Jāuzsver, ka Latvijas filmu nozare nav saņēmusi adekvātu finansējumu pat tā sauktajos treknajos gados, kopējam Latvijas filmu nozares finansējumam vislabākajā situācijā atbilstot tikai vienas Eiropas filmas vidējam budžetam. Nozares finansējums kopumā tikai 2007. gadā sasniedza daudzmaz pienācīgu līmeni, lai vienā gadā ražošanu varētu uzsākt pietiekami daudz projektu, kas apmierinātu plašāka kinoskatītāju spektra vajadzības un intereses. Līdz minētajam laikam – vairāk nekā 15 gadus kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas – filmu nozare ir tikai vārguļojusi, filmu autoriem liekot vairāku gadu garumā gaidīt darbu, kamēr idejas un iesāktie projekti noveco, bet prasmes atrofējas; tāpēc arī nav bijusi iespējama kvalitatīva un vispārēja filmu nozares attīstība, bijuši tikai atsevišķi panākumi.Jaunajai ekonomiskajai situācijai iestājoties un nozares budžetam atkal radikāli samazinoties, jau 2010. gadā Nacionālais Kino centrs spēlfilmu projektu konkursā bija spiests noteikt ierobežojumus, ka atbalstīta var tikt tikai trīs mazbudžeta spēlfilmu uzsākšana, savukārt 2009. gadā nebija iespējams uzsākt nevienas jaunas spēlfilmas ražošanu. Vēl krasāks finansējuma samazinājums nozīmētu vai nu praktiski apstādināt ražošanu visos trijos filmu veidos (spēlfilmas, dokumentālās filmas un animācija), vai arī nolikt nozari absurdas izvēles priekšā - ko likvidēt? Animācijas filmas, kas audzina jauno kinoskatītāju un Latvijas pilsoņu paaudzi, turklāt visveiksmīgāk un visregulārāk nes Latvijas vārdu pasaulē? Dokumentālās filmas, kas Latvijā tradicionāli tikušas uzņemtas augstā mākslinieciskā kvalitātē, dod darbu lielākajai daļai filmu nozares profesionāļu un ir vienīgais laikmeta dokuments, kas par Latviju paliks nākamajām paaudzēm? Vai spēlfilmas, pēc kurām pasaules kontekstā pieņemts vērtēt katras valsts kinomākslu un kuras visvairāk gaida pašmāju skatītāji? Jāpiebilst, ka būtu īpaši nesaimnieciski pārtraukt filmu uzņemšanu Latvijā tieši tagad, kad pamazām, bet ļoti rezultatīvi sāk darboties Rīgas Filmu fonds – iedarbīgs ierocis Latvijas ekonomikas sildīšanai. Šī fonda konkursā atbalstītie ārvalstu sadarbības projekti atstāj Latvijā nopietnu finansējumu, bet tas nebūtu iespējams bez Latvijas kinoprofesionāļu aktīvas darbības un viņu profesionalitātes, kuru savukārt ir iespējams uzturēt ar atbalstu nacionālajam kino. Ir prognozējams, ka kopējais Latvijas ekonomikai piesaistītais finansējums, kas rodas Latvijas filmu profesionāļu darbības rezultātā, piesaistot ārvalstu producentu grupas filmēšanai Latvijā, 2010. gadā būs aptuveni 5 miljoni latu.
2010.gadā, salīdzinot ar 2008. gadu, Latvijas valsts atbalsts filmu nozarei samazināts par 70%. Funkciju izvērtēšanas darba grupa bez jebkādām konsultācijām ar nozares pārstāvjiem šo atbalstu 2011.gadā iesaka samazināt vēl par 30%. Šogad finansējuma trūkuma dēļ par darbības izbeigšanu paziņoja visiem zināmā animācijas filmu studija „Dauka”. Ja realizēsies darbības plāns par turpmāku filmu nozares finansējuma samazināšanu, 2011. gadā darbību beigs citas filmu studijas, un tad var vairs nebūt to ekonomiski aktīvo studiju, kas piesaista Latvijai daudz lielāku finansējumu, nekā tām piešķir Latvijas valsts!
Filmu nozares profesionālās nevalstiskās organizācijas un Filmu padome aicina šajā priekšvēlēšanu laikā ikvienu partiju skaidri definēt savu nostāju pret kultūru un tās finansēšanu, turklāt nevis tikai deklarēt lozungus par kultūru kā pašsaprotamu nepieciešamību, bet uzskatāmi pierādīt savu izpratni par kultūru kā nopietnu valsts ekonomikas sastāvdaļu.
Guntis Trekteris, Latvijas Filmu padomes priekšsēdētājs
Ieva Romanova, Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja
Vilnis Kalnaellis, Latvijas Kinoproducentu asociācijas prezidents