Viņu sauca Rasma Austra Bumbieris. Viņa bija 9 mēnešus un 14 dienu veca, kad 1941.gada 23.jūnijā — pirmajā Rīgas bombardēšanas dienā — gāja bojā. Bumbas sprādziena radīto sakropļojumu dēļ nomira arī viņas trīsgadīgā māsiņa Elvīra Bumbieris. "Rīgā pirmie kara upuri bija bērni," saka Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāzijas bioloģijas skolotāja Tamāra Zitcere. Viņa ir pirmais cilvēks, kurš, Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļas arhīvā pētot 1941.gada vasarā izsniegtās miršanas apliecības, saskaitījusi pirmos kara upurus un noskaidrojusi, ka Rīgā kara pirmajās trīs nedēļās bojā gāja 275 cilvēki.
27.jūnijā Krievijas vēstniecībai Latvijā tiks iesniegts pirmajās dienās kritušo sarkanarmiešu saraksts — 124 kritušo vārdi un uzvārdi. Visu 275 bojāgājušo sarakstu skolotāja atdos diviem muzejiem — Kara un Okupācijas.
Miris kara darbības dēļ
T.Zitcere kopā ar saviem bijušajiem skolēniem — Mārci Skadmani un Kristapu Andersonu — izpētījusi 7234 miršanas apliecības, no kurām skolotāja rūtiņu burtnīcā izrakstījusi visus datus un miršanas cēloņus. "Apliecībās tā arī ierakstīts — miris kara darbības dēļ. Tas nozīmē, ka vai nu gājis bojā bombardēšanā, vai nu nošauts," pastāsta T.Zitcere.
Jautāta, kā skolotāja noskaidrojusi, kuri mirušie ir civilie, kuri — militārpersonas, viņa paskaidro, ka karavīriem miršanas apliecībās ierakstīts, ka viņš ir bijis sarkanarmietis, nošauts kaujā. T.Zitceres sarakstā esot seržanti, leitnanti, telegrāfisti. Pavisam kopā 124 jauni vīrieši, no kuriem vairākums vēl zēni vecumā no 20 līdz 22 gadiem. "Interesanti, ka lielu viņu daļu — 86 — pieteica pareizticīgo baznīcas virsmācītājs Nikolajs Šalfējevs. Protams, ka mūs ieinteresēja, kas viņš bijis par cilvēku. Izrādās — pareizticīgo baznīcas Kalna ielā 51 virsmācītājs, kurš pirmajās kara dienās parūpējās, lai bojāgājušie sarkanarmieši tiktu godam apbedīti. Vēlāk, kad nacisti 1941.gada augustā Rīgā izveidoja geto, viņš ebreju bērnus caur baznīcu sūtījis uz klosteriem, lai tā glābtu viņu dzīvības. Gestapo viņu apcietināja, tad atbrīvoja, taču jau pēc trim dienām — 1941.gada 28.decembrī — viņš mira no sirds nepietiekamības."
Lai gan vairāk nekā puse no jūnijā un jūlijā bojāgājušajiem — 53% — bija vienkārši Rīgas iedzīvotāji, tā laika avīzēs neesot atrodama ne vismazākā ziņa par to, ka šajās dienās Rīga tiek bombardēta un daudzās ģimenēs ir sēras.
Pilsoniskā iniciatīva
Izpētot 52 700 1940.—1947.gadā izsniegto miršanas apliecību izrakstus, skolotāja T.Zitcere vēl pagājušajā gadā bija ieguvusi jaunus datus par šai laikā bojāgājušajiem ebrejiem, kā arī izanalizējusi bijušo geto ēku mājasgrāmatas. Kopā ar saviem skolēniem viņa izveidoja izstādi Rīgas geto mājas — pēc 60 gadiem, kur 64 fotogrāfijās bija redzamas joprojām Maskavas priekšpilsētā eksistējošas ēkas. Pateicībā par šo darbu Latvijas ļaudis T.Zitceri bija pieteikuši Latvijas lepnumam
T.Zitceres apzinātie nogalināto ebreju vārdi nodoti holokausta upuru un varoņu piemiņas muzejam Jad Vašem Jeruzālemē. Pēc skolotājas vārdiem, līdz šim muzejam no Latvijas datus bija devušas tikai atsevišķas ebreju ģimenes par saviem tuviniekiem. T.Zitceres iesniegtie dati esot pirmais pētnieka veidotais saraksts, kurš Jad Vašem ir no Latvijas.
Kā apkopojot datus par holokausta upuriem, arī pētījumā par pirmajiem kara upuriem T.Zitcerei nebija nekāda finansējuma. "Tā bija mana pilsoniskā iniciatīva. Es nespēju pieņemt, ka mēs pa Rīgu staigājam kā pa pilsētu bez vēstures," paskaidro skolotāja. Taču, kad dati izanalizēti un atklājies, ka par tiem ir interese, parādījusies arī vajadzība pēc naudas. M.Skadmanis rakstījis projektus finansējuma iegūšanai, un Rīgas dome, kā arī īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts piešķīris naudu. Liekot to lietā, pētījuma dati sagatavoti iesniegšanai Krievijas vēstniecībai, Latvijas pareizticīgo baznīcas sinodei, Kara un Okupācijas muzejiem.
Svarīgi apzināt
"Apbrīnoju, ka neviens to nav skatījis," stāstot par savu pētījumu, it kā starp citu ieminas T.Zitcere. Viņa bijusi pārsteigta atklāt, ka nekur nav datu par pirmajiem kara upuriem.
"Tas tā ir," apstiprina Irēne Šneidere, Latvijas vēsturnieku komisijas locekle. "Taču novadpētnieki no vēsturniekiem atšķiras ar to, ka viņiem ir iespēja pētīt atsevišķu cilvēku likteņus." Vēsturnieku uzmanība pēdējos 15 gados esot koncentrēta uz padomju un nacistu režīma laika represijām un to upuriem.
Kara muzeja direktores vietnieks pētniecības jomā Juris Ciganovs atzīst, ka pētīt miršanas apliecības ir "piņķerīgs darbs". "Vēsturniekiem pētīt arhīvā dokumentus ir daudz interesantāk," viņš neslēpj. Pateicoties T.Zitceres darbam, daudziem būs iespēja uzzināt par saviem bojāgājušajiem tuviniekiem. "Turklāt latviešiem beidzot jāsāk veidot sava kara upuru datu bāze," uzskata J.Ciganovs.
Pēc I.Šneideres vārdiem, tagad apjausts, ka viens no neizpētītajām Latvijas vēstures lappusēm ir interregnum laiks 1941.gada jūnija beigās un jūlija sākumā, kad Latviju pameta padomju karaspēks un to okupēja nacistiskā Vācija. "Mums, profesionālajiem vēsturniekiem, nevar pārmest, ka mēs neesam to pētījuši, jo mums tam rokas vienkārši bija par īsām. T.Zitceres darbs ir ļoti skrupulozs, precīzs pētījums, kas veido personificētu vēstures ainu. Paldies viņai par to, jo tas ļoti palīdzēs vēsturniekiem.