Aivars Ozoliņš: Diktatūra strādā tikai sev

Ķīnas komunisti jau ir piedāvājuši kaimiņvalsts ģenerāļiem politisko patvērumu. ASV anonīmas amatpersonas pieļauj, ka tie varētu palikt valstī, ja paši atteiktos no varas. Jebkurā gadījumā redzam, ka diktatūras nestrādā, — kaut vai tāpēc vien, ka netiek galā ar nopietnām, ja pat ne pašu izraisītām problēmām. Ķīnieši sev vienu lielu problēmu sagādāja paši, pieteikdamies rīkot olimpiskās spēles. Olimpiskās lāpas nēsāšana apkārt pa pasauli režīmam izvērtusies par sabiedrisko attiecību katastrofu. Un brīdī, kad visas pasaules uzmanība pievērsta Pekinai, notiek postoša viesuļvētra Ķīnas protežētajā Mjanmā un zemestrīce Ķīnas Sicuaņas provincē. Ir atšķirība starp trīs minūšu klusuma brīdi Ķīnā upuru piemiņai un Mjanmas huntistu nevēlēšanos atbildēt pat uz Apvienoto Nāciju organizācijas piedāvājumiem palīdzēt. Taču tas, kā varas iestādes rīkojās ar ciklona sekām Mjanmā un kā acīmredzot bija atbildīgas par zemestrīces sekām Sičuaņā, labi parāda, cik neefektīvi valstu pārvaldīšanā ir autoritāri režīmi. Upuru skaits gan Mjanmā, gan Sičuaņas provincē ir milzīgs. Un atbildība par to acīmredzot piekrīt valstu autoritārajiem vadītājiem. CNN ziņu kanāls pirmdien parādīja, cik trausli ir bijuši tērauda stieņi dzelzsbetona blokos, kurus izmantoja skolu ēku celtniecībai Sičuaņā. Droši vien redzēsim daudz ziņu sižetu par nāves spriedumiem atbildīgajām ķīniešu amatpersonām, kuras būs izrādījušās esam bezatbildīgas, ļaudamas tā būvēt skolas. Bojā gājušo bērnu ir tūkstoši vai pat desmitiem tūkstošu. Netālu esošās valdības (pašvaldību) mājas palikušas neskartas. Ķīnas premjerministrs Veņs Dzjabao pagājušonedēļ nodēvēja zemestrīci par vispostošāko, kopš Ķīnas Tautas republika tika 1949.gadā nodibināta. Skaidrs, ka dabas katastrofai nav sakara ar komunistu valsts nodibināšanas gadu. Tomēr savā ironiskā ziņā premjerministram ir taisnība — zemestrīces sekas droši vien nebūtu bijušas tik postošas, ja atbildība par to sagrauto māju būvniecību, kuras apraka desmitiem tūkstošu cilvēku, nebūtu bijusi vienai vienīgajai valdošajai partijai ar visām no tā izrietošajām korupcijas un bezatbildības sekām. Vēl briesmīgāk totalitāras valdīšanas rezultātus varam novērot Mjanmā, kur pie varas ir sevi par valdītājiem pašpasludinājusi dažu ģenerāļu hunta. Plūdos bojā gājušo skaits pat pēc valsts varas iestāžu sniegtajām ziņām jau sasniedz gandrīz 140 tūkstošu, starptautiskas nevalstiskas organizācijas lēš, ka to varētu būt līdz miljonam. Valsts vadītāji vairākas dienas pat neatbildēja uz ANO un personīgi tās vadītāja Ban Ki Mūna palīdzības piedāvājumiem. Toties režīms pagājušonedēļ paziņoja, ka tobrīd notikušajā referendumā par tā piedāvāto valsts konstitūciju, kas tam ļautu palikt pie varas faktiski neierobežotu laiku, esot balsojuši vairāk nekā 90 procentu vēlētāju. Birmas militārā režīma pastāvīgās opozicionāres, Nobela prēmijas laureātes Aunas San Su Čži vadītā Nacionālā līga par demokrātiju paziņoja, ka vēlētāji esot piespiesti balsot "par", un viņiem tikusi liegta iespēja balsot aizklāti. Būtu pāragri pareģot, ka Ķīnas komunistiem olimpiskās spēles plus katastrofālā nespēja būvēt drošas ēkas ne tikai sev, bet arī saviem līdzpilsoņiem, kļūs par valdīšanas gala sākumu. Taču Mjanmas valdītājus varētu aizskalot plūdi un pašu nespēja vispār cilvēcīgi reaģēt uz simtiem tūkstošu līdzpilsoņu nāvi. Katrā ziņā jautājums tagad, lai cik ironiski, ir par to, vai Ķīnas komunisti pieliks roku, lai šis režīms beigtu pastāvēt, vai izlems to stutēt un turpināt diskreditēt sevi. Varbūt demokrātija nav labākā valsts iekārta, kā atzina britu valstsvīrs Vinstons Čērčils, taču jāpiekrīt viņam, ka labākas nav; pašlaik gan Mjanmā, gan Ķīnā notiekošais vēlreiz apstiprina, ka autoritārisms, vienas partijas vara vai dažu personu diktatūra, vienkārši nestrādā.