Pēc Novadu vārdenes iznākšanas pagājšgad saņēmu vēstules ar daudziem un vērtīgiem vecvārdu papildinājumiem. Vienā no vēstulēm, ko bija rakstījis baušķenieks Ādolfs Knoks, bija neizpratne, kā varēju XX gs. sākuma avīzes sludinājumu "Vadus, luošus, vimbukšus, tamzes apgādā aģents A.Glāznieks Rīgā" nosaukt par šķietami bezjēdzīgu tekstu.
Man tā patiešām bija nedaudz komiska abrakadabra, kamēr pa vecām vārdnīcām sameklēju, ka tie visi ir zvejas rīki (tīkli) un to piederumi. Nez vai daudzi no kādreizējiem zvejas piederumiem arī citiem mūsdienu vidusmēra latviešu valodas lietotājam būs vairs pazīstami: Abars; Āma; Bradenis; Bucis; Dukurs; Duriņa; Gumbis; Kartica; Kabene; Krīts; Kūris; Ķesele; Liekaču tīkls; Lomens; Megžine; Narts; Rīža; Smeltenis; Tina; Veda; Vimbenis. Lielupes upes baseinā kādreiz bija bagātas zvejniecības tradīcijas, uz ko man norādīja Ā.Knoks un par kurām izlasīju F.Dravnieka grāmatā Lielupe (1932), Z.Ligera Latviešu tautas kultūra (1942) u.c. Līdz pat XX gs. sākumam bijušas pat savas upes kāzas — zvejas sezonas atklāšana augusta beigās vai septembra sākumā.
Uz tām ieradušies visi apkārtnes zvejnieki ar savām laivām un tīkliem. Visi vienlaicīgi metuši tīklus upē un reizē vilkuši ārā. Tas nu ir aizgājis, šķiet, ka uz neatgriešanos. Citur — Rucavas, Jūrmalciema apkaimē — vēl padomju laikos striedza ūdas (mencu makšķeres). Ūdu auklu, kā grāmatā Jūrmalciems (2001) aprakstīja rakstnieks Olafs Gūtmanis, ieritina lielā četrkantīgā skalu grozā, bet āķus — to ir simtiem — atstāj karājamies pāri ķoča malām un sastriedz — t.i., uzkabina ēsmu uz katra no āķiem. Vēl pirms nedaudziem gadiem ūdu striegšanu rādīja toreizējā Papes muzeja vadītāja Ausma Brenča ar palīgiem. Viņa arī izstāstīja, kā no mencām gatavoja auksto gaļu un kā to ēda, piekožot vārītus kartupeļus ar mizu. Kā nosālīja butes, sasēja aiz galvām un uzkāra uz striķīša, lai žāvējas. Vējš grozīja uzkārtās zivis uz visām pusēm un mušas netika klāt. Tomēr drošs paliek nedrošs, pie zivju galvas iebēra vēl piparus un sāli, lai, kā teica, muša neiespļauj. Kad izvārīja nokaltētās butes, uzgrieza virsū sīpoliņu, pārlēja ar skābu krējumu vai ar speķa mērcīti, klāt tas pats kartupelis ar mizu. "Siekalu pilna mute, cik garšīgas bij." (A.Brenča)
Kur, kā un kāpēc tas viss pazudis līdz ar īpašajiem zvejas vārdiem? 50.gadu beigās sākusies zvejnieku arteļu pievienošana lielākiem kolhoziem. Jau kopš padomjlaika sākumiem pastāvēja aizliegums pašiem zvejot un iet pie jūras, jo robežzona. Katru dienu vai pārdienām robežsargi viscaur noecējuši Kurzemes jūrmalu, lai redzamas ikvienas nepiederošas pēdas. Kaitinot jaunieši paslepus gājuši uz jūru atmuguriski, lai robežsargi ieraugot domātu, ka spiegi no jūras izlīduši krastā. Zivis no grāmatām ir zivis no grāmatām, bet zivis no dzīves ir no dzīves, kā teica Ausma Brenča, un tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. Varbūt Papē vai Jūrmalciemā, vai citā vecajā zvejvietā vēl var atdzīvināt "zivju grāmatu" un vismaz tūristiem piedāvāt izmest vimbuksi vai ūdas. Būs cita garša vārdiem!