XII Eiropas teātra balvas pasākumos Salonikos saasinājās mūžīgais jautājums, vai izvairīšanās no politiskā teātra nav gļēva slēpšanās aiz metaforām?
Turpinu pārskatu par mākslas notikumiem, personībām, idejām un birokrātu izlēcieniem XII Eiropas teātra balvas pasākumos, kas notika no 10. līdz 13.aprīlim Grieķijā, Salonikos. 2.daļā — vairāk par mākslas jautājumiem. Raksta sākums — Kultūras dienā (nr.16, 25.aprīlis).
Realitātes klucīši
Teātra kompānija Rimini Protokoll (RP)— kopā ar vācu horeogrāfi Sašu Valcu un poļu režisoru Kristofu Varlikovski šogad saņēma balvu Jaunās teātra realitātes. Tika uzsvērts, ka grūti iedomāties atbilstošāku kandidatūru. To, ko viņi dara, var saukt par dzīves uzlikšanu uz montāžas galda un nemitīgu pārmontēšanu jaunās kombinācijās un redzes leņķos. RP 90.gados izveidoja trīs Gīsenes universitātes teātra teorijas un prakses studenti — Helgarda Hauga, Stefans Kegi un Daniels Vecels. Viņu teātra projekti (no izrādes saglabāts tikai nepieciešamais skatītāja vērojuma moments, pārējā klasiskā shēma — luga, aktieri, lomas, teātra ēka, u.tmldz. ir atceltas) aptver teātri, lasījumus, instalācijas, multimediālus, sociāli politiskus un pētniecības projektus. RP būtība ir neiespējama žanru kombinācija — tiek izmantoti gan realitātes šova līdzekļi, gan zinātniski dokumentālo filmu stils, gan bērnu spēles, gan autobiogrāfiski stāsti. RP estētikā saskata laikmetīgu Brehta atsvešinājuma principu variāciju. Mākslinieki savos projektos izmanto instalācijas, dokumentālas raidlugas, telefonkonferences, pieslēdzas pat deputātu sēdēm, provokatīvi liekot notiekošo ieraudzīt citā šķēlumā. RP iezīme ir tā, ka nav aktieru un pat ne amatieraktieru. RP savā antropoloģiskajā cilvēkizpētes darbā uzmeklē "dzīves teātra" profesionāļus — ekspertus, kas liecina par sev tuvu jomu. Piemēram, 2000.—2003.gadā trio īsteno projektu Speciālistu Triloģija, kurā veco ļaužu nama iemītnieces stāsta par pirmās formulas sacīkstēm un viņu pašu pieredzi ar ātrumu; pieci tīņi dalās savā sajūsmā ar ieročiem un šaušanu: pieci nāves eksperti, kas stāsta par darbu, kas saistīts ar nāvi un apbedīšanu. RP raksturo cilvēciska atvērtība un smalkjūtība pret dzīvi un saviem "ekspertiem".
Zīmīgi, ka arī RP veltītajā kolokvijā Salonikos vispirms notika pagaras intervijas ar "eskpertiem" — paaugušos pusaudzi, nu jau jaunieti, kas savā laikā bijis atkarīgs no spēļu automātiem, ar zviedru pusmūža pensionāri, kurai pārstādīta sirds, bijušo pilotu no izrādes Sabenation. Go home & follow the news (par beļģu nacionālās aviokompānijas bankrotu) un Marksa pētnieku vienā no jaunākajiem projektiem Kārlis Marks. 1.daļa. Šajā projektā ar savām liecībām piedalās mūsu dokumentālists Tālivaldis Margēvičs. Par jaunajām teātra tendencēm liecina fakts, ka šī kopīgi konstruētā dokumentālā luga 2007.gadā Vācijā tik atzīta par labāko. Vācu kritiķis savā pārskatā par Eiropas teātra balvu norāda, ka sākotnēji RP vēlējās Salonikos parādīt tieši Kārli Marksu.1.daļa, bet izrāde izrādījusies nevēlama politisko apsvērumu dēļ!? Tā vietā trupa parādīja salīdzinoši nekaitīgo Mnemopark un filmu — versiju par Šillera drāmu Vallenšteins. Tas ir pirmais gadījums, kad RP izmanto literāru materiālu, tomēr neatkāpjoties no "ekspertu" principa. Šoreiz uzaicināti Manheimas deputāti, kā arī Vjetnamas kara veterāni. Savukārt, Mnemoparks — vienlaikus apvieno zviedru lauksaimniecības problēmas, vienas ģimenes intīmu stāstu, draudzīgu šaržu par Bolivudas kino. Piemontējot spēļu dzelzceļa vagoniņam kameru, mākslinieki izspēlē bezgalīgas šķituma un īstenības kombinācijas, novedot skatītāju līdz jautrai, bet mazliet arī biedējošai sajūtai, ka nav neviena droša atskaites punkta. RP vienādi svarīgi ir viss — gan stāstnieces bērnības māju govju vārdi Klāra, Saila, Šīla, gan lauksaimniecības eksperta zinātniski analītiskais komentārs. Uz skatuves radīta "realitāte", kur blakus Zviedrijai iemontēts Saloniku promenādes skats, īsta grieķu vista būrī un kalns, aplipināts ar desu ripiņām.
Latvijā šo trupu, pateicoties festivālam Homo novus, esam jau iepazinuši. Pirmoreiz RP Rīgā pabija 2005.gadā, kad "iepakoja" dokumentālajos stāstos bijušo Rīgas domes ēku. Esam devušies arī fantastiskā ceļojumā Cargo Sofija — Rīga, kopā ar ekspertiem — kravas automašīnu šoferiem.
Baltkrievu džinsi
"Iedomājieties vientuļu sievieti, kuru katru dienu sit un izvaro viņas kaimiņš. Viņa iet pie psihoterapeita un stāsta viņam par visu ko — kā izšuvusi galdautu, kā nomiris kaķis, tikai ne par pašu galveno. Tieši tāpat, man liekas, 99 procentu teātru runā par visu kaut ko: par skaistām puķēm, cēlu mīlestību, bet nerunā par politiku, kas mums bliež pa galvu visas 365 dienas gadā," kaismīgi uzstājās viens no Baltkrievu Brīvā teātra dibinātājiem, dramaturgs un aktieris Nikolajs Haļezins, nonākot līdz idejai, ka "skaistas puķītes" ir arī Čehovs un Šekspīrs. Šīs intonācijas šķiet kaut kur dzirdētas, un pēc brīža Haļezins piemin arī draugus Jauno Rīgas teātri un Alvi Hermani. 2005.gadā teātris viesojās JRT. Baltkrievu Brīvais teātris ir pagrīdes teātris, kuru izrādes tiek izsludinātas konspiratīvi, nereti notiek mežā vai dzīvokļos. Jebkurš cits teātris, kā vien politiskais, viņu acīs ir dekadentisks, egocentrisks, gļēvs un bezjēdzīgs. Par savu misiju viņi uzskata atgādināt, ka teātris var būt cīnītājs, tribīne un barikādes. Teātris uzsvēra, ka viņi būs vienīgie laureāti, par kuriem presē neparādīsies neviena rindiņa, un mājās viņus sagaida pat aresta draudi. N.Haļezins vairākkārt ir apcietināts, vairāki trupas aktieri piedzīvojuši represijas — atlaisti no darba, aizturēta izbraukšana viesizrādēs.
Baltkrievu brīvais teātris saņēma "Īpašās uzmanības" balvu saskaņā ar Harolda Pintera, Toma Stopparda un Vaclava Havela ieteikuma vēstulēm. Uz skatuves kāpa visa trupa pelēki baltās drēbēs kopā ar saviem bērniem. Kā bēgļi no valsts, kur pastāv pēdējā diktatūra Eiropā. "Mēs esam no klusuma zonas. Mūsu valstī nav krāsu," teica Natālija Koļada, viena no teātra dibinātājām un garīgajām līderēm. Simboliski izritināt Eiropas savienības karogu, kur vidū starp zvaigznēm bija rakstīts "Baltkrievija", viņa aicināja bijušo franču kultūras ministru Žaku Langu un baltkrievu opozīcijas līderi Aleksandru Milinkēviču. Promejot visi pacēla "V" zīmi, solidarizējoties ar visiem nepamatoti arestētajiem gan Baltkrievijā, gan citur. Ap locītavām visiem bija apsietas džinsu strēmelītes, kuras kā brīvības simbols tika mestas arī skatītāju zālē izrādes Džinsu paaudze laikā — autobiogrāfisks stāsts dīdžeja pavadībā par to laiku, kad "nauda bija vajadzīga tikai, lai pirktu džinsus un plates". Mēs gribējām zināt visu par Miku Džegeru, bet neko par komunistisko partiju — liecina Džinsu paaudzes stāstnieks N.Haļezins.
Baltkrievu teātris dara to, ko Havels viņiem novēlējis — "runā skaļi, atklāti un godīgi". Kāds Baltkrievu teātrim veltītajā kolokvijā ieminējās, ka no sirds vēl Baltkrievijai atbrīvoties no pēdējā Eiropas diktatora un kļūt par Eiropas savienības dalībvalsti, tomēr novēl arī laikus, kad būs iespējama arī saruna par mākslu, ne tikai politiku. Piekrītu. Protams, būtu ciniski pārmest montāžas vai ritma problēmas, tomēr tas, ko parādīja Baltkrievu teātris, bija visai parasts teātris — ar sirds asinīm rakstīti baltkrievu stāsti, ne tajā spilgtākajā šī žanra izpausmē. Fragmenti no Harolda Pintera Nobela prēmijas runas kalpoja, lai runātu par brutalitāti un represijām Baltkrievijā. Bet konceptuālā pasaules pirmizrāde Klusuma zona 1.daļā stāstīja bērnības traumatisko stāstu pieredzi, 2.daļā — Citi — par margināļiem, sameklējot pat melnādaino geju, 3.daļā — Statistika — ar asprātīgām un pašironiskām etīdēm apspēlēti Baltkrievijā slēptie fakti. Katru dienu pazūd 12000 cilvēku, tikai 2 procentu jaundzimušo ir veseli u.c.
Pētnieks no ASV Ādams Smits savā lekcijā pēkšņi spalgi iekliedzas. Snauduļojošā publika salecas. Tā viņš ilustrēja izjūtu, ka viņam pietrūkst politiskā teātra, mākslinieku refleksijas par terorisma tēmu. "Man, protams, patīk Pučīni. Bet ne tikai Pučīni," profesors teica. Kā viņš, diez būtu kliedzis, noskatoties mūsu operas Traviatu? Viņš ir pārliecināts, ka māksla nedrīkst aiziet attālinātā metaforismā un ilūziju veicināšanā. Mans jautājums, savukārt, kāpēc mākslā nevarētu līdzās pastāvēt izpausmju dažādība — Traviata un Klusuma zona? Manifesti un vienīgā pareizā ceļa pasludināšana ir bīstama, jo viens solis līdz dogmatismam.