ABLV Charitable Foundation desmitgades jubilejā 8. un 9. septembrī rīko starpinstitucionālu simpoziju Cross- Training: 10 vingrinājumi ceļā uz muzeju ar lekcijām, paneļdiskusijām, apaļā galda darbnīcām un mākslinieku prezentācijām. Simpozija mērķis ir kopā ar esošajiem un potenciālajiem ABLV Charitable Foundation sadarbības partneriem runāt par atbalsta programmām mākslas un kultūrizglītības jomās, domājot par nākotnes lielāko ieceri – Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju. Lai sarunās veidotos ārpus lokālā izmantojami sadarbības risinājumi, simpozijā piedalīsies pārējo Baltijas valstu nozīmīgāko mākslas institūciju vadītāji. Ar priekšlasījumiem uzstāsies arī starptautiskas nozīmes mākslas centru un atbalsta fondu pārstāvji, to vidū no Eindhovenas Van Abes muzeja, Laikmetīgās mākslas fonda Cartier, Amsterdamas Stedelijk muzeja, privātā mākslas fonda V-A-C Foundation, Varšavas Modernās mākslas muzeja, starptautiskās izstādes documenta 14 un laikmetīgās mākslas centra SALT Stambulā. Simpozija fokusā ir laikmetīgās mākslas muzejs transformācijā. Te tiks izvaicātas mākslas institūciju reaģēšanas stratēģijas attiecībā gan uz neoliberālisma ieviestajām izmaiņām, gan arī uz māksliniekiem arvien ierastāko praksi darboties sociāli paplašinātā mākslas laukā. Ja muzejs ir kultūrvēsturiskās atmiņas instruments, kādi ir tā mehānismi, strādājot augsta erozijas riska apstākļos. Sīkāk par semināra programmu un iespēju reģistrēties līdzdalībai: http://simpozijs.ablv.org/
Kaspars Vanags, ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs
Simpozija Cross-Training: 10 vingrinājumi ceļā uz muzeju pamatjautājums, bez šaubām, ir tāds pats, kāds parasti līdzīgās reizēs: kas vispār ir muzejs, kāpēc tas pastāv un kam vajadzīgs. Daudzas lakoniskas atbildes uzpeld tūdaļ pat: mūzu templis, arhīvs, noliktava, zinātniskās izpētes centrs, izglītības iestāde, arhitektoniski interesanta un pilsētbūvnieciski izteiksmīga celtne, šādu vai tādu kultūras procesu norises arēna, izklaides vieta u. c. pēc izvēles.
Par katru no minētajiem aspektiem ir spriests un rakstīts droši vien simtiem reižu. Tas arī saprotams, jo muzejs, no vienas puses, ir atmiņas vieta un atmiņa nu reiz ir "substance", kurā peld visa indivīdu, grupu un cilvēces kopuma temporālā, telpas un kulturālā orientācija. No otras puses, muzejs ir atlases, izvēles situācija, kas var radīt domstarpības, dažādu hierarhiju sadursmes, nemieru. No trešās, sadzīviskās puses, tā ir iestāde, institūcija, kuru kā jebkuru iestādi raksturo telpas, darba apstākļi, personāls, izmaksas, institucionālā piederība u. c. Protams, atmiņas vieta noteiktai grupai var būt arī kāds stadions, alus bārs, opernams vai pat papīrfabrika. Taču tad ātri vien var pamanīt, ka attiecīgās grupas intence attiecībā uz savu atmiņas vietu ir – censties to kaut kādā aspektā muzejiskot.
Noliktavas atveras
Viena no tēmām, kas noteikti izskanēs simpozijā, ir – arhīvs vai noliktava? Marko Skotīni, Milānas FM Laikmetīgās mākslas centra galvenais kurators, kādā intervijā ir izteicies: "Pēc Berlīnes mūra krišanas nācās pārrakstīt vēsturi, vajadzēja vērsties pie visu veidu vizuālā materiāla, atmetot jelkādas disciplināras robežas (tās krita līdz ar Berlīnes mūri). Jo bija pienācis brīdis, kad Rietumi (arī kultūras ziņā) bija zaudējuši savu centrālo vietu. /../ Arhīvs pēc būtības ir empīrisks, praktisks, tā eksistencei allaž ir īslaicīgs raksturs. Digitālo datubāzu un datortīklu laikmetā arhīvs ir vislabākais modelis, kā atklāt [esamības] multiplo režģveida struktūru, kas ir heterogēna un izkliedēta, ar neskaitāmiem saišu pārrāvumiem un atšķirīgām ilgstamībām. Arhīvs pastāv nevis tāpēc, lai kaut ko uzskaitītu, bet gan lai uzrunātu – ik reizi atšķirīgā un nepēctecīgā attiecību modelī ar varu, zināšanām un subjektivitāti."
Latviešu valodā un domāšanā, iespējams, arhīvs un muzeja krājums ierakstās kaut kā līdzīgi. Ārpus muzeja esošajam var šķist, ka gan vienā, gan otrā gadījumā runa ir par krēslainām telpām, kurās plauktos rindojas putekļiem klātas kastes, mapes, nesaprotami priekšmeti un nesaprotamās valodās rakstīti teksti. Tomēr atšķirība ir būtiska. Hrestomātisku muzeja glabātavu mēs mēdzam iztēloties kā vietu, kurā savākti dārgi artefakti, ko glabā un sargā fondu glabātāji. Tos izliek īpaši aranžētās izstādēs muzeja speciālistiem vēlamā laikā un veidā vai izkārto pastāvīgajās ekspozīcijās atbilstoši speciālistu galvās tapušiem stāstījumiem.
Arhīvs turpretī ir kaut kas daudz demokrātiskāks. Ikviens var turp aiziet, saņemt dzimšanas apliecības norakstu, materiālus sava dzimtas koka pētīšanai vai, ja ir vajadzība, saņemt atļauju izmantot materiālus pētniecībai vai rakstniecībai. Marko Skotīni uzskata, ka mūsdienās arhīvs, patiesību sakot, ir mūsu tagadnes (laikmetīgā) dzīve, tātad nenoliedzami arī laikmetīgā māksla. Šis pieredzējušā kuratora izteikums ir simptomātisks – tas uzrāda profesionāļa tiecību strādāt atklātā dialoga (online) režīmā, būt satīklotam tajā informācijas un attieksmju režģī, par kādu neapšaubāmi ir pārvērtusies tagadnes cilvēka dzīves un pašrefleksijas telpa.
Muzejs, kā to uzsver daudzi, nav iedomājams kā norobežojusies, mūros ieslēgta atmiņu glabātava nenoskārstai vajadzībai. Par tādu to, pat modernisma un postmodernisma artefaktu krājumus veidojot, nereti tiecas padarīt tradicionāla, lineāra domāšana. Eindhovenas Van Abes muzeja mākslas krājuma vadītāja Kristiana Berndesa pat atzinusi, ka tieši muzeji ir vainīgi, ka starp sabiedrību un, piemēram, konceptuālo mākslu, ir izveidojusies stikla siena, un aicina šo sienu nojaukt, ļaujot muzejam saņemt pienesumu no "ārpuses". Tomēr ne viņa, ne citi mūsdienu muzeju situācijas pārzinātāji acīmredzot nedomā par muzeja "atvēršanu" tādā nozīmē, kādā to savulaik postulēja Anrī Malro savā musée imaginaire, proti, muzeja iekšienē (arī apmeklētāja galvā) jāveido dialogs starp teju vai visiem mākslas darbiem, konkrētajā kolekcijā trūkstošos aizstājot, piemēram, ar fotogrāfijām. Šāda doma un Malro muzeoloģiskie spriedumi kopumā tagad jau pieder vēsturei.
Muzeji patiešām atveras, stikla sienu mēģina nojaukt tā vai citādi. Rīgas muzeju vidē šādu mēģinājumu ir ļoti daudz, sākot no sarunām ar māksliniekiem LNMM, izstāžu zālē Arsenāls iestudētajām "mākslinieku izrādēm", baroka mūziku muzejā Rīgas birža un beidzot ar fonda Mākslai vajag telpu konteinerizstādēm vai, piemēram, starptautisko laikmetīgās mākslas festivālu Survival Kit, kas šogad fon Stricka villā mudinās rakņāties piedāvātajos un paša psihes arhīvos, amizējoties par alternatīvās medicīnas, ezoterikas un tamlīdzīgām tēmām.
Kuras sienas nojaukt?
Tomēr ir kāds neskaidrs "bet". Visi nosauktie un nenosauktie pasākumi, tikšanās, dialogi neapšaubāmi ir laba lieta. Lūk, Laikmetīgās mākslas fonda Cartier kolekcijas direktore Gracija Kvaroni, stāstot par sava fonda praksēm, runā par to pašu. Viņa priecājas, ka fonda rīkotajās Nomadiskajās naktīs noteiktā telpiskā situācijā var satuvināt teātra, dejas, mūzikas, kino, video, dizaina mākslas pārstāvjus, rakstniekus, dzejniekus, izraut tos no ierastās vides un konstruēt jaunas mijattiecības un kontekstus. Tā, viņasprāt, veidojas īpašs nomadiskais pasaules redzējums.
Protams, var diskutēt par to, ko katrs saprot ar nomadismu, sevišķi nu jau vairākus gadus vērojamās draudīgās tautu staigāšanas sakarā. Tomēr Nomadiskās naktis faktiski ir kaut kas visai tradicionāls. Ja saistībā ar tām vispār ir runa par kādu sienu nojaukšanu, tad tās ir sienas starp ikdienību un izklaidi, ko nu jau ilgstoši jauc un jauc visa tagadnes kultūra – Muzeju naktis, Zinātnes naktis, Baltās naktis, Baznīcu naktis un kas tik vēl ne. Tam visam ir tāda kā vainas apziņas piegarša: šķiet, muzejnieki, zinātnieki un citi "nakšu" rīkotāji baidās tikt izslēgti no kaut kā, no iedomātas efemeras "patiesās dzīves".
Pārdomu vērts ir kāds izteikums, ko saklausīju Amsterdamas Stedelijk muzeja publiskās programmas kuratora Hendrika Folkertsa lekcijā Losandželosā. Viņš argumentēti, loģiski un visnotaļ saprotami izklāstīja muzeja publiskās darbības stratēģiju un taktiskos gājienus laikā, kad Stedelijk notika pārbūve un ekspozīcija nebija apskatāma. Cita starpā viņš stāstīja par programmām, kas tika veidotas sadarbībā ar naktsklubu Trouw. Naktsklubā kā jau naktsklubā: izklaides tīkotāji, jezga, troksnis, alkohols, narkotikas un – laikmetīgā māksla. Nu labi, bija padomāts par auditoriju, piemēram, demonstrējot video, kurā Treisija Emina monotoni uzskaita savus seksa partnerus. Taču muzeja cilvēki, sadarbībai tuvojoties beigām, veica arī nelielu socioloģisku aptauju, lai noskaidrotu, vai un kāds bijis laikmetīgās mākslas klātbūtnes efekts. Apmeklētājiem jautāja, vai viņi, sastapušies ar zināmu mākslas piedāvājumu, kādreiz apmeklēs arī muzeju. Vairākums atbildēja, ka neapmeklēs. Hendriks Folkertss piebilda, ka muzeja apmeklētāju skaita palielināšana jau arī nebija šī sadarbības projekta mērķis.
No Hendrika Folkertsa sacītā var saprast, ka iziešanai ārpus tradicionālajām muzeja sienām un rāmjiem varbūt nav nemaz tik daudz centrtieces, cik centrbēdzes raksturs. Varbūt stikla sienu nojaukšana visvairāk ir vajadzīga pašiem muzejniekiem, tā teikt, sirdsapziņas nomierināšanai (sak, neesam nekādi snobi ziloņkaula tornī). Varbūt šī iziešana ir vajadzīga projektos iesaistītajiem māksliniekiem. Tā tas noteikti ir Maskavas privātā fonda V-A-C Foundation veidotajos projektos. Fonda kuratore Katerina Čučalina stāsta, ka viņas rūpju lokā ir laikmetīgās mākslas integrēšana citu ieviržu un nozaru muzeju, arī zinātnisko institūciju dzīves un darbības praksēs. Piemēram, mākslinieks Mihails Tolmačovs strādājis Krievijas Federācijas Bruņoto spēku muzejā, un viņa mākslas medijs bijis tieši pats muzejs: tā ēka, struktūra, ekspozīcijas – viss, no kā šis muzejs sastāv. Muzejs kā viela mākslas darbam, protams, nav slikta doma. Te ieskanas varbūt vēl cita: tiklab Maskavā, kā Rīgā, Berlīnē vai visur citur joprojām ir spēkā vecie muzejnieku niķi, vēlme sēdēt uz sava krājuma, norobežoties, savrupināties. Taču atvērtā pasaule, kurā pašlaik dzīvojam, liek nojaukt arī šīs starp muzejiem, specializācijām esošās stikla vai pat sarūsējušu dzelžu sienas. Kas zina, vai tikai tas nav grūtāk nekā nojaukt sienas starp izklaidi alkstošu publiku un nopietnu, patmīlīgu tradicionāla tipa muzeju.
Mirušās domas ceļo mūžībā
Protams, vienmēr ir iespēja izvairīties no sienu jaukšanas, kas ir putekļains, trokšņains un bīstams darbs. Vienmēr var meklēt un atrast alternatīvas, piemēram, muzeju vai kādu citu laikmetīgās mākslas pasākumu noorganizēt grāmatas formā, kā to piedāvā Varšavas Modernās mākslas muzeja galvenais kurators Sebastjans Cihockis. Tas būs muzeja – klostera modelis, par kuru mēdz runāt kurators un laikmetīgās mākslas centra un izpētes institūta SALT (Stambula, Ankara) vadītājs Vasifs Kortuns. Viņš nošķir šo klostera modeli, vietu, kura ir slēgta ārējai pasaulei, bet kurā dzimst idejas, kas ar laiku iziet ārpus mūriem un kolonizē sabiedrības uzskatus, no publiskā laukuma modeļa, kurā būtiska ir jebkāda status quo nojaukšana, jebkāda monokultūra.
Muzeja dzimšana, var sacīt, ir meklējama traģēdijas garā, bet tikai tad, ja nāvi uzskata par traģēdiju, kā tas aizvien šķiet sekulārajam, īpaši mūsdienu, cilvēkam. Tutanhamona kapeņu mantu kambari arī var tikt uzlūkoti par muzeju, bet tālaika cilvēkam nāve nekāda traģēdija nelikās, tā bija tikai pāreja uz turpmāko rosību, kur varēja likt lielā visu kapenēs noglabāto materiālo un nemateriālo bagātību. Iespējams, tagadnes muzejos klātesoša ir arī šāda, pavirši raugoties, iracionāla sajūta: krāsim visu, kas vien nāk pa rokai, jo, kas zina, – varbūt sakrātais noderēs pēcnāves dzīvē, ja mūsu civilizācija mirs. Vai laikmetīgās mākslas muzeju gadījumā – ja mirs doma, ka laikmetīgā māksla ir kaut kā vērta, varbūt nereti šķietami pilnīgi bezjēdzīgie sakrātie priekšmeti varēs atvieglot šīs mirušās domas ceļojumu mūžībā.
Taču tik plaši interpretējama iracionalitāte diezin vai ir klātesoša mūsdienu muzejnieku prātos. Tāpat kā visā tagadnes eiropeiskajā civilizācijā, arī muzeju dzīvē noteicoša ir komunikācijas dimensija. Aizvien lielākas indivīdu atsvešināšanās un sociālo grupu atomizēšanās apstākļos jo dienas, jo izmisīgāka kļūst visu vēlme pateikt visiem, ka viņi vispār eksistē kā kaut kas. Ne velti par vienu no būtiskākajām muzeju darbības jomām kļuvusi preses relīžu sacerēšana. Šajā ziņā muzejs vairs neatšķiras no ministrijas, departamenta vai jelkādas citas iestādes. Līdzīgi kā preču un pakalpojumu jomā, arī muzejā galvenais nav saražot, bet gan pārdot. Tāpēc gluži likumsakarīgi, ka par muzeja centrālo figūru tiek uzskatīts ne vairs fondu glabātājs, bet gan kurators – mārketējamu pasākumu rīkotājs.
Uz to nesenā sarunā man norādīja Berlīnē strādājošais britu mākslas vēsturnieks un kurators Marks Gisborns, un viņam var tikai piekrist. Hipertrofētā mākslas tirgus cenu absurda dēļ pastāvīgās kolekcijas uzkrāšana, kas senāk bija viena no muzeja pamatfunkcijām, tagad atdevusi vietu izstāžu rīkošanai, turklāt tādu izstāžu, kas ir vai nu grandiozi monogrāfiski drednauti, vai arī apzināti provokatīvi tabloīdu kultūrpolitikai pielīdzināmi pasākumi.
Nevar pārmest publikai, kas, izstāvējusi garā rindā uz muzeja rīkoto izstādi, brīdi kontemplē nevis par izstādīto objektu, bet gan miljoniem dolāru, par kuriem tas nopirkts Sotheby’s izsolē. Neko nevar pārmest muzejiem, kas no XVIII gadsimta kunstkamerām ir pārtapuši par apgaismības ideju garā institucionalizētām struktūrām, kas spēj darboties vienīgi, ja pieņem, ka progress kā ideja joprojām ir relevanta. Ja ne, nākas lavierēt un mēģināt atrast ceļu aizvien pieaugoša piesārņojuma, draudošas siltuma nāves un visu kara pret visiem apstākļos. Jelkas kaut kādā ziņā atspoguļo jelko citu. Mūsdienu muzeja problemātikā atspoguļojas liktenis, ko lietošanā saņēmis ikviens no mums. Liktenis, ko iezīmē šaudīšanās starp klosteri un publisko laukumu (agoru).