Kāda ir Latgale un tās cilvēki šajā laika cēlienā, kad ārējā pasaule vairs nav droša, jo kaimiņi izvēlējušies agresijas, nevis sadarbības valodu. Rakstu ciklā Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis atklājam gan lielākos reģiona kopienu izaicinājumus, gan arī īpašos spēka avotus; meklējam problēmām iespējamos risinājumus un vērtības, uz kurām vietējai kopienai balstīties. Ar šo cilvēkstāstu starpniecību ceram atklāt iespējami plašākai auditorijai visā Latvijā, ka Latgale ir neatņemama Latvijas daļa, ka tās kopienai ir stipri kristīgajās un arī pilsoniskajās vērtībās balstīti pamati, ka tās iedzīvotāji – lai arī dažādu tautību, dažādu reliģisko konfesiju un profesiju ļaudis – ir īsti savu novadu, savas Latgales un Latvijas patrioti. Un ka tieši viņi – šie stiprie latgalieši – veido stipru Latvijas un arī Eiropas Savienības ārējo robežu.
Šoreiz stāsts par Latvijas otru lielāko pilsētu – Daugavpili.
Inga Belousa ir viena no biedrības Cita Daugavpils dibinātājām. Viņa ir vides aktīviste un ilgtspējas koordinatore, kas arī ikdienā dara visu, lai veicinātu pozitīvas pārmaiņas. Inga, kaut ienācēja Daugavpilī, pavisam noteikti ir cilvēks, kas zina vietējo drēbi. Turklāt viņa ir Latvijas, tātad arī Latgales un Daugavpils, patriote. Ingu iztaujājām, cerot uzzināt izsvērtu un zināšanās, ne tikai pārliecībā balstītu viedokli.
Ir jāzina, kas notiek!
Krievijas militārā karadarbība Ukrainā un Baltkrievijas autoritārā režīma iesaiste šajā karā ir padarījusi nedrošus ne tikai Latgales cilvēkus. Tikpat lielā mērā šī agresija ietekmē arī visas valsts un Baltijas, arī plašāka reģiona iedzīvotājus. Nedrošība, kādā dzīvojam, jo bieži dzirdam, domājam, arī paši runājam par dažādiem iespējamiem apdraudējumiem, pārkārto prioritātes un ietekmē sabiedrības viedokļus – tie kļūst gan kategoriskāki, gan vairāk polarizējas. Jo lielāka nedrošība, jo vairāk sabiedrībā rodas demagoģija, radikāli, pat kategoriski melnbalti viedokļi un negācijas. Šādi viedokļi un komunikācijas veids nedrošību diemžēl vēl vairāk pastiprina.
Taču, par laimi, pazīstu daudzus cilvēkus, kas, par spīti šīm negācijām, spēj aizraut ar savu piemēru un saorganizēt līdzīgi domājošos uz iesaistīšanos pārmaiņu veikšanā. Šie cilvēki nevēlas iegrimt bezspēcībā un ļaut, lai naids pārņem to veselo saprātu. Skaidri apzināties savu pozīciju par agresorvalsts Krievijas un tās sabiedrotās Baltkrievijas darbību būtu mūsu katra uzdevums. Taču bieži vien dzirdu viedokļus, kuros ļaudis ar lepnumu atzīst, ka neseko līdzi politiskajām aktualitātēm. Un tas nav tikai Latgalē vai Daugavpilī. Uzticamas informācijas, zināšanu trūkums raksturīgs gana lielai sabiedrības daļai arī citos Latvijas novados, arī citviet pasaulē. Rezultātā?... Kā lai apzināmies savu pozīciju, ja nezinām, kas notiek?
Visa valsts, visa Baltija ir pierobeža
Vārdiem ir nozīme. Nosaukumiem ir nozīme. Ja Latgali nosaucam par pierobežas reģionu, kas tad ir visa Latvija? Ja runājam par agresorvalstīm, tad visu valsti kopumā, tāpat citas Baltijas valstis tikpat pamatoti varam saukt par pierobežu. Un tad jājautā: no cik kilometriem sākas pierobeža? Vai mēs te runājam ar Valsts robežsardzes terminiem, pašu izdomātu attālumu vai Eiropas Savienības mērogiem? Šī nav viegla saruna, tāpēc būtu jāizmanto piesardzīgāki apzīmējumi. Citādi netiksim ārā no pašu veidotajiem stereotipiem un to radītajām attieksmēm...
Bet, atgriežoties pie jautājuma būtības, lielākais izaicinājums ir tas, ka strauji samazinās iedzīvotāju skaits. Jo mazāk apdzīvota ir pierobeža, jo tukšāka un pamestāka tā kļūst. Varbūt skolas laikā par maz iesaistām savus jauniešus vietējās attīstības procesos? Varbūt vēloties labāku dzīvi jaunajai paaudzei, savas cerības par viņu nākotni sasaistām ar veiksmīgākām, tātad – citām dzīves un darba vietām? Varbūt ikdienas dzīves un darba ērtības pierobežā stipri atšķiras no dzīves un karjeras iespējām lielpilsētās? Varbūt ir sajūta, ka lēmumu pieņemšanā pierobežas ļaudis netiek iesaistīti? Varbūt no visa pa druskai un vēl kāds cits katram personīgi sajusts iemesls. Taču noteikti arī tas, ka savu nedrošību un apdraudējumus pārdzīvojam vienatnē un savus izaicinājumus mēģinām risināt paši.
Apdraudējums jāmazina sistēmiski
Situāciju vēl vairāk pasliktina ērta un tīra sabiedriskā transporta nepietiekamība, tai skaitā ar valsts galvaspilsētu Rīgu. Arī uz Viļņu ir tikai viens autobuss dienā, bet ar vilcienu turp vispār nevar aizbraukt... Tāpat nav satiksmes ar Kauņu. Toties caur Daugavpili kursē autobusi uz Minsku Baltkrievijā, kas šajā laikā diez vai veicina reģionālo drošību.
Saliedētā kopienā dalītas raizes kļūst mazākas, dalīti izaicinājumi – vieglāk risināmi, apdraudējumi rada daudz mazākus draudus, vismaz emocionāli un psiholoģiski. Tik daudz varam darīt, ja aktivizējamies paši. Taču liela daļa no apdraudējumu mazināšanas ir jāveic sistēmiski un valsts līmenī. Latgale cauri laikiem ir bijusi kopīga dzīves telpa dažādām informatīvajām un kultūras telpām. Tāda ir bijusi šī reģiona vēsture. Arī tagadne, īpaši Daugavpilī.
Latgale tiek saukta arī par reģionu perifērijā. Tas diemžēl rada arī subordinācijas, otršķirīgas attieksmes piegaršu. Daugavpils bieži vien ir arī pilsēta, caur kuru nolaižam tvaiku par savu neapmierinātību ar etnisko situāciju valstī...
Spēcina pārmaiņās ieinteresēti ļaudis
Par spēka un atbalsta avotiem mums katram ir savs stāsts. Mani spēcina pārmaiņās ieinteresēti un tam savu brīvo laiku veltīt griboši vietējo kopienu pārstāvji. Mana vietējā kopiena ir biedrība Cita Daugavpils, kas pāris gadu garumā aktīvi darbojas Daugavpilī, rūpējas par pilsonisku sarunu un darbības telpu pilsētā, kustina apkaimju aktīvismu un pārstāv iedzīvotāju intereses. Cita Daugavpils ir bagāta vecumu, tautību, nodarbošanās ziņā, taču mūs vieno kopīga izpratne par sevi – es esmu atbildīgs un aktīvs pilsētnieks, un mana Daugavpils ir pilsoniska un Eiropas vērtībās balstīta Latvijas daļa. Cita Daugavpils tāpēc nav organizācija tikai "gudrajiem" un "slavenajiem". Pie šīs kopienas pieder sapņotāji un iedvesmotāji, ikdienas uzlabotāji un cerīgas nākotnes plānotāji, stāstnieki un praktisku darbu darītāji – ikviens, kam nav vienaldzīga šī pilsēta un reģions. Starp citu, biedrība Cita Daugavpils tika izveidota pēc tam, kad Daugavpils neuzvarēja konkursā par Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu, jo projekta Daugavpils 2027 darba grupa vēlējās turpināt aizsāktās iniciatīvas pašu spēkiem.
Ne visi stiprie Latgales iedzīvotāji ir tikai latgalieši. Latgale ir mājas dažādu tautību pārstāvjiem, kas ir sava reģiona, pilsētu un apdzīvoto vietu patrioti, entuziasti un aktīvisti. Manuprāt, ne tie Latgales iedzīvotāji, kas bieži ieraugāmi dažādās valsts un reģiona ekspertu grupās un ir dzirdami, stāstot par iespējām Latgalei, ir galvenie Latgales noturības sargātāji un drošumspējas stiprinātāji. Stiprie Latgales balstītāji ir tie, kas ir pilsoniskās sabiedrības aktīvisti, kam ir cerīgs skatījums uz Latgales līdzsvarotu attīstību, kas iegulda savu brīvprātīgo darbu un savu enerģiju un līdzdarbojas savas apkaimes, pilsētas un reģiona stiprināšanā. Stipri viņi ir tāpēc, ka ir neatlaidīgi un pie pirmajiem sarežģījumiem savu apņemšanos nepamet. Stipri viņi ir tāpēc, ka nesaka, ka visu prot, bet gan saka, ko grib iemācīties. Stipri viņi ir arī tāpēc, ka nav pazaudējuši laipnību, atsaucību un rūpes.
Šo aktīvistu līderi vai vadītāji ir īpaši stipri, jo tiem piemīt svarīga un mūsdienās īpaši vajadzīga prasme – vadīt un organizēt cilvēkus neziņas un strauju pārmaiņu laikā.
ROBEŽNIEKI – Latgales stiprie ļaudis ir rakstu sērija par novada iedzīvotāju un uzņēmēju ikdienu, iespējām, izaicinājumiem un dvēseliskā spēka smelšanās avotiem.
Projektu finansē Latvijas Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: Diena, Vietējā Latgales Avīze, Latgales Laiks, Ezerzeme, Vaduguns, Ludzas Zeme, Rēzeknes Vēstis, radio Alise, Grani.lv