Veclaicenes apgabala tilti

Bet īstais skumju iemesls ir teātra mākslas bezdievīgi sarežģītais un trauslais organisms. Teātra žargonā runājot — tik daudz kam ir jāsakrīt, lai sanāktu notikums, nevis pusnotikums. Ir žēl, ka iestudējumam ir tik liels tiešām labas melodrāmas potenciāls, kurš, manuprāt, neīstenojās. Bija radītas visas iespējas, lai skatītājs justos kā pēc Medisonas apgabalu tiltu + Annas Kareņinas + Trīs māsu 3.cēliena (Mašas — Veršiņina šķiršanās skats) noskatīšanās. Vismaz pagaidām tā nenotiek. Un vismaz ne šajā sastāvā: Inga Alsiņa — Sņežana, Mārcis Lācis — Paša, Varis Piņķis — Bijušais vīrs — tālbraucējšoferis, kura neaptēsto mačo lādzību aktieris atveido ar gaumīgu humoru, neiekrītot kariķējumā. Otru sastāvu ar Vari Piņķi mīlētāja lomā vēl neesmu redzējusi. Šādā ziņā arī manas piezīmes ir tikai pusrecenzija. Mācījies no kļūdām Puspietura ir stāsts par pārmijnieci Sņežanu, kura dzīvo viena ar dēlu Vaņu vietā, kur vilciens pietur pāris reižu trijos gados. Te notiek satikšanās ar iepriekš nolemtu šķiršanos. Tas ir stāsts par kādu jaunu žurnālistu Pašu, kurš iemaldījies šajā nulles punktā un divas nedēļas īrējis istabu, lai uzrakstītu savu pirmo grāmatu. Tas ir arī stāsts par zēnu Vaņu, kurš tic kikimorām un gaida, kad no vilciena izsviedīs kādu krāsainu bundžu. Visi trīs cits citam ir pieķērušies. Un Paša šķiet labāks par tēti! Tikai Pašam jābrauc prom... Par šo 2007.gadā rakstīto lugu autodidakts rīdzinieks Aleksejs Ščerbaks Krievijā jaunās drāmas konkursos ir saņēmis virkni apbalvojumu. Viņš ir Maskavas dramaturģijas konkursa Ļubimovka un Sibīrijas un Tālo Austrumu Mūsdienu dramaturģijas laboratorijas (Omska, Krievija) laureāts. Luga ieguvusi pirmo godalgu Starptautiskajā kinoscenāriju konkursā Strana 2007 (Jekaterinburga, Krievija) un Granprix Starptautiskajā dramaturģijas konkursā Svobodnij teatr 2008. Ar interesi gaidīšu viņa nākamo lugu. A.Ščerbaka Puspietura apliecina, cik izšķirīga nozīme ir cilvēka personībai (nobrieduša cilvēka emocionālajai pieredzei, ne velti režisoros nelabprāt uzņem tūlīt pēc vidusskolas) un dabiski uzkrātai kultūrpieredzei. Nevar nejust autora erudīciju, viņa luga ir ievietota ļoti plašā kultūrasociāciju telpā, nav pat nozīmes saukt piemērus. Vienlaikus viņa tonis ir oriģināls. Prieku sagādā tas, ka A.Ščerbaks ir izdarījis to, ko, šķiet, visi gribējuši. Kurš gan nav iedomājies, traucoties ar vilcienu garām nebeidzamiem laukiem un mežiem, kuros citreiz liekas — var pat saskatīt spīdam vilka acis — kas gan dzīvo tajos pārmijnieču namiņos? Protams, ja gribētu, A.Ščerbaku varētu arī nodēvēt arī mūsdienu Čehovu. Nebūtu melots, taču šis apzīmējums nupat ir galīgi nodeldēts un zaudējis jēgu, par mūsdienu Čehovu nosauc gandrīz katru autoru, kurš vien spējis uzrakstīt labu lugu. Puspietura koši pierāda arī to, cik gudri un auglīgi ir mācīties no citu kļūdām. Izskatās, ka A.Ščerbakam, sēžot garlaicīgajās izrādēs, visgrūtāk bijis paciešams lugu pļāpīgums. Viņa paša teksts ir galēji lakonisks, dialogos bez jebkādas frāžainības. Gluži loģiski — šķiet, ka luga apbalvota kinoscenāriju konkursā. Pieļauju, ka Puspieturu pateicīgāk ir interpretēt kino valodā, kas ir plastiskāka un nosacītāka pēc būtības. I.Olingeres iestudējumā brīžam rodas iespaids, ka ar teksta lakonismu autors pat pārspīlējis. Režisore sacerējusi garas intermēdijas, kurās pieaugušie spēlējas ar bērnu. Teorētiski saprotu domu, tā, nav šaubu, ir skaista, bet realitātē — darbība apstājas, brīžam pat neloģiski tiek pamesti aizsākti sižeta pavedieni, vienlaikus notiekošais tomēr nepaceļas kādā jaunā poētiskā realitātē. Šajās ainās ienāk lieka uzspēle un pat didaktikas piegarša. Bet tas, kāpēc režisore I.Olingere spējusi izlasīt A.Ščerbaka lugu vienā elpas vilcienā, neizbrīna. Pasaules un mākslas izjūtas radniecība ir nenoliedzama. Apzīmējumu "ironiska mūsdienu traģēdija identitātes meklējumos" iespējams attiecināt gan uz I.Olingeres iestudētajām Ņujorkas jaunā dramaturga A.Rappa lugām — Cēlgāzes un Sarkano lukturu iela, gan A.Ščerbaka Puspieturu.Brekte, Edvarts, vilka acs Ierasts, ka uz jauno mākslinieku Kristianu Brekti dusmojas. Kā Puspieturas scenogrāfam varu viņam veltīt tikai uzslavas. Šoreiz K.Brektes sliecība uz skarbām faktūrām ir īsti vietā. Vēl vairāk — viņa runājošā (bet ne pļāpīgā ) vide bez vizuļiem un karuļiem ar sarūsējušo skārdu ir iestudējumā jēdzieniski/tēlaini darbīgākā daļa. Īpaši savienojumā ar rūpīgi nostrādāto Kristapa Krieva un Aiņa Rudzīša mūzikas partitūru, kurā lambadas motīvs pakļauts teju bolero arvien augošajai spriedzei. Tikai uz otru pusi. Pēdējo reizi — lambada skan gandrīz izdziestoši un neieeļļoti čīkstoši. K.Brekte pārmijnieces dzīvesvietu netēlo kā idillisku namiņu ar mazu puķu dārziņu. Puspieturas varoņi izrādē dzīvo uz sliedēm, kuras nekur neved (nogrieztie sliežu gali raugās skatītāju zālē). Scenogrāfs šai vietai piešķīris konkrētus vaibstus, izvēloties Veclaiceni kā Latvijas galējo austrumu robežpunktu, lai gan, ja gribas Puspieturas notikumus asociēt ar kādu konkrētu ģeogrāfisku vietu, tie vairāk piestāvētu kādai Piemaskavas starpstacijai. Prieks par vienpadsmitgadīgā Edvarta Alberta skatuvisko patiesīgumu un labām dramatiskā aktiera dāvanām. Viņš mainīsies ar astoņgadīgo Kristianu Libertu. Bez kādām bērnu atlaidēm. Pieļauju, ka vieglāk ir lēkāt kā spridzīgajam Emīlam vai Buratīno. Bet Edvartam finālainā nākas paziņot Pašam par mammas nāvi. Viņš to izdara tik attaisnoti un patiesi, kā nebūtu pa spēkam katram pieaugušajam profesionālim. Var vienīgi novēlēt izrādes sākumā runāt mazliet skaļāk. Bet kur gan ir palikuši paši mīlētāji? Diemžēl Ingas Alsiņas un Mārča Lāča saspēlē ir grūti noticēt, ka viņus saista kas liktenīgs. Tam, ka viņi ir traģiski neiespējami satikušies sieviete un vīrietis, kam priekšā dažas dienas un viena nakts līdz šķiršanās brīdim, ir jānotic pamatā pēc sižeta. Viņu attiecībās pagaidām ir daudz par maz magnētisma. Liels akcents likts uz psiholoģisko stāvokli — jūtas ir tik lielas, ka tiek paustas gluži pretēji — ar ironizēšanu un vienaldzības spēlēšanu. Bet arī — shematiski. Kad I.Alsiņas Sņežana atvadīšanās skatā sasalusi sēž un apātijā plucina no lācīša skaidas, pēc mizanscēnas var nojaust, kas patiesībā notiek šajā sievietē. Būtu gribējies to noskārst arī citos brīžos. To, ka likme ir tik augsta, aktieri pagaidām nepārraida. P.S. Ļoti patika nereāli dīvainā lampiņa uz galda — kā vilka acs starpstaciju mežos.