Par laimi, svētkos lieliski var iztikt bez televīzijas. Bet kādā brīdī, tīri pieraduma pēc, televizors tiek ieslēgts. Prieks, ka televīziju skatījumā šie svētki pagāja pavisam citādāk nekā dienas pirms tiem. Varas pārstāvji bija devušies brīvdienās un viņu izteikumu presings bija pierimis. Pēdējo mēnešu dominēšana, kas ēteru padarīja smagnēju, atsvešinātu un vienveidīgu, svētkos bija atslābusi.
Galvenajās ziņās beidzot ieraudzījām cilvēkus, kas mums tepat blakus. Pie baznīcas, Ziemassvētku tirdziņā, Brīvdabas muzejā... Priecājamies, svinam, pārdomājam dzīvi, rūpējamies... Ziņu reportieri no ministru priekštelpām bija pārcēlušies uz citām vietām. Beidzot izdzirdējām, kā izskatās, ko domā, kā jūtas kāds cits, ne varas nesēji. Beidzot arī no visvarenās TV viedokļa bija svarīgi, ko mēs sakām par visu, kas mums gāzies pāri pēdējos pāris mēnešos, kā runājam par procesu, ko pieminēt jau bezgaumīgi, bet visi ik pa brīdim atceras, nu to, kas sākas ar burtu “k”.
Atceros svaiguma sajūtu, to visu redzot. Skaisti cilvēki, priecīgi, apņēmīgi, gudri, atklāti. Ziniet, nepietrūka kāda ministra redzējuma par eglīšu rotājumiem vai ierēdņa viedokļa par pīrāgiem. Likās, ka bija pietrūkušas tieši citu domas un vērtējuma. No vienas puses – forši. No otras - mazliet skumji, ka valsts notikumi mums tiek stāstīti lielākoties ar varas pārstāvju mutēm, par tiem neizsakās tie, uz ko šie notikumi attiecas, kurus tie skar vistiešāk. Skumji, ka ziņu producenti par “tautas balsīm un sejām” atminas vien viegla svētku izmisuma brīdī, kad varas radīto, tik svarīgo jaunumu straume apstājusies, bet jāpiepilda ētera minūtes.
Protams, bija Prezidenta Zatlera uzruna Ziemassvētkos. Negaidīti mehāniska un parasta. Ar sejas izteiksmi, kas likās kā skaistumkopšanas injekciju sastindzināta. Bez emocijām, bez īstas izpratnes par kārtējo Ziemassvētku stāsta atreferējumu, ko Prezidentam nācās nolasīt. Bet tas jau pierasts, ko nu par to.
Jā, ēterā bija pāris pasākumu, kur kāda drupata varas tika atrādīta. Kāds tās pārstāvis sēdēja kāda koncerta atkārtojumā. Valsts pirmā pāra kārtīgais siluets, kā Bārbijas un Kena pieaugusī nacionālā versija, kā likums, ik pa brīdim tika ķerts TV3 “Latvijas lepnuma” noslēgumā. Bet tas bija mazāk kaitinoši par Evelīnas Kovaļevskas jocīgajām intervijām ar balvas saņēmējiem (tās labi noderēs, lai studentiem parādītu, kā vajag un kā nevajag uzdot jautājumus). “Lepnuma” raidījums šoreiz mazāk centās saraudināt, vairāk stāstīt par cilvēkiem. Atkal pavisam citiem, nepazīstamajiem, tiem, kas lepni dzīvo tepat. Es ceru, ka jums arī patika šī atelpa. Lai arī svētku maigumā, tā parādīja smago plaisu starp to, kā mēs paši runājam par sevi un kā par mums runā varas cilvēki. Gan sejas izteiksmes bija pavisam citas, gan vārdi un intonācija. Ne plaisa vairs tā, īsta aiza starp mums visiem un varu. TV mirdzums un vēlme radīt svētku noskaņojumu to nevar noslēpt.
Visu baltu, baltu!