Toties ļoti daudz redz klaiņojošus suņus. Burtiski — bariem, un viņi prot iežēlināt garāmgājēju pat cilvēcīgāk — guļ tāds smuks vilciņš, tfu, vilcene gaidībās taisni pie metro eskalatora un skatās tev acīs — nu, iedod man maizes klaipiņu, vai tad neredzi, kāda man neērta situācija! Pēc simt metriem — atkal divi vilki, un manī iezogas pamatotas aizdomas, ka šie ir tās — iepriekšsatiktās — brūtgāni. Kā tad! Drusciņu pastāvot un pavērojot šo "dzīvniecisko mizanscēnu", redzi — trijotne strādā kopā, viens par otru rūpējas! Abi kavalieri pieskrien pie vilkumammas, apošņā, pabužina un mēmi saka — guli vien te, siltumā, mēs kontrolējam situāciju. Bet vai tad steidzīgajam cilvēkam Maskavā ir laiks "atkost" mūsu mazo brāļu viltības! Nav brīnums, ka Maskavas centrā agrā rītā ļaudis straumēm plūst aplūkot Monako princeses, Hičkoka dievinātās aktrises Greisas Kellijas briljantus, Balensiagas, Diora, Kassini darināto skaisto tērpu desmitus un leģendāro Kellybag, nu, TĀ modeļa somiņu virtenes, kas gluži pašsaprotami gozējas izstāžu zālē Jekaterina — iepretim Dzelzs Fēliksa piemineklim Lubjankā. Sajūsmina uzraksts pie kases: "Pensionāriem ieejas biļete 20 rubļu." Citiem — 100 rubļi (divi lati). Toties brīnums ir Maskavas necentrā iekāpt metro vagonā un pēkšņi tieši šajā vagonā satikt latviešu mākslinieci Katrīnu Neiburgu, kura steidz uz darbu — tikšanos ar Ādolfu Šapiro, kurš viņu un Andri Freibergu kā scenogrāfus uzaicinājis Nemiroviča-Dančenko un Staņislavska muzikālajā teātrī iestudēt operu Lucia di Lammermoor. Brīnums ir, meklējot informāciju žurnālā Time Out Moscow, kā ērtāk nokļūt līdz galerijai Pobeda, lai apskatītos rīdzinieka Mihaila Barišņikova fotogrāfiju izstādi Merce My Way (Merss manām acīm — veltījums avangarda dejas klasiķim Mērsam Kaningemam; izstādi sola pavasarī atvest arī uz Rīgu), uzdurties rakstam, ka akurāt šodien, 22.novembrī, kad tevi Maskavas Nāciju teātrī gaida Alvja Hermaņa pirmizrāde Šukšina stāsti, turpat netālu, grandiozajā deju un koncertu klubā B1 Maximum uzstājas latviešu grupa Brainstorm — nu, Prāta vētra. Bet tavā aizlidošanas dienā citā vietā, Maskavas dramatiskajā teātrī Čelovek, notiek sezonas pirmā premjera — Deivida Harovera populārajai lugai Naži vistās. Režisors — Ģirts Ēcis. Latvietis. Vēl vairāk apstulbsti pie Puškina teātra logā iekārtā 2008/2009 sezonas plakāta — tur "pirmizrādi — skandālu" sola Dž.Dž.Džilindžers, tak jau laikam arī latvietis (joks). Nu, teatrālas mistikas leģendām un staļinlaika reālām cilvēciskajām traģēdijām iezīmogotajam Tairova—Koonenas elegantajam teātra namam šādi plakāti piestāv. Viņi, latvieši, ir visur.
Suņi un latvieši
Nez kādēļ nav brīnums, ka Maskavā šoreiz vēroju daudz mazāk ubagu un invalīdu — žēlastības lūdzēju, žēlīga skata bērnu — profesionālu diņģētāju it visur, kur tie tradicionāli pulkojas daudzļaužu vietās: metro pārejās, pie stacijām, ielās, pie glaunajām viesnīcām. Iespējams, dzīve Krievijā gājusi uz augšu, iespējams — milicija naskāk strādā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.