Smilšuvīra perspektīva

E.T.A.Hofmaņa stāsta Smilšuvīrs lasījumā horeogrāfs ir kā augstas klases tulkotājs, kas mākslas tekstu tulko no vienas (mākslas) valodas citā. Viņš savos darbos, starp kuriem ir arī viens operas iestudējums, jau iztulkojis Franca Vedekinda, Edgara Po un citu rakstnieku romānus un lugas, atdzīvinājis baletā slavenas gleznas. Bet pats galvenais ir dejai netipiskais, "neērtais" fokuss uz apziņas, cilvēka psihes dimensiju, ko atvērt palīdz laba simfoniskā un kamermūzika. Šajā gadījumā - rakstnieka laikabiedra Roberta Šūmaņa, XX gadsimta komponista, stilu un žanru asociatīvo zīmju virtuoza Alfrēda Šnitkes un jaunā vācu komponista Mārtina Donnera mūzika. Tāda, kas pat piedāvājot valsi kā mūzikas zīmi (A.Šnitkes mūzikas fragments, kas skan Smilšuvīrā), saknē NAV radīta dejai. Tāpēc mūzika brīžiem izcelta goda vietā, uz skatuves, kur LNO orķestra solisti Svetlana Okuņa, Leonards Antoņevičs, Jeļizaveta Sorokina, Inga Sunepa un pianists Juris Žvikovs spēlē Roberta Šūmaņa kamermūziku. Pārliecinoša psihofizika Radošajā motivācijā Špuks ir savveida radinieks Krievijas horeogrāfam Borisam Eifmanam, kurš savos oriģinālbaletos atklāj varoņu iekšējo pasauli un cilvēku attiecības, arvien izvēloties koncertmūziku, ko sakārto "jaunā" skaņdarbā. K.Špuka Smilšuvīrs LNO baletam ir loģisks nākamais solis pēc pieredzes Eifmaņa baletos Čaikovskis un Anna Kareņina. Vēl tikai jāpiebilst, ka Smilšuvīrs, ko K.Špuks ar domubiedru komandu - scenogrāfu Dirku Bekeru, kostīmu mākslinieci Emmu Riotu, dramaturgu Jensu Šrotu un gaismu mākslinieku Reinhardu Traubu 2006.gadā radīja vienai no spēcīgākajām Eiropas baleta trupām, Štutgartes baletam, mūsu dejotājiem nozīmēja nopietnu izaicinājumu visaugstākajā klasiskās un laikmetīgās baleta tehnikas un psihofizikskās atklāsmes līmenī. Septiņās sarežģītās vīriešu un trīs sieviešu lomās, ar neparastiem uzdevumiem arī kordebaletam. Normunda Šnē diriģētā izrāde 27.septembrī pierādīja, ka pārbaudījums izturēts godam. Izbaudot negaidīto izdevību vērot Štutgartes baleta premjera Aleksandra Zaiceva sniegumu galvenajā, Natanaela lomā, nebija kauns par Elzas Leimanes sievišķīgi silto, vienkāršo Klāru (viņa tēlā iejutās kā lieliska dejotāja - aktrise), Sergeja Neikšina un Raimonda Martinova groteski atveidotajiem "dvīņurēgiem" - Kopeliusu un Kopolu, Jukas Mijakes izkopti kokaino lelles Olimpijas plastiku un mīmiku, Ulvi Azizova izteiksmīgo profesoru Spalancani. Ļoti ticami abus titulvaroņa studentiski jauneklīgos draugus baletā atveidoja Viktors Seiko un Aleksandrs Latišonoks, pārliecināja Margarita Demjanoka mātes un Vladimirs Latišonoks tēva lomā. Tas, ka raksturtēlu tipāžu galerijā vēl spilgtāki bija ģenerālmēģinājumā 25.IX redzētie Aleksejs Avečkins (Kopola), Sabīne Guravska (Olimpija) un Intars Kleinhofs (Spalancani), apliecina, ka Smilšuvīram uz LNO skatuves ir izaugsmes perspektīva bagātā spektrā. Starp divām realitātēm Par E.T.A.Hofmaņa stāsta detaļu ciešo sazobi ar K.Špuka horeogrāfiju esot jau uzrakstītas divas doktordisertācijas. Bet neiesim šo ceļu. Galvenais ir radītā noskaņa un tas, ka Špuks mums atklāj baletu atkal jaunā dimensijā. Apbrīnojami perfekti izstrādāta ir simultānā spēle ar paralēlu spēli dažādos laikos un realitātēs - Natanaela jaunībā un, vienlaikus, bērnībā. Virtuozā balansēšana starp objektīvo un subjektīvo realitāti, starp reālo un iedomāto, iztēlē uzburto. Tā, kā tas notiek psihiski nelīdzsvarotā jaunekļa galvā, skatoties uz dzīvi caur Kopolas iedoto tālskati. Virtuoza ir balansēšana starp silti cilvēcisko, tīkamo un diskomfortu. Starp sirsnīgo un atsvešināto, dabisko un mākslīgo, patieso un māksloto. Tur mūzikas montāžai, manipulēšanai ar mūzikas tiešo, nepastarpināto iedarbības spēku ir ļoti liela nozīme, jo balets nav kino un nevar piedāvāt neomulīgus, satriecošus tuvplānus, kas saistīti ar acīm kā stāsta vadomtīvu (Smilšuvīrs sapnī izrauj Natanaelam acis, lellei Olimpijai tiek izņemtas acis utt.). Aizraujoša ir intelektuāli radošā dimensija baletā: tas, cik mērķtiecīgi viss omulīgi mājīgais vēršas biedējošs, baiss - unheimlich. Sākot jau ar tādām detaļām kā sarkanraibi ornamentētām tapetēm rotātā Bīdermeijera stila siena (pavisam citādi šī faktūra uzrunā tad, kad balta!) un atsvešinātais kordebalets maskās. Līdzīgi uzrunā auksti zilganās princeškleitiņās sapostās, nekustīgās dvīņumāsas (kuras taču varēja būt laimīgas ģimenes zīme!). Ko vērta ir efektīvā vīzija, kurā kā melnas vārnas Natanaelu vajā melnas, bezpersoniskas kordebaleta grupas! Ļoti tīra, skaidra, perfekta ir baleta kompozīcija, struktūra - gan līnijas un dalījums dažādos skatuves (dažādu realitāšu un laiku) plānos, gan grupu un kustību partitūra. Lai gan Eifmaņa drāmas uzrunā daudz emocionālāk un personiskāk, Smilšuvīrs ir spilgts, dziļi psihoanalītisks, intelektuāli gudrs cilvēka iekšējās pasaules un cilvēku attiecību iztulkojums baleta valodā. To ir vērts redzēt.