Retākas tās grāmatas, kas tikpat nenoliekamas, kaut to burvestību nesaistām ne ar kādu fabulu, ne ar kādu īpašu estētisku piedzīvojumu, ne ar kādu nenoslāpējamu zinātkāri. Tajās tikai uz brīdi iemetam acis. Svarīgākais, ka tās taustāmas, ka, turot tās rokās, aizsapņojamies.
Ar šādu grāmatu klēpī pavadīju viņnedēļas sestdienas vakaru. To atvēris, pie sevis nospriedu, ka beidzot esmu atradis sev piemērotu Privātās Dzīves numuru — tādu atturīgu, neuzbāzīgu, tikpat kā bez bildēm un ar skopu tekstu — galvenokārt parakstiem.
Man rokā bija Kārļa Skalbes dzimtas hronika — ne īsti viesu, ne dienasgrāmata, bet ieskats vienas ģimenes septiņdesmit gadu garā skrējienā. To paverot, atklājas vesels vēstures stāstījums. Īsi pieminēts kāds notikums. Turpat blakus šī notikuma liecinieku paraksti. Kas un kā noticis, ko klātesošie runājuši un sprieduši, tas katram pašam jāpiedomā. Reizumis teksta skopums noteikti atgriezeniski proporcionāls iepretim patiesajiem sarunu plūdiem. Citreiz drošvien valdījis klusums. Kā brīdī, kad Piebalgā iejūdza Jāņa Medeņa zirgus un Skalbe kopā ar ģimeni sāka savas bēgļu gaitas.
Šāda paveida albumi nebūt nav vienīgās liecības, kas mums sniedz dziļu, bet tekstiem skopu ieskatu privātajās dzīvēs. Gadsimteņu gaitā šādam pielietojumam piemērotas bijušas arī ģimenes bībeles. Bībelēs ierakstīja nozīmīgākās dzīves krustceles — ģimenes pieaugumu, iesvētības, kāzas, arī bēres. Šīs bībeles visbiežāk stāvēja tuvu pa rokai. Ne tikai kā lasāmviela, bet biežāk kā viela pārdomām, kas ļauj mums saslēgties ar saviem priekšgājējiem.
Arī dziesmu grāmatas pieskaitāmas pie privāto dzīvju glabātuvēm. Nav brīnums, ka tās paaudžu paaudzēs glabātas; nav brīnums, ka tajās vēl līdz šai dienai bieži uzglabājam ģimenei nozīmīgus dokumentus — varbūt ne vienmēr tādus, kas pasaulei šķiet svarīgi, bet gan tādus, kas mums nepieciešami, kad vienatnē klusi sēžam un pārcilājam bijušo, esošo un nākamo.
Tais brīžos nemēdzam domāt par dziesmu grāmatām kā par nozīmīgiem dzejas pieminekļiem. Tam nolūkam jāņem cita grāmata klēpī. Ar garīgo dziesmu dzejisko vērtību varam iepazīties Māras Grudules nule kā klajā laistajā ļoti pamatīgajā Kurzemes un Lielvidzemes latviešu garīgās dzejas pārskatā, kas iekļauts Kristīnas Rosas un Pētera Vanaga sējumiņā par mūsu agrās literatūras ļoti tuvām saitēm ar igauņu literatūru (K.Ross, P.Vanags. Common Roots of the Latvian and Estonian Literary Languages. Frankfurte, 2008).
Māras Grudules raksts sniedz mums latviskās garīgās dzejas attīstības vēsturi no tās pirmsākumiem līdz 1727.gadam. Mēs iepazīstamies ne tikai ar literatūras vēsturēs bieži pieminētiem dzejniekiem — Manceli, Fīrekeru un Dīcu, bet arī ar mazāk pazīstamiem, bet veiksmīgiem mūsu dzejiskā vārda locītājiem. Grudule mums paver skatu uz pašu dziesmu grāmatas parādību, met tiltus uz padziļinātu šīs dzejas izpratni un uzrāda šo agro dzejas piemēru pārsteidzošo veiklību izteikt abstraktas domas un priekšstatus un vērsties pie šodien tā dēvētajām mērķa auditorijām. Dziļākā līmenī Grudule uzrāda, kā mūsu dzejā mainās pasaules skats. No tāda, kas savā pamatā mūs ieslēdz kādā plašākā kopumā, uz tādu, kur virsroku ņem mūsu neglābjamais, privātais "es".
Raugoties uz mūsu kultūras vēsturi ilgākā skatījumā, garīgās dziesmas nenoliedzami pieder pie mūsu visbiežāk skandētajām dzejas vārsmām. Izrādās, ka esam iemīļojuši apkampt Privāto Dzīvi jau sen.