Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +2 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Latgalietis ir cilvēks ar sirdi delnā

Pastāvīga cīņa par vietu uz savas dzimtās zemes norūda un padara stiprākus.

Kāda ir Latgale un tās cilvēki šajā laika cēlienā, kad ārējā pasaule vairs nav droša, jo kaimiņi izvēlējušies agresijas, nevis sadarbības valodu? Rakstu ciklā Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis atklājam gan lielākos reģiona kopienu izaicinājumus, gan arī īpašos spēka avotus; meklējam problēmām iespējamos risinājumus un vērtības, uz kurām vietējai kopienai balstīties. Ar šo cilvēkstāstu starpniecību ceram atklāt iespējami plašākai auditorijai visā Latvijā, ka Latgale ir neatņemama Latvijas daļa, ka tās kopienai ir stipri, kristīgajās un arī pilsoniskajās vērtībās balstīti pamati, ka tās iedzīvotāji – lai arī dažādu tautību, dažādu reliģisko konfesiju un profesiju ļaudis – ir īsti savu novadu, savas Latgales un Latvijas patrioti. Un ka tieši viņi – šie stiprie latgalieši – veido stipru Latvijas un arī Eiropas Savienības ārējo robežu.

Šoreiz stāsts par Balvu novadu – Latgales partizānu pulka šūpuli.

Balvu novads

  • Balvu novads – nozīmīgs Ziemeļlatgales centrs, kas reformas rezultātā izveidojās 2021. gadā. Novadā ietilpst 19 pagasti un 2 pilsētas – Balvi un Viļaka. 
  • Populārākās uzņēmējdarbības nozares: jauktā lauksaimniecība; mazumtirdzniecība; graudaugu, pākšaugu un eļļas augu sēklu audzēšana; mežizstrāde. 
  • Latvijas-Krievijas robeža ir 283,6 kilometrus gara. Balvu novads austrumos robežojas ar Krievijas Pleskavas apgabala Palkinas un Pitalovas rajonu.

Vēstures fakti

  • 1918. gada 18. novembrī proklamēja Latvijas Republiku, bet cīņa par valsts neatkarību vēl tikai sākās. 1918. gada 1. decembrī Krievijas Sarkanās armijas daļas iebruka Latvijā, Balvu apkārtnes vīri sāka organizēt partizānu pulciņus. Balvi Brīvības cīņu laikā kļuva par Latgales partizānu pulka šūpuli.
  • 1919. gada 5. jūlijā ar austrumu frontes virspavēlnieka pavēli Nr. 869 Balvu partizānu nodaļa tika nosaukta par Latgales partizānu pulku. Vairāk nekā 50 pulka cīnītāji apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni.
  • Arī pēc Otrā pasaules kara balvenieši nespēja samierināties ar okupācijas režīmu. Izvērtās plaša pretošanās kustība. Stompaku nometne teritoriāli un skaitliski bija lielākā nometne Latvijā. Tā sāka veidoties 1945. gada sākumā.
  • Līdz 1945. gada martam nometnē dzīvojošo cilvēku skaits sasniedza 350–360 personas. 1945. gada 2. martā Stompaku nometnei uzbruka čekas karaspēka karavīri un vietējie "istrebiķeļi" 483 karavīru kopskaitā, bet naktī uz 3. martu nacionālajiem partizāniem izdevās iziet no aplenkuma.

Baltinavas pagasts vēl pirms kāda laika bija mazākais novads Latvijā, taču tas nebūt nenozīmē, ka tādēļ tas būtu neatpazīstams. Paši baltinavieši teic, ka Baltinavas zīmols numur viens ir luga Ontans i Anne, kas iemantojusi popularitāti visā Latvijā. Pagasta centrā pat izveidots Ontana i Annes parks. Par atpazīstamību parūpējusies režisore Anita Ločmele jeb Danskovīte un viņas amatierteātris Palādas, kārtējo reizi apliecinot, ka pierobežā dzīvojošie cilvēki ir spēks.

Danskovīte. Kā cēlies šis pseidonīms?

Tas radies no manas dzimtās vietas – Dansku ciema Baltinavas pagastā. Pienāca brīdis, kad mani amatierteātra aktieri pateica, ka negrib vairs iestudēt ne Blaumani, ne Annu Brigaderi, jo gribēja lugu latgaliski, tādēļ biju spiesta rakstīt pati savu darbu. Uzrakstīju pirmo Ontans i Anne daļu, kuras pamatā bija sieviešu lomas, bet vajadzēja vismaz vienu vīrieti. Nācās meklēt tai piemērotu personāžu. Paldies Dievam, Baltinavas vidusskolas direktors Imants Slišāns piekrita uzņemties Ontana lomu! Kad pienāca brīdis izrādei, kluba vadītāja pajautāja: kā tad sauks mūsu lugu? Ko rakstīt afišā? Nosaukumu visi kopā kaut kā atradām, bet man pašai tik ļoti gribējās noslēpties, ka autora vietā izdomāju lietot pseidonīmu Danskovīte. Protams, pirmajā lugā neviens nezināja, kas ir Danskovīte, kā arī to, ka pseidonīms radies tādēļ, ka esmu cēlusies no Danskuciema. Šobrīd tur vairs nedzīvoju, bet jebkurā brīdī varu uz savu dzimto ciemu aizbraukt un ieelpot tās puses gaisu, pastaigāt pa bērnības takām. Tas atrodas gandrīz pie pašas Krievijas robežas. 

Kā tad ir dzīvot pierobežā?

Dansku ciems man ir pasaules centrs. Baltinava arī nav tālu no Krievijas robežas. Dažreiz paliek ne visai omulīgi, it sevišķi dzirdot par militārajām mācībām, droniem un robežpārkāpējiem… Vakarā durvis vienmēr aizslēdzu. Citi par mani smejas, ka, tumsai iestājoties, durvis jau ciet. Bet viņiem saku: esmu atbildīga par mazbērniem, kamēr vedekla un dēls atbrauc no darba. Tāda ir tā situācija pierobežā.

Mūsdienās Latgales un pierobežas traktējumam nāk klāt arī bīstamības apzīmējums, un šī bīstamība parādās tajā, kā runājam par Latgali, ka turam aizdomās cilvēkus. Savā ziņā pierobeža ir kā slēgtā zona. Ikdienā to izjūtat?

Slēgtā zona tā noteikti nav, kaut gan ikdienā braukā pa pagastu visādi svešinieki. Kaut kāda piesardzība jāievēro.

Pierobeža kļuvusi mazapdzīvota – cik tad te to cilvēku vairs palicis! Tā jau ir Latvijas mēroga traģēdija – ciemi viens pēc otra izmirst. Dansku ciemā šobrīd apdzīvotas vien piecas mājas, senos laikos bija ap 60, bet manā bērnībā – 35. Tad pienāca brīdis, kad sapratu – tas viss jādokumentē, jo krasi mainās lauku kultūrtelpa, dzīvesveids. Pēc savas zemes iegūšanas katrs cēla dzimtas māju ar domu, ka tā paliks bērniem, ka viņiem būs drusciņ vieglāk atsperties. Bija jau arī līdz kolhozu laikiem, bet tad sākās pirmās izmaiņas – Latgales ļaudis bija pakļauti lielai nabadzībai, jo par gada darbu kolhozā neko nesaņēma, un sākās aizceļošana uz pilsētām. Tagad paaudzēs veidotās mājas ar tām unikālo ainaviskumu tiek nolīdzinātas, lai varētu tur iekopt tīrumus.

Un lauki iztukšojas?

Ļoti. Šeit pierobežā tas īpaši jūtams. Ir jaunās ģimenes, kuras atgriezušās, bet ir arī nūjas otrs gals. Viņi cīnās, cīnās, nevar izturēt un aizbrauc projām. Daži paliek, jo viņiem tas ir būtiski – kā pašnodarbinātie atrod savu nišu un strādā. Bet tā savukārt jau ir dzīve no rokas mutē.

Ar ko, jūsuprāt, Latgale ir īpaša? Latgaliešu valoda netraucē būt saprastiem arī citviet?

Latgalietis ir cilvēks ar sirdi delnā. Latgalieti gana viegli arī piešmaukt, bet viņš uzticas un nedomā, ka saņems pretī ļaunumu. Atceros savu bērnību, kad mūsu ciemā naktī visi ceļi kustēja – cilvēki gāja, brauca ar zirgu, ciems bija dzīvs. Reiz pie mums naktī garāmbraucējs paprasījās pārnakšņot. Kas tas bija par cilvēku, joprojām nezinu, jo neviens neprasīja pasi. Iedeva guļvietu, lai pārlaiž nakti. Bet, ja tagad man prasītos kāds pārnakšņot, nezinu…

Ja runājam par latgaliešu valodu, nevar cilvēks, kurš Latgalē nav dzīvojis, uzreiz to saprast. Zinu, ka kāds pasniedzējs uz izrādi Latgola.lv gājis trīs reizes – pirmo reizi vispār neko nav sapratis, bet smējies citiem līdzi, otrreiz jau sapratis, bet trešo noskatījies ar izpratni. Nav tik ļoti tā latgaliešu valoda atšķirīga, bet vispirms tomēr jāpierod pie skaņu pārmaiņām, kas tajā ir. Arī es, piemēram, uzreiz nesaprastu ventiņu teikto.

Uz cilvēku skaitu, kas ir Baltinavā, kultūras dzīve jums ir dižena – darbojas koris, baznīcas koris, deju kolektīvi, etnogrāfiskais ansamblis, vokālais ansamblis un pat teātris. Nemaz tik mazskaitlīgi neesat…

Daudz iedzīvotāju Baltinavā diemžēl vairs nav palicis. Ir viena aktīvā baltinaviešu daļa, kura iet un kaut ko dara, un tad vēl ir tā otrā – pilnīgi inertā – daļa, kura no mājas pagalma neiziet. Tie arī ir tie bļāvēji par to, ka pie mums nekas nenotiek. Bet tad, kad notiek, viņus skatītāju pulkā mūžam neredzēsiet.

Danskovīte nav iedomājama bez slavenās izrādes Ontans i Anne, kas vēlāk transformējās par Latgola. lv un kļuva par skatītāko Latvijas Nacionālā teātra izrādi. Kā sākās sadarbība ar šo teātri?

Ap 2004. gadu latgaliskais uz skatuves bija kaut kas eksotisks. Mēs par sevi runājām, dziedājām uz skatuves, daudzi mūziķi sacerēja dziesmas latgaliski, līdz ar to radot par sevi lielāku interesi. Nacionālā teātra režisors Valdis Lūriņš bija Gada izrādes amatierteātru vērtēšanas komisijā Rēzeknē, kur rādījām savu lugu. Viņam patika baltinaviešu sniegums, tad sekoja sarakste, sazvanīšanās. Valdis Lūriņš ieradās ar savām idejām Baltinavā, un viss notika. Vispirms vienojāmies par tekstu, tad brauca aktieru trupa, kura iepazina vidi, pirmizrāde bija 2010. gadā. Līdz pēdējam brīdim neticēju, ka tas ir nopietni.

Kādas izjūtas pārņem, kad jūsu vārds izskan visā valstī un jūsu radītos tēlus atveido profesionāli aktieri?

Protams, sajūta ir jauka, taču tas man nedod tiesības celt degunu gaisā. Sākumā ļoti mulsināja preses un televīzijas uzmanība, taču arī tā ir pārejoša lieta. Prieks vairāk ir par to, ka izskan Baltinavas un Latgales vārds. Laikam jau manī tās patriotisma jeb piederības sajūtas ir traki daudz. Taču slavas gēna noteikti nav, esmu darītāja, nevis atzinības gaidītāja. Es nekad negribētu parādīties publikā, lai paziņotu, ka esmu tās vai citas lugas autore. Ir tik patīkami, kad kaut kur aizbraucu, dzirdu, kā cilvēki runā, ka ir tāds teātris Baltinavā, un man jautā, vai esmu pazīstama ar viņiem. Saku: jā, zinu, zinu, ir mums tāds Baltinavā. Tas ir tik patīkami, ka tevi nepazīst. 

Danskovītes lugās parādās izteiktais Latgales kolorīts ar daudzām senajām tradīcijām. Tās joprojām sastopamas Latgalē vai arī ar gadiem tomēr iet mazumā?

Iet mazumā. Ja cilvēks tur cūkas, jārēķinās, ka uz saimniecību atbrauks pieci vai nezin cik pārbaudītāji. Kuram vairs to vajag? Daži cilvēki Baltinavā turēja. Atbrauc inspektori, staigā pa tavu sētu, pa kūti, visu pārbauda. Tas viss vajadzīgs, lai izaudzētu vienu vai divas cūkas priekš sevis? Un par to vēl jāmaksā! Valsts darījusi visu, lai laukos vairs lopus neturētu. 

Bet, par tradīcijām runājot, ar tām esmu izaugusi. Atceros, kā manā bērnībā notika cūku bēres – kāva gada cūkas, kurām tauki bija plaukstas biezumā. Tās skaitījās labas, jo deva lielu daudzumu gaļas. Sarus svilināja ar apkārt saliktiem salmiem, brūnas nodedzināja ar sakarsētiem lemešiem, vēlāk jau nāca lodlampas, kuras krietni atviegloja darbu. Tagad izmanto gāzi. Cūku bērēs sanāca daudz cilvēku, jo tas bija notikums, kad pēc cūkas nokaušanas vārīja abādu – kāpostu zupu ar tikko kautu, svaigu cūkgaļu. Tagad reti kurā mājā pat kāpostus vāra. Tradīcijas zūd līdz ar cilvēkiem un ciemu izmiršanu. Rīgā, kur ir dažādu tautu sajaukums, noturēt savu identitāti un tradīcijas grūti. Gan pie mums pierobežā, gan citur laukos ir tā īstā tautas mentalitāte un tradīcijas, jo cilvēki vairāk turas kopā.


Ekspresintervijas

 

Kādam jāuzņemas iniciatīva

ANNA ĀZE, mežkope, Meža muzeja īpašniece, grāmatu, tostarp atmiņu burtnīcas "Jānis Pilmanis. Brīvības cīņu dalībnieks-stiprinieks" par Latgales partizānu pulka dalībnieku, autore

Cik jūtamies droši, dzīvojot pierobežā?

Droši! Ja satieku vai vismaz redzu no attāluma robežsargus, ja dzirdu, redzu lidojam mūsu robežapsardzības helikopterus, tad ļoti droši.

Kas ir mūspuses ļaužu spēka avots?

Daba: meži, dzīvnieki, tekošs ūdens, skaidras debesis. No maniem senčiem mantotais spēks, izturība, darba tikums, tēvu zemes mīlestība, cieņa pret mūspuses varoņiem. Ne jau velti ir teiciens "Savās mājās pat sienas palīdz".

Kāda ir recepte, lai iedzīvotāji būtu aktīvāki?

Kādam jāuzņemas iniciatīva, ļaudis ir jāmotivē. Vispateicīgākie ir bērni, skolēni, arī seniori. Ja es ko organizēju, cilvēki piedalās, klausās…

Savulaik atzināt, ka Meža muzejā bērni un jaunieši izrāda arvien lielāku interesi par dabu. Kā ir tagad?

Interese par dabu pieaug. Nesen Meža muzejā viesojās Bērzkalnes bērniņi – ļoti zinātkāri, par ko man prieks. Vectilžas un Tilžas senioriem dzīvāka interese bija par dzīvniekiem un putniem, nevis par darbu mežā.

Vai Rīgas kungi izprot Latgali?

Tas atkarīgs no Rīgas kunga. Viens ir pieņemt likumus uz papīra, pavisam kas cits – tos pielietot dzīvē. Ir visādi, pat kuriozi brīži. Pirmās brīvvalsts laikā ļoti tika attīstīta pierobeža. Cēla lepnas skolas, pagastmājas, notika piemiņas pasākumi, Spodrības, Meža dienas. Ja kāds ielīda Latvijā, bija daudz acu un ausu, kas to pamanīja un tālāk padeva ziņu robežsargiem, policistiem… Tagad Rīgas kungiem daudzās sfērās liekas, ka mēs, pierobežnieki, izšķērdējam valsts naudu, jo te esot ekonomiski neizdevīgas skolas, kultūras nami, Latvijas TV apraide…

 

Latgalīšus apvīnoj spīts

ANDRIS SLIŠĀNS, Upītes folkloras kopas Upīte vadītājs, kultūras darbinieks, lokālās vēstures pētnieks, vecākā latgaliešu mūzikas un dzejas festivāla Upītes uobeļduorzs organizators

Cik jūtamies droši, dzīvojot pierobežā?

Man sajiuta, ka drūšība Latgales pīrubežā, saleidzynūt ar puorejū Latveju, nav mozuoka, reiziem sajiuta, ka pat lyluoka. Regularuo rūbežsorgu kluotbyutne dora sajiutu, ka mes ešam pīskatieti.

Kas ir latgaliešu spēka avots?

Kotram spāka avūts ir sovaduoks, bet kūpejīs, kas latgalīšus apvīnoj, ir spīts, jū patstāvīguo cīņa par vītu iz sovas dzymtuos zemes nūrūda un padora seikstuokus i spiecīguokus.

Kāda ir recepte, lai vietējā kopienā uzturētu darboties vēlmi, mudinātu būt vēl aktīvākai?

Nav vīnas receptes, bet tei ir tuoda cīņa pašīm ar sevi, pašīm rodūt sev i puorejīm apleicīni, kurā grybīs dzeivuot, baudiet, sajust. Te otkon stuosts par sapņīm i nazabeišonūs jūs izsapņuot, leidz jī pīzapylda. Nazabeitīs nu eksperimentīm, tumā pat laikā naaizmierstūt saknes i latgaliskumu, tys arī pavalk puorejūs.

Kas ir Upītes veiksmes stāsta pamatā?

Tys nav tuo, ka vīnkuorši veiksme, tys ir lyls, nasavtīgs, bezaizlīdzīgs dorbs, kas īzasuocīs jov paguojušuo godsymta 70. godūs. Kod Ontons Slišāns suoka vuokt i pīrakstiet Upītes apleicīnes namaterialū kultūru, saglobuot saknes, styprynuot tuos. Tod jov daudzu godu garumā, cīnūt sovus senčus, teik atteistāti jaunī. Veiksme ir tei, ka sazastuojuos zvaigznes pareizejūs virzīnūs, kuras mes cenšamies izmontuot, lai na tikai dorbs, kas īguldāts, bet arī augļi ir baudami daudzīm.

Vai Rīgas kungi izprot Latgali?

Tys ir sarežgīts jautojums. Kultūras jūmā man sajiuta, ka ļūti labi izprūt. Volūdas zinie ilgu laiku nasaprota, pādejā laikā tys mainuos, bet dīmžāl sajiuta, ka daudz kū ešam zaudejuši. Par drūšību, tikai pazasokūt trokejam karam Ukrainā, Reigā suok saprast, ka Latgale ir juostyprynoj gon fiziski rūbeža, gon ekonomiski cylvaki, uzniemeji, pošvaldības, gon garīgi, veicynojūt lokālpatriotismu. Golvanīs – vaga izskaist tū dūmuošonu, ka mes, latgalīši, ešam mozī bruoļs puornīvodu latvīšīm. 

Robežnieki– Latgales stiprie ļaudis ir rakstu sērija par novada iedzīvotāju un uzņēmēju ikdienu, iespējām, izaicinājumiem un dvēseliskā spēka smelšanās avotiem.

Projektu finansē Latvijas Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: Diena, Vietējā Latgales Avīze, Latgales Laiks, Ezerzeme, Vaduguns, Ludzas Zeme, Rēzeknes Vēstis, radio Alise, Grani.lv

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas