A.Līņa atbilde:
Runa nav par algas
palielināšanu, bet gan par samazinājuma lieluma saprātīgumu. Alga
pirms dižķibeles bija Ls 1500 mēnesī + Ls 1000 vadības līgums mēnesī (pirms nodokļu
nomaksas). Pirmais samazinājums, kamēr citiem tas bija 20%, viņiem vadības
līgumus noņēma, tātad darba samaksa samazinājās par 40%. Tad nākamais
samazinājums par 20% un nu gaidāms samazinājums vēl par 20%. Tātad
darba samaksa samazināta nevis uz pusi bet par 60%.
Meli:
1. Direktori sev prasa algas palielinājumam naudu no budžeta, ko atņems pensionāriem utt.
Mēs iebilstam pret to, ka par valstiski svarīgām kultūras iestādēm atzītos teātrus ar nepārdomātu kritēriju izvēli iekļāva mazo kapitālsabiedrību statusā, kas pazemina šo institūciju sabiedrisko nozīmību, kaut arī mēs veicam virkni no valsts puses deleģēto uzdevumu un funkciju (turklāt Dailes teātris nodarbina 219 darbiniekus štatā un apgrozījums gadā tuvojas trim miljoniem latu). Jā, esot vidējo kapitālsabiedrību statusā arī valdes loceklis (direktors) var saņemt lielāku atlīdzību (šajā gadījumā tā varētu sasniegt Ls 1800 mēnesī pirms nodokļu samaksas, kas tāpat ir par Ls 700 mēnesī mazāka nekā pirms dižķibeles, BET PATS GALVENAIS, šo naudu ir jāatrod teātrim pašam no SAVIEM, līdzekļiem, valsts tāpēc dotāciju nepalielinās!!!!
2. Teātri vispār ir liekēži uz sabiedrības kakla.
Dailes teātris 2008.gadā saņemot
apm Ls 1 000000 dotāciju gadā, valstij
nodokļos (PVN, sociālais, ienākuma u.t.t) atmaksāja Ls 988 000 gadā atpakaļ, maksāja algas 219 cilvēkiem,
vairākus tūkstošus mēnesī par dažādām autortiesībām!!!!
3. Teātros partiju kases slēptai papildināšanai ir izveidotas valdes un padomes, kuru locekļi saņem lielas algas ir nekompetenti, bet atskaita naudu partijām.
Dailes teātrī, tāpat kā Latvijas
Nacionālajā teātrī, ir valde viena locekļa sastāvā, respektīvi, tas ir tas pats
direktors, tikai ar daudz lielāku atbildības nastu, jo vienpersoniski valsts
priekšā esam atbildīgi par sava teātra radošajām, finansiālajām un juridiskajām
darbībām, nesot pilnu atbildību, līdz pat atbildībai ar sev piederošu mantu.
Padomes teātrī tiek dibinātas uz laiku kāda konkrēta jautājuma risināšanai
(piemēram, repertuāra padome, kas atbild par nākamās sezonas repertuāra
sastādīšanu), šis padomes veido tikai no attiecīgiem Dailes teātra štata
darbiniekiem, kuriem tas ir darba pienākums un kuri par to nesaņem ne
ceturdaļsantīma.
Mēs neesam par to, ka samazina pensijas, algas skolotājiem utt., bet tomēr
uzskatām, ka nav godīgi, ka mūsu algas tagad pielīdzinās daudzo ministriju,
daudzo departamentu vadītāju algām, kuru pakļautībā ir varbūt 5-10 cilvēku, un
kas nenes nekādu personīgo atbildību!!!!
Darba apjoms dižķibeles apstākļos ir nevis samazinājies, bet gan būtiski
palielinājies, jo valsts finansējuma drastiskas samazināšanās
apstākļos ir jāaizmirst par 8 stundu darba dienu vai par brīvām nedēļas
nogalēm, šogad nevaru arī paņemt atvaļinājumu, jo nemitīgi jāseko kādus
vēl ne līdz galam pārdomātus lēmumus pieņems valdība un kā tos iespējami apiet.
Piemēram, strādājošo pensionāru pensiju apcirpšanu par 70%. Mums
tas nozīmē, ne tikai to, ka tauta vairs var neredzēt rindu sev tik mīļos
aktierus, bet arī to, ka man var pajukt trešā daļa repertuāra!!!
Mani par direktoru ievēlēja kolektīvs un apstiprināja ministrija, tāpēc man ir
atbildība savu kolēģu priekšā, kas man ir uzticējušies, tāpēc, protams, man nav
tiesību, kā histēriskai vecmeitai lēkt augšā, visu pamest un skriet prom,
kapteinim vētras laikā jāatrodas uz komandtiltiņa, tāpēc nekur
uzreiz skriet prom nevaru, bet tajā pašā laikā apliecinu, ka šādu
iespēju, mēs teātra direktori, apsvēruši esam visai nopietni. Kur bija
tie bļāvēji , kur esot gatavi par Ls
500 vadīt jebkuru teātri, kad ilgi meklēja direktoru
Nacionālajam teātrim, kamēr Ojārs Rubenis pēc lielām šaubām piekrita???
Ambīcijas jau laikam ir tikai ar varēšanas un kompetences līmeni tā pašvakāk,
jo teātris ir absolūti unikāla institūcija, kura funkcionē gan kā mākslas, gan
kā ražošanas institūcija.
Ar cieņu,
Aivars Līnis