Mēs Latvijā ražojam elektrību pārāk maz, un vēja parki var to labot. Pēdējā laikā tieši elektrības rēķini mums atgādina par nepaveiktajiem darbiem valsts enerģētikas politikā. Šī iemesla dēļ atjaunīgie energoresursi šobrīd ir uzskatāmi par nacionāla un starptautiska mēroga prioritātēm. Ja sauszemes vēja parku ierīkošana praktiski vienmēr izraisa plašas diskusijas, tad vēja parku būvniecība jūrā ir potenciāli mazāk diskutabla, lai gan būtiski dārgāka. Šobrīd Latvijas piekrastē un teritoriālajos ūdeņos plašiem nogabaliem ir apstiprināts izpētes teritoriju statuss.
Horizonts, ko mēs redzam no Jūrkalnes stāvkrasta, atrodas aptuveni 16 km attālumā. Latvijas un Igaunijas atkrastes vēja parka Elwind plānotais izvietojums ir 15 – 20 kilometri. Turklāt Baltijas jūrā tiek plānoti tik augsti vēja ģeneratori, ka tiem būtu jāatrodas pat 50 km attālumā no krasta, lai tos neredzētu. Jāsaka, ka Dullajam Daukam vairs nebūtu jāmirst, lai uzzinātu, kas ir aiz horizonta. Viņš tur skaidri redzētu vēja ģeneratorus.
Būtu loģiski Baltijas jūrā būvēt vēja parku pretī mežiem un neapdzīvotām teritorijām. Vai pilsētu un industriālo zonu tuvumā, kur tie pat varētu piestāvēt molu un kuģu fonā. Tādēļ diezgan neizprotams ir to plānotais izvietojums pretī Jūrkalnei, Užavai un Pāvilostai, kas balstītas dabas tūrismā un dzīvesveidā.
Valsts un attīstītājs vēja parkam var izvēlēties jūras teritorijas pretī Kurzemes mežiem – tur nebūtu, kam protestēt, un daudz mazāk tiktu ietekmēta arī reģiona uzņēmējdarbības vide. Tā vietā kartē tiek atzīmēta viena no Latvijas tūrisma mekām, kur ap neskarto dabu ir izveidota vesela industrija – viesnīcas, restorāni, kempingi, mākslas plenēri, sērfošanas kultūra utt. Līdzšinējie pētījumi apliecina, ka gan vietējiem iedzīvotājiem, gan tūristiem ir negatīva attieksme pret vēja parkiem jūrā, ja tie ir saskatāmi no krasta.
Pasaulē populārais ziņu kanāls CNN ir iekļāvis Jūrkalnes stāvkrastu starp Eiropas 20 skaistākajām vietām, kur aicina doties izbaudīt mežonīgo dabu un ainaviskos saulrietus. Kopumā Ventspils novadā ir trīs nacionālie ainavu dārgumi, un būtu patiesi skumji, ja tagad jau divi no tiem (Popes pilskalns un Jūrkalnes stāvkrasts) tiktu devalvēti ar vēja ģeneratoriem un industriālu ainavu.
Ja saulriets ar vai bez vēja ģeneratoriem vēl būtu gaumes jautājums, tad papildus krasta erozijas riski gan nevienu nesajūsmina. Šāds milzīgs projekts var mainīt straumes virzienus Baltijas jūrā, un ir praktiski neiespējami prognozēt, kā tas ietekmēs stāvkrasta nobrukumus un jūras tuvošanos. Turklāt šiem draudiem tiktu pakļautas teritorijas ap Jūrkalni, kur jau tagad ir novērojama viena no intensīvākajām krasta erozijām Latvijā. Tieši vides zinātnieki ir pirmie, kam būtu jāvērtē šādi projekti ilgtermiņā, un tikai pēc tam mēs varam runāt par ekonomiskiem un citiem ieguvumiem.
Pēc Pāvilostas mola pagarināšas pludmale pilsētā ir kļuvusi pavisam šaura. Nākamā lielā vētra būs jau bīstama Pāvilostas infrastruktūrai. Pēdējos gados cilvēki ir ieguldījuši miljonus Pāvilostā, pērkot un būvējot mājas, kā arī attīstot savus uzņēmumus. Vai šie jaunie pāvilostnieki būtu to darījuši, ja zinātu par izmaiņām jūras ainavā un jauniem krasta erozijas riskiem? Un kā justies jūrkalnietiem ar savu mantoto zemi pie jūras?
Pēdējā laikā dzirdēts, ka zviedri gaida jaunus vēja parkus Baltijā, lai būvētu starpsavienojumus un pieslēgtos tiem. Dzīvojam vienā Eiropas Savienībā, tāpēc varbūt Latvijas zemju īpašnieki varēs pieprasīt sev kompensācijās īpašumus Zviedrijā pie jūras? Ne tikai Eiropas Savienība, bet arī Baltijas jūra un tās piekraste ir vienots organisms, kur pastāv dabas nezūdamības likums. Proti, ja kaut kur krasts pazūd, tad citur pludmale pieaug. Un Zviedrijas krastos patiešām pludmale daudzviet kļūst plašāka. Ja jaunais vēja parks šos procesus veicinās, tad tas būs uz Latvijas piekrastes zemju īpašnieku rēķina. Un tad šeit uzreiz ir nākamais jautājums - ja mēs atļaujam krastu iznīcināt no vienas, tas ir, jūras puses, tad kāpēc neļaut arī no otras? Kādēļ vēl būtu vajadzīga krasta kāpu aizsargjosla, un cilvēki nevarētu būvēt ēkas stāvkrasta malā?
Atgriežoties tuvāk realitātei, tad plānotā vēja parka teritorija sakrīt ar jaunveidojamo Baltijas jūras aizsargājamo teritoriju – Alku sēkli. Statusa noteikšana šai teritorijai vēl ir procesā, tāpat kā iespējamā vēja parka būvniecība. Līdz ar to šīs attiecības būtu noskaidrojamas jau šobrīd. Līdzīgi kā vēja parka ietekme uz krasta eroziju, putnu migrāciju, zivju populāciju un zvejniecības industriju.
Ventspils novada pašvaldība informāciju par Elwind projekta ieceri saņēma 2020. gadā, kad Vides pārraudzības valsts birojs lūdza viedokli attiecībā uz starpvalstu ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras piemērošanu. Tobrīd informācija bija par tikai vienu projekta teritoriju – Sāmsalas tuvumā. Par plāniem Latvijas teritoriālajos ūdeņos nebija nekas, un pašvaldība vērsa uzmanību vienīgi uz potenciālo ietekmi uz ainavu. Tādēļ ziņa par vēl vienu Elwind vēja parku starp Pāvilostu un Užavu bija pārsteigums daudziem, kas piedalījušies diskusijās par Baltijas jūras izmantošanu. Noslēpumainības plīvuru jo vairāk pastiprina fakts, ka šim projektam Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi vēl vienu informatīvo ziņojumu, taču tam ir noteikts ierobežotas pieejamības statuss. Informācija ir slēgta, lai gan jūra mums ir atklātā, un tā pieder mums visiem. Ar Elwind vēja parku esam gluži kā PSRS laikos, kad slēgtā zona bija viss, kas saistīts ar Latvijas piekrasti, un sabiedrības viedoklis nav svarīgs.
Atgriežoties pie Saeimas vēlēšanām un valdības veidošanas, tad šajā kontekstā vēl interesantāka kļūst jaunā Enerģētikas un klimata ministrija, kas kontrolēs milzīgas naudas plūsmas. Šķiet, ka Kurzemei tomēr būtu bijis izdevīgāk, ja enerģētika paliktu Ekonomikas ministrijas un Nacionālās apvienības pārraudzībā. Kurzeme šeit ir bijusi plaši pārstāvēta, proti, ministre no Talsu novada, ministra biroja vadītājs no Dienvidkurzemes novada, bet ministra padomnieks enerģētikas jautājumos no Ventspils novada. Tādi pēdējā laika aktuālie jautājumi kā inflācija, gāzes krātuves, degvielas cenas, sadales tīkli un vēja parki ir bijuši viņu atbildība, un ir taču ērtāk, ja šos jautājumus var uzdot kurzemniekiem, nevis galvaspilsētniekiem.
Tālāk sekos ietekmes uz vidi novērtējums. Sabiedrībai un pašvaldībām būs jābūt gatavām likt galdā savus argumentus konstruktīvā un, cerams, izprotošā diskusijā. Pirms 11 gadiem Jūrkalne jau izdzīvoja vienu jūras vēja parka iniciatīvu. Kopš tā laika mūsu piekraste ir attīstījusies, tiek būvētas jaunas mājas, parādās jauni cilvēki, bet pamestas lauku sētas jau ir retums. Mums vajag arī vēja parkus, tikai rūpīgi izvērtēsim – kur.
Vai Jūrkalne pēc divdesmit gadiem vēl būs divu saulrietu krasts? Vai jau vēja ģeneratoru krasts? Grāmatā Dullais Dauka nespēja saskatīt tos draudus, ko sevī slēpj došanās nezināmajā. Tā viņš pazuda jūrā. Tāpēc mūsdienu Dullajām Daukām ļausim sapņot un vērties plašajā horizontā. Un mācīsim viņu un sevi par visiem riskiem.