Intervija LA bija pēdējo desmit gadu viena no nedaudzajām publikācijām presē par A.Kaulu, tajā viņš sevi pieteica kā Investīciju programmu un projektu centra prezidentu. Tā darbība bija arī Krievijā. Citādi viņš pēdējos gadus klusu vadīja savās mājās Kurši Cēsu rajonā, nevienam neatgādinot par sevi. Oktobrī viņam būtu palikuši 70 gadi, kurus nesagaidot Kauls šonedēļ aizgājis mūžībā, līdzi paņemot arī savas neizstāstītās patiesības.
Stāmerienas pagasta priekšsēdis Raitis Apalups pēdējo reizi ar A.Kaulu bija sazvanījies Albertos pirms Jāņiem, apsveicis un tāpat vien parunājuši. Kauls sacījis, ka rudens pusē gribētu atbraukt uz Gulbeni, mazbērniem parādīt bānīti, bet tā arī neatbraucis. Tagad no A.Kaula dzīvesbiedres R.Apalups sapratis, ka jau vasarā viņš bijis slims, bet rūpes par mazbērniem līdz mūža pēdējai vasarai viņam bijušas svarīgas. R.Apalups tās saista ar traģēdiju, kas Kaula ģimeni piemeklēja 90.gadu sākumā, kad vienu pēc otra viņš zaudēja divus vecākos dēlus. Pēc vairāku kolēģu domām, tieši tas iespaidoja Kaula vēlāko dzīvi, jo viņš "sāka dzīvot citā realitātē". Pats Kauls intervijā LA notikušo skaidro kā tīšu izrēķināšanos — viņam tolaik kopā ar dēliem bija kokapstrādes uzņēmums Cēsīs, tas plānojis sadarboties ar Krieviju. Uzņēmuma darbībā iesaistījās arī dēli Alberts un Armands, kuri bija inženieri. "Piepeši 1993.gada novembrī pēc katastrofāli neveiksmīgas kuņģa čūlas operācijas nomira vecākais dēls, bet februārī — iepriekšējā dienā pirms mūsu izbraukšanas uz Pleskavu līguma noslēgšanai — autokatastrofā uz Cēsu—Rīgas šosejas aizgāja bojā vidējais dēls…" ir stāstījis A.Kauls, kurš pēc tam no uzņēmuma atteicies. Notikušais viņu pamudinājis vēlāk iesaistīties politikā, jo sapratis, "cik bēdīgā stāvoklī nonākusi valsts".
Pirms traģēdijas A.Kauls 1988.gadā izdotajā pārdomu grāmatā Labrīt, mana rūgtenā diena! saka: "Vienmēr esmu centies atturēties no saviesīgiem galdiem un arī no aizrautīgās modes čupoties zināmos medību laukos ar bisēm rokā. Labi saprotu, ka Ādaži līdz ar to reizēm palikuši zaudētājos, bet Kauls ir noturēts par pašlepnu vienpatni. (..) Mājas ir mans akumulators, pie kā ar lielu patiku pieslēdzos un uzlādējos. Akumulators tāpēc, ka sieviņa vienmēr ir centusies un prot uzturēt mājas garu."
Atvainojas tautai
"Manai bērnībai saules tika maz. Zēnelim man likās, ka tās pietrūkst pat debesīs, lai gan patiesībā pietrūka uz zemes pašā pirmsākumā," grāmatā teicis A.Kauls, atklājot, ka jau sešu gadu vecumā ir palicis bez vecākiem. Viņu un jaunāko brāli Ilmāru uzaudzinājusi mātes māsa. Bērnībā, kas pavadīta Skrundā, ir apgūti teju visi lauku darbi, pirmā profesionālā izglītība iegūta Jelgavas mehanizācijas skolā, kur A.Kauls jau bijis grupas vecākais. Viņa karjerā būtiska nozīme varēja būt tam, ka Kauls ir pabeidzis Viļņas partijas skolu, liecina LETA arhīva ziņas.
Uz Ādažiem viņš atnāca 70.gadu vidū, no Rīgas rajona lauksaimniecības pārvaldes priekšnieka kļūstot par kolhoza priekšsēdi. 80.gadu otrajā pusē bija iespaids, ka Ādaži dzīvoja dažus gadus priekšā citiem. Arī kartupeļu salmiņu garšu daudzi pirmo reizi izbaudījuši, atverot paciņu ar Ādažu firmas zīmi. Ādažos ne tikai ražoja, bet arī pārstrādāja saražoto, kas deva iespēju 1986.gada nogalē iegūt agrofirmas statusu. Te bija neredzēti moderna lielferma Briljanti, kuru 1987.gada februārī ieradās apskatīt arī PSKP ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs. Vēlāk A.Kauls kļuva par viņa padomnieku lauksaimniecības lietās un, pēc bijušā Ministru padomes priekšsēdētāja Viļņa Edvīna Breša domām, līdz ar to viņam atvērās daudzas durvis, pa kurām Kauls varēja ieiet, neatskaitoties Latvijas oficiālajās institūcijās.
Ādažu veiksmes A.Kauls vēlāk saistījis gan ar centīgu speciālistu darbu, gan ar to, ka Ādažiem bija piešķirtas ārējās tirdzniecības tiesības, kas ļāva ne tikai tieši sadarboties ar Rietumiem, bet arī simtprocentīgi rīkoties ar nopelnīto cieto valūtu, kamēr lielai daļai uzņēmumu bija atstāta tikai noteikta procentu daļa. "Kārtīgs cilvēks. Būtu tādu vairāk. Uzņēmības netrūka. Baiļu nebija," tagad saka Ārijs Ūdris, kurš kopā ar A.Kaulu Ādažu vadībā nostrādāja no 1976.gada līdz 1992.gadam. 1995.gadā viņi viens otru nomainīja arī zemkopības ministra amatā. Saeimas vēlēšanās bijušais Ādažu priekšsēdis nevarēja kandidēt, jo 1991.gada augustā bija Vislatvijas glābšanas komitejas līdzpriekšsēdētājs. Vēlāk viņš publiski lūdza piedošanu par iesaistīšanos komitejā, un A.Kaula asaras redzēja daudzi televīzijas skatītāji. "Es nekad un nevienu brīdi neesmu bijis pret Latvijas neatkarību, un tauta to zināja," LA intervijā sacījis A.Kauls.
Par ceturto sarakstu
"Man par Kaulu palikušas labas atmiņas, jo viņš bija saimniecisks, lietišķs, darbīgs, bet viņš nespēja pārorientēties un viņa ideoloģija bija vērsta arī uz veco kolhoza priekšsēdētāju varas saglabāšanu, uz sadarbību ar veco ceku, no kuras smēlās idejas," atmin V.E.Bresis. Uz bijušo kolhozu priekšnieku brālības bāzes pirms 6.Saeimas vēlēšanām izveidojās Vienības partijas (VP) saraksts, kas pieteica sevi ar skaļajām reklāmām: "Par ceturto sarakstu. Par Albertu Kaulu — Ministru prezidentu." Partija iekļuva Saeimā un no tās bija ievēlēti astoņi deputāti — Edgars Bāns, R.Apalups, Roberts Dilba, Jānis Rubulis, Viktors Kalnbērzs, Viesturs Gredzens, Gundars Valdmanis un Anatolijs -Tučs, kura vietā pēc mandāta nolikšanas nāca Ādolfs Ločmelis. A.Kauls nevarēja kandidēt vēlēšanās, bet varēja kļūt par vienu no premjera biedriem un zemkopības ministru Andra Šķēles pirmajā valdībā, kuru apstiprināja 1995.gada beigās.
Par šo laiku bija dzirdēti dažādi nostāsti, kad viņš posās uz Maskavu, "limitus kārtot, un tas nekā citādi nevarēja beigties, kā ar Kaula izstumšanu no politikas un varas," atminas kāds laikabiedrs. Aģentūras LETA arhīvā ir ziņa, ka 1996.gada februārī A.Kauls devies neoficiālā vizītē uz Maskavu; ticies ar Krievijas Lauksaimniecības un pārtikas ministrijas pārstāvjiem. Trīs mēnešus vēlāk premjers A.Šķēle pieprasīja ministra A.Kaula demisiju, norādot, ka "šis lēmums ir briedis jau sen", bet pēdējais piliens bijusi viņa uzstāšanās Skrundā, kur ministrs apgalvojis, ka valdības politika ir vērsta uz zemniecības iznīcināšanu. A.Kauls arī neatbalstīja Latvijas integrāciju ES, daudzi viņam pārmeta autoritāro vadības stilu. Arī toreizējās Vienības partijas pasākumi notika ierobežota atklātuma apstākļos ar tendenci slēpties no medijiem.
R.Apalups piekrīt, ka A.Kaulam "bija savas īpatnības, — ne pa velti mēs pajukām, jo viņš bija pieradis, ka tas, ko saka, ir tas pareizais viedoklis, bet frakcijā visi bija personības, jo liela daļa paši bijuši saimniecību vadītāji". Taču vairāki VP deputāti vēlāk atzina, ka par ievēlēšanu Saeimā viņiem ir jāpateicas A.Kaulam. R.Dilba tagad ir ZZS biedrs un atceras, ka A.Kauls viņu personīgi kā Priekuļu selekcijas stacijas direktoru uzaicināja sarakstā. "Ja A.Kauls būtu spējis pārslēgties uz jauno situāciju, viņš varēja citādāk izveidot savu karjeru, jo potenciāls bija. Žēl, ka tā iznāca," noteica R.Dilba. "Kauls bija ļoti spējīgs cilvēks, spilgta, bet reizē pat traģiska personība," tagad saka ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, kurš arī bija aicināts Vienības partijas sarakstā, par kuru pat esot nobalsojis vēlēšanās, taču togad politikā ieiet vēl neizšķīrās. Alberts Kauls ir aizgājis un daudziem tā arī palicis nesaprasts, bet — ne aizmirsts.
vesture
AD
mjā