Kāda ir Latgale un tās cilvēki šajā laika cēlienā, kad ārējā pasaule vairs nav droša, jo kaimiņi izvēlējušies agresijas, nevis sadarbības valodu. Rakstu ciklā Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis atklājam gan lielākos reģiona kopienu izaicinājumus, gan arī īpašos spēka avotus. Meklējam problēmām iespējamos risinājumus un vērtības, uz kurām vietējai kopienai balstīties. Ar šo cilvēkstāstu starpniecību ceram atklāt iespējami plašākai auditorijai visā Latvijā, ka Latgale ir neatņemama Latvijas daļa, ka tās kopienai ir stipri kristīgajās un arī pilsoniskajās vērtībās balstīti pamati, ka tās iedzīvotāji – lai arī dažādu tautību, dažādu reliģisko konfesiju un profesiju ļaudis – ir īsti savu novadu, savas Latgales un Latvijas patrioti. Un tieši viņi – šie stiprie latgalieši – veido stipru Latvijas un arī Eiropas Savienības ārējo robežu.
Šoreiz stāsts par Rēzekni un Rēzeknes novadu – Latgales sirdi, kurā cita starpā tiek audzināta arī jaunā robežsardzes maiņa.
Edgars Timoškāns – latgalietis un zemessargs, kurš dzimis Ludzas novadā, tur arī pabeidzis pamatskolu un pēc tam iestājies Dagdas lauksaimniecības tehnikumā. Tur gatavoja plaša profila speciālistus – uzņēmējus, traktoristus, atslēdzniekus, virpotājus, zootehniķus. Pēc tehnikuma Edgars ieguva vidējo izglītību Ludzas ģimnāzijā, bet Baltijas Starptautiskajā akadēmijā – jurista diplomu.
Kurš tad, ja ne mēs?!
Kopš bērnības esmu sapņojis būt par dzimtenes, savas ģimenes un tuvinieku aizstāvi. Mans tēvs dienēja padomju armijā, tāpēc es zināju, ka armija audzina un disciplinē. Visi brāļi bija karavīri, un es jau no mazotnes zināju, ka dienēšu. 18 gadu vecumā devos dienestā, pēc tā – robežsardzē. 10 gadus dienēju uz robežas. Pēc tam sāku nodarboties ar biznesu, auga bērni, bija jāparūpējas par māju, un sanāca 10 gadu ilgs pārtraukums. Bet nu jau piecus gadus atkal esmu atpakaļ uz robežas. Bērni paaugušies, bizness stabilizējies, māja uzcelta – nu es atkal varu kalpot dzimtenei. Tagad esmu zemessargs.
Man ir 14 un 15 gadu veci dēli. Es viņus audzinu stingri, bet taisnīgi. Es lepojos ar saviem dēliem: abi ir bokseri, abi – jaunsargi. Viņi trenējas, piedalās dažādās aktivitātēs dabā. Viņus nebaida grūtības. Gadās, ka brīvdienās puikas grib ilgāk pagulēt, bet kādam taču ir jābūt gatavam aizstāvēt dzimteni! Kurš tad, ja ne mēs? Es to rādu ar savu piemēru.
Mūsu ģimenē nevienam nav jāliek neko darīt. Zēniem paraugs ir acu priekšā. Viņi redz, ka vīrietim ir jābūt tēvzemes aizstāvim, ģimenes apgādniekam, jābūt spēcīgam un darbīgam. Kolēģi mani apskauž, redzot, kā mani bērni strādā – pļauj zāli, kurina pirti. Es negribu teikt, ka esmu ideāls tēvs, taču es ļoti cenšos rādīt piemēru.
Motocikls – brīvība un iedvesma
Mans vaļasprieks ir motocikli. Sieva mani atbalsta. Starp citu, viņa arī ir Klaidoņu kluba locekle, viņai patīk ceļot un komunicēt. Par kluba biedriem bieži saka, ka viņi ir nekaunīgi, brutāli, tetovēti, dzer. Šo mītu ir ļoti viegli kliedēt. Motocikli nav lēts prieks. Dzērāji un narkomāni nevar nopirkt motociklu, ieliet degvielu un braukt. Mūsu vidū ir ārsti, deputāti, mēri, santehniķi, inženieri… Cilvēki nedēļu strādā un gaida brīvdienas, lai varētu novilkt uzvalku, aizmirst par ikdienu un satikties ar draugiem. Pēc katra saieta mums parādās septiņi līdz 10 jauni draugi. Mēs savā lokā atpūšamies, spēlējam, darām muļķības – kā lieli bērni. Ticiet man, izskats nav rādītājs. Viss ir smieklīgi un viegli, cilvēki atpūšas. Bet pirmdien mēs ar jauniem spēkiem sākam kalpot tēvzemei un sargājam tās robežu.
Satrauc karš Ukrainā
Man ir cieša saikne ar Ukrainu. Mana sieva ir pa pusei ukrainiete. Viņas tēvs tagad ir tur, okupētajā Hersonas apgabalā. Par kara sākumu uzzinājām no video, ko WhatsApp mums atsūtīja no Ukrainas. Bijām šokēti. Kā militārists es sapratu, ka agri vai vēlu tas var notikt un ka labi tas nebeigsies, taču bija cerība, ka neuzdrošināsies, ka veselais saprāts tomēr gūs virsroku. Pat domāju, ka tā ir provokācija, bet nē... Informācija apstiprinājās, notika iebrukums. Jaunieši paguva aizbraukt – kurš uz Dnipro, kurš uz Čehiju, bet sievastēvs nepaguva, viņam jau 70 gadu. Vecāki cilvēki palika, viņiem piespiedu kārtā bija jākļūst par Krievijas pilsoņiem, kam izsniedza okupantu valsts pases. No Ukrainas mēs saņēmām radinieka fotogrāfiju ar nokārtu galvu un krekliņā ar uzrakstu krievu valodā "Slava Krievijai".
Mēs cenšamies neuzdot liekus jautājumus, lai nekompromitētu. Reizi divās dienās nosūtām ziņu: "Esam sveiki un veseli, un – paldies Dievam!" Tagad fronte no viņiem pavirzījusies 150 km tālāk, karadarbība nenotiek, bet lidmašīnas lido.
Es nevaru būt vienaldzīgs. Ja kaut kas notiek Latvijā vai kaut kur citur, es uzreiz iedomājos, kā cilvēki tur jūtas...
Sākumā pats meklēju iespējas palīdzēt, uzņemt bēgļus. Rēzeknē iepazinos ar ukraiņu ģimeni, kuras dēli ir frontē. Uzreiz sākām reāli darboties – gatavot sveces, meklēt vasku, traukus, finanses. Mēs visu laiku sazināmies. Viņiem rodas idejas, tad es iesaistos, saucu draugus, un mēs cenšamies palīdzēt ar darbiem un naudu. Paši vedam ziedojumus, ir konvojs. Ja mašīnā paliek vieta, uzzinām, kas ir aktuāls un vajadzīgs tieši tajā brīdī. Darām nevis darīšanas pēc, bet interesējamies, kas ir svarīgāk. Piemēram, pēdējo reizi sūtījām knaibles un nožogojuma lentes. Mums pašiem tas neienāktu prātā, bet izrādās, ka pašlaik tur notiek atmīnēšanas darbi, tāpēc ir vajadzīgas knaibles. Banāli, bet, izrādās, nepietiek norobežojošās lentes teritorijas iežogošanai. Vēl prasīja lāpstas ierakumu rakšanai... Ir svarīga jebkura palīdzība! Es nesaku, ka vajag simtus vai tūkstošus eiro. Sveču trauki vai viena svece – tā ir viena karavīra dzīvība dienas garumā. Es esmu to mācībās izjutis pats uz savas ādas, bet atšķirība ir tā, ka es zinu – pēc mācībām būšu mājās, kur mani gaida silta krāsns, pirts, karsta tēja, kamīns. Bet Ukrainā tas notiek katru dienu, un nav skaidrs, kad tas beigsies.
Es apbrīnoju ukraiņu izturību! Mācībās tev ir grūti divas dienas, bet tu zini, ka atgriezīsies mājās, bet ukraiņu vīrieši, dodoties uz fronti, zina, ka daudzi no viņiem mirs jau pirmajās dienās... Kad es par to domāju, nesaprotu, kāpēc mēs gaužamies! Mēs te esam kā kūrortā. Mūs Dievs ir pasargājis. Mēs piedalāmies mācībās, trenējamies, taču to nevar salīdzināt. Atceros grūtos laikus, 90. gadus, sabrukumu, aukstumu un badu, bezdarbu… Taču to nevar salīdzināt ar karu! Es nezinu, par ko mums sūdzēties, pat salīdzinot dzīvi toreiz un tagad. Galvenais, lai visi būtu veseli!
Jāmīl valsts kā sava māja un ģimene!
Es novēlu visiem Latvijas iedzīvotājiem uztvert Latviju kā savu māju un attiecīgi pret to izturēties. Protams, visās mājās ir trūkumi. Tie ir redzami, saimnieks par tiem zina. Neviena valsts nav ideāla. Taču mēs mīlam savas mājas, mēs sakopjam pagalmu, pļaujam zāli un viesmīlīgi uzņemam ciemiņus. Arī sava valsts ir jāmīl, jāciena, jālolo, jācenšas dzīvot labi, nevajag gausties. Ne viss ir tik slikti. Nemēslojam mežā, sakārtojam savu māju, apkārtējo teritoriju – arī tas būs mūsu ieguldījums kopējā lietā! Neesam vienaldzīgi, iedomājieties sevi citu vietā, un tad sapratīsim, kas jādara!..
Latgales sirdī
Marina Teterenko, laikraksta Rēzeknes vēstis galvenā redaktore
Rositten. Rzežyca. Režica. Rēzekne. Tā Rēzekne – pilsēta uz septiņiem pakalniem – saukta septiņu gadsimtu laikā. Šogad tā atzīmēja savu 739. dzimšanas dienu. Pilsēta ar bagātīgu vēsturi, par kuru var stāstīt ļoti daudz. Pēdējā gada laikā par Rēzekni daudz runāts arī valstiskā līmenī – par to, ka pašvaldība novesta līdz bankrotam un miljonu vērtos parādos esam līdz ausīm; ka Rēzeknē teju visdārgākā apkure Latvijā; ka jaunuzbūvētajam rekreācijas centram nevar atrast investoru; ka pašvaldība ir palikusi bez pašu ievēlētās domes un mēra un tā vietā iecelta pagaidu administrācija; ka pietrūkst līdzekļu ielu uzkopšanai; ka... Vai nu visu uzreiz pārskaitīsi un – vai vajag? Nebūšanu tiešām daudz, bet, kā teicis filozofs un jūdu ķēniņš Zālamans, «arī tas pāries». Vajadzīgs tikai laiks un gudri darīti darbi. Neraugoties uz visām nebūšanām, mēs lepojamies ar savu pilsētu. Mēs mīlam savu pilsētu un priecājamies par tās skaistumu visos gadalaikos.
Nedrīkst atļauties klusēt
Saruna ar vieglatlēti Guntu Vaičuli – Rēzeknes novada lepnumu, slavenu vieglatlēti, kas specializējas 200 un 400 m sprinta distancēs. Olimpisko spēļu un starptautisko čempionātu dalībnieci, vairāku Latvijas rekordu īpašnieci.
Ņemot vērā pašreizējo situāciju pasaulē, jūsuprāt, cik lielā drošībā mēs esam? Arī Parīzes olimpiskajās spēlēs taču jutāt saspringto atmosfēru. Kā var sports palīdzēt, lai sabiedrība, cilvēki būtu pretimnākoši, lai nebūtu strīdu, kas jārisina ar ieročiem?
Olimpisko spēļu vēsturē vienmēr ir bijis tā, ka kari tiek apturēti. Līdz spēlēm bija smagas sarunas par to, vai atļaut neitrālajiem sportistiem piedalīties. Mēs – Latvijas sportisti – bijām kategoriski pret. Mēs kā agresorvalsts kaimiņi neredzam iespēju, kā tik totalitārā valstī sportu var atdalīt no politikas. Viņiem tas ir ļoti izteikts propagandas ierocis. Mēs negribējām sodīt tos cilvēkus vai individuālos sportistus Krievijā vai Baltkrievijā, bet zinām, ka viņi tiek izmantoti šādiem briesmīgiem mērķiem. Tāpēc iestājos pret to.
Bet Parīzē tas viss izšķīda. Tam vairs nebija tik lielas nozīmes. Bija tur arī neitrālie sportisti, viņi nevienu medaļu neizcīnīja.
Bet bija daudz negatīvas informācijas sociālajos tīklos…
Taču tas nenāca no sportistiem. Tam nebija nekāda sakara ar realitāti, kas bija tur. Parīzē atmosfēra bija fantastiska. Pat ja kādam kaut kas nepatika, kopumā viss bija lieliski. Atklāšana bija lieliska. Tas cepiens bija mākslīgi radīts. Mēs esam tādā informatīvajā telpā un laikā, kad dezinformācija tiek izmantota sabiedrības šķelšanai, lai ieviestu šaubas par patiesām dzīves vērtībām, lai liktu mums apšaubīt reliģiju, identitāti. Ar to ir jārēķinās. Ja to saproti, tad viss ir kārtībā...
Par drošību vai nedrošību. Sports saved cilvēkus kopā, bet ļaunums vienmēr ir kaut kur blakus, un ar to jācīnās. Ļaunums vienmēr grib, lai mēs baidāmies. To nedrīkst darīt. Arī sportā tu nekad neko nesasniegsi, ja baidīsies.
Ir pat tāds sauklis: "O, sport, tu esi miers!" Taču... ritēja olimpiskās spēles, bet tajā pašā laikā kaut kur bija karš – mira un no agresora citādi cieta cilvēki…
Tas ir traģiski, bet sports un olimpiskā skatuve ir vieta, kas ļauj tev pastāstīt par to. Ļoti svarīgs arguments, kāpēc mēs neboikotējām spēles, bija tas, ka Ukrainas sportisti brauca un piedalījās. Nedrīkst atļauties palikt klusu. Jā, daudzi nevarēja atbraukt, bet tie, kuri atbrauca, – tas ir viņu kaujas lauks, kur viņi iet un cīnās, un pastāsta, ka viņiem nedrīkst kāpt uz galvas. Viņi var uzvarēt visu pasauli, var konkurēt ar visu pasauli, un tas ir ko vērts! Karš ir ne tikai Ukrainā. Šajās spēlēs bija bēgļu komanda, bija sportisti no citām karadarbības zonām, no Āfrikas valstīm, kur ir ļoti smagi sociālie apstākļi. Un olimpiādē, ejot, cīnoties, draudzējoties un ar cieņu attiecoties pret visiem, mēs parādām – lai cik mēs būtu dažādi, mēs varam cits citu cienīt, apskaut, saprast, apsveikt, neskaust. Tās ir vērtības, ko sports sevī ietver. Sports nav bizness vai politika.
Par Latvijas sportistiem bieži saka: ak, cik briesmīgi, ka nav medaļu! Bet ir izrādījies, ka cilvēki, skatoties olimpiādi, visvairāk novērtējuši tos brīžus, kad sportists palīdz citam sportistam, kad apsveic pēc uzvaras, nevis tos mirkļus, kad uzkarina medaļu kaklā. Tā ir mijiedarbība un sportiskais gars, ko mēs visi gribam piedzīvot.
Kāpēc sportā ir noteikumi? Lai visi tos ievērotu, cienītu. Tas ir mazais modelis, kas parāda, kā cilvēki var dzīvot pasaulē. Sports rada emocijas, tāpat kā māksla. Pat ja tās ir zaudējuma emocijas, tās nemaz nav mazāk vērtīgas par uzvaras emocijām.
Rēzekne
- Vēstures dokumentos Rēzekne minēta 1285. gadā. Pilsētas tiesības tai piešķirtas 1773. gadā.
- 2024. gada 1. janvāra statistika vēsta, ka Rēzeknē bija 26 131 iedzīvotājs, no kuriem 12 801 latvietis, 10 848 – krievi, bet 2482 – citu tautību cilvēki.
- Pilsētas simbols un tās sirds ir Latgales atbrīvošanas piemineklis Vienoti Latvijai jeb, kā to tautā dēvē, Latgales Māra. Piemineklis veltīts 1920. gada Brīvības cīņu dalībniekiem un ir atklāts 1939. gadā, taču 1940. gadā nogāzts. 1943. gadā pieminekli atkal novietoja savā vietā, līdz 1950. gadā valdošā vara to iznīcināja. 1992. gadā par tautas saziedotajiem līdzekļiem piemineklis atkal pacēlās visā savā godībā.
- Rēzekne lepojas ar Latgales vēstniecību Gors, kas ir Latvijā pirmā no pamatiem uzbūvētā akustiskā koncertzāle.
- Kā mūsdienu arhitektūras pērle jāpiemin centrs bērniem un jauniešiem – ARPC Zeimuļs.
- Rēzekne ir vieta, kur piedzima doma par Latvijas valsti. 1917. gada 26. un 27. aprīlī Rēzeknē kinoteātrī Diana norisinājās Pirmais Latgales kongress, kurā pieņēma lēmumu par Latgales apvienošanos ar Kurzemi un Vidzemi vienotā Latvijas valstī.
- Rēzeknē 1997. gadā izveidota Rēzeknes speciālā ekonomiskā zona, un tajā darbojas 22 komercsabiedrības.
- Lai nodrošinātu iedzīvotājiem atbalstu dažādu problēmu risināšanā, Rēzeknē darbojas 15 nevalstiskās organizācijas.
ROBEŽNIEKI – Latgales stiprie ļaudis ir rakstu sērija par novada iedzīvotāju un uzņēmēju ikdienu, iespējām, izaicinājumiem un dvēseliskā spēka smelšanās avotiem.
Projektu finansē Latvijas Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: Diena, Vietējā Latgales Avīze, Latgales Laiks, Ezerzeme, Vaduguns, Ludzas Zeme, Rēzeknes Vēstis, radio Alise, Grani.lv