūst, tā pieprasa vairāk legato. Nākamajiem pieciem astoņiem gadiem tas būs mans pastāvīgais repertuārs. Ierakstot jauno disku, es gribēju parādīt nepazīstamas ārijas, gribēju parādīt, ka arī mecosoprānam bel canto repertuārs var būt ļoti interesants, jo parasti tādās operās kā Lučija di Lammermūra vai Puritāņi lielākā uzmanība tiek pievērsta soprānam.

Rīgā mēs ļoti gaidām Rosīni operas Pelnrušķīte tiešraidi no Ņujorkas Metropolitēna operas 9.maijā — jūs tajā dziedāsit galveno lomu. Martā un aprīlī jūsu kalendārā ir Londona, maijā — Ņujorka. Kādas ir sajūtas, dziedot šajās divās metropolēs, lielajos operas teātros?

Ņujorka kā pilsēta man nepatīk. Es tur jūtos nospiesta starp milzīgiem debesskrāpjiem, starp stresainiem cilvēkiem. Cilvēki tur ir ļoti falši — visi smaida, bet nevienam otra liktenis neinteresē. Protams, nedrīkst aizmirst Brodveju un visus lieliskos teātrus — katru vakaru pēc mēģinājumiem es skatos izrādes. Bet tā pilsēta man ir par lielu, par smagu un par skaļu. Londona ir daudz eiropeiskāka, šeit vismaz var redzēt debesis, toties bieži līst un laiks ir pelēcīgs. Publika ir brīnišķīga gan Londonā, gan Ņujorkā. Jo lielāks ir teātris, jo labāk es tajā jūtos — balss vēl plašāk atveras. Par Pelnrušķītes tiešraidi pagaidām negribu domāt — man būs šausmīgs stress!

***

Kopā ar Elīnu es dziedu labāk

Anna Ņetrebko

ekspresintervijā pēc operas Kapuleti un Monteki atjaunojuma pirmizrādes Londonā stāsta par sadarbību ar Elīnu Garanču un dalās atmiņās par Opermūzikas svētkiem Siguldā.

Kritiķi slavē jūsu duetu ar Elīnu Garanču. Kas ir jūsu kopīgo panākumu noslēpums?

Es tiešām nezinu! Lai tas arī paliek mūsu noslēpums. Jau pašā pirmajā reizē, kad dziedāju duetā ar Elīnu, man bija lieliska sajūta. Kopā ar viņu es dziedu labāk. Viņai ir tik burvīga, krāšņa balss, viņas vokālā tehnika ir perfetta! Uzstāties ar Elīnu ir milzīga bauda. Viņa ir ļoti jūtīgs un talantīgs cilvēks. Tas ir Dieva dots talants.

Pagājušajā sezonā Parīzē jūsu partnere operā Kapuleti un Monteki bija ASV mecosoprāns Džoisa Di Donato. Ar ko viņas tēlotais Romeo atšķiras no Elīnas Romeo?

Džoisa arī ir fantastiska dziedātāja, bet viņa ir pavisam citāda. Viņas ar Elīnu ir ļoti atšķirīgas — atšķiras balsis, temperaments un izskats. Elīnas tēlojumā un dziedājumā ir kaut kas ļoti traģisks. Viņas balss mani apbur. Kad otrā cēliena beigās es guļu un viņa dzied savu satriecošo āriju, man acīs ir asaras. Pēc viņas sākt dziedāt nav viegli.

Ir vēl viena itāļu opera, kur ir spēcīgas lomas divām dziedātājām — G.Doniceti Anna Bolena. Ceru, ka mēs ar Elīnu to ierakstīsim. Es taču atceros Elīnu kopš Opermūzikas svētkiem Siguldā! 1999.gadā es tur dziedāju Rozīnu Dž.Rosīni Seviljas bārddzinī, bet gadu vēlāk šo lomu Siguldā atveidoja Elīna, un es viņu dzirdēju. Viņai bija tikai 23 gadi — viņa vēl bija pavisam meitene, taču mani pārsteidza, cik dižena dziedātāja viņa jau toreiz bija! Cik apjomīgi un dziļi skanēja viņas balss, kā viņa spēlēja, cik pārliecināta viņa bija uz skatuves!

Latvijā bieži atceras jūsu uzstāšanās reizes Opermūzikas svētkos Siguldā — gan Rozīnu Dž.Rosīni Seviljas bārddzinī (1999), gan Mikaēlu Ž.Bizē Karmenā un Suzannu V.A.Mocarta Figaro kāzās (2000), gan Adīnu G.Doniceti Mīlas dzērienā (2001). Kādas ir jūsu atmiņas par Siguldu?

Es bieži atceros Siguldu — un ar tādu sajūsmu! Tas bija brīnišķīgs laiks — mēs tur pulcējāmies uz kādu nedēļu un veidojām veselu uzvedumu. Siguldā bija tik jauka publika. Kad lietus gāza kā no spaiņiem, visi skatītāji palika savās vietās — viņi atvēra lietussargus un četras stundas klausījās Figaro kāzas. Tad es sapratu, cik ļoti cilvēki mīl mūziku. Tas bija tik patīkams pārsteigums un saviļņojums!

Pēc bērna piedzimšanas jums ir mainījušās balss nokrāsas. Vai tas ietekmēs lomu izvēli?

Es turpinu savu ceļu mūzikā — dziedu visas tās lomas, kas bija paredzētas saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem. Vēl ir grūti spriest, kā mainīsies mans repertuārs. Pēc pusgada klusēšanas es atsāku dziedāt tikai šogad janvārī. Sāku ar lomām, kas nebūt nav vieglākās — pirmā bija titulloma G.Doniceti operā Lučija di Lammermūra, tagad man ir Džuljeta V.Bellīni Kapuleti un Monteki. Mana balss vēl īsti nav gatava Dž.Verdi vai Dž.Pučīni mūzikai, bet šajā sezonā es turpinu dziedāt Violetas lomu Verdi Traviatā un Mimī lomu Pučīni Bohēmā. Vasarā atveidošu titullomu P.Čaikovska Jolantā. Nākamajā sezonā dziedāšu Ž.Ofenbaha Hofmaņa stāstos. Tagad pēc izrādēm vēl jūtos mazliet nogurusi. Jūs taču varat iedomāties, kā tas ir — izdziedāties pēc ilgas klusēšanas! Ir vajadzīgs laiks, lai atgrieztos labā formā — tāpat kā akrobātiem vai vingrotājiem.