Gads kopš Lietussargu revolūcijas, kas pērn sākās 18.oktobrī ar vairāku tūkstošu cilvēku piketu — arī aukstumā un slapjdraņķī — pie Saeimas nama, kurā šo cilvēku ievēlētie pārstāvji todien jutās un uzvedās kā nezin kādu svešinieku armijas nezin kāpēc ielenkti, un turpinājās vēl vērienīgāk pēc divām nedēļām Doma laukumā, ko valdošās koalīcijas, tātad it kā tautas vairākuma pārstāvji, todien uzlūkoja kā svešu ļaužu okupētu, sev bīstamu teritoriju, ir pagājis šo vissvarīgāko īpašumtiesību noskaidrošanā: kam pieder Latvijas valsts?
Šī diskusija nav bijusi vienlīdz svētīgi izglītojoša abām pusēm jau tāpēc vien, ka tajā joprojām ir divas puses, ko demokrātiskas valsts iekārta nemaz neparedz. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai — tā ir Latvijas Republikas pilsoņu derība jeb Satversme. Gada laikā turpināja pieaugt vairākums, kas prasa tieši šādu un vienīgo iespējamo pamatlikuma interpretāciju. Līdz vasarai pilsoņu, kuri bija gatavi ne tikai tam piekrist, bet to arī pieprasīt, bija jau vairāk nekā 600 tūkstoši — tik daudzi referendumā atbalstīja tiesības tautai ierosināt Saeimas atlaišanu. Diemžēl tie, kuri ar savu rīcību bija šo prasību izraisījuši, acīmredzami nobijās, pierāvās, piebremzēja un mazliet pieklusa, taču pamatā nav mainījuši iedomu vai pat pārliecību, ka līdz ar tautas pilnvarojumu būt par tās kalpiem saņēmuši valsts īpašnieku pilnvaras.
Gan bijušais premjerministrs un bijušais Tautas partijas priekšsēdētājs Aigars Kalvītis, kas kļuva par redzamāko pērnā gada protestu upuri, gan viņa aizstājējs šās pakaļgala virzītās partijas nominālajā priekšgalā Mareks Segliņš arvien uzskata, ka viņu partijas un valdošās koalīcijas vienīgā kļūda esot bijusi nepareiza «komunikācija». Kalvītis arī pēc gada un diviem referendumiem dusmīgi uzstāj, ka pagājušā gada masu protesti esot bijusi tikai un vienīgi «politiska cīņa», un no viņa mutes tā skan kā apsūdzība teju pretvalstiskā darbībā.
Lai saprastu, ko viņi grib pateikt, jāsaprot, ko viņu vārdnīcā nozīmē jēdziens «politika». To vislabāk pasaka priekšā pirms vairāk nekā desmit gadiem partijas tēva dibinātāja, tolaik premjerministra Andra Šķēles programmatiski paziņotais, ka valsts esot uzņēmums.
Šķēle drīz vien piekrita, ka esot izteicies aplami, un arī vairākums no vairākuma koalīcijas politiķu mās ar galvu, ka, protams, jā, valsts — tas ir tā, kā rakstīts Satversmē. Taču ne tikai viņu rīcība, bet arī valoda pauž, ka viņiem viss ir tieši otrādi. Ja ir uzņēmums, tam ir īpašnieki, tie ieceļ algotus menedžerus, un arī pārējie uzņēmuma darbinieki — šīs valsts iedzīvotāji — ir darba ņēmēji. Vēlēšanas ir nevis darba meklēšana, bet gan uzņēmuma privatizācija. «Demokrātija» nozīmē, ka šī privatizācija nav galīga un ik pēc četriem gadiem ir jāatkārto. Vairākums sadala kontrolpaketi, arī mazākumam ir savas — mazākuma — balss tiesības par uzņēmuma darbību un peļņas sadali, taču pārējiem — vienkāršajiem darbiniekiem — nav teikšanas līdz pat nākamajam privatizācijas procesam, kurā — tātad «politiskā cīņā» — tie var piedalīties kā pretendenti uz īpašumu, ja reģistrējas kā privatizētāji jeb politiska partija. «Komunikācija» nozīmē šāda lietu stāvokļa izskaidrošanu no «augšām» uz «apakšām» kā pareizu, likumīgu, valsts konstitucionālajiem principiem atbilstošu.
Protams, valsts pārvaldnieki nedrīkst atklāti atzīt un paust šādu priekšstatu par valsts pārvaldi, nākas vienmēr un principiāli melot, ka tā tas nebūt nav. No tā arī atbilde uz Kalvīša, šķiet, patiesas un neviltotas neizpratnes pilno taujāšanu nesen raidījumā Kas notiek Latvijā? — kā tad tas nākas, ka, kļūdami par politiķiem, cilvēki kļūstot par «neliešiem»? «Nevarēja Kalvītis no nekā rasties,» Kalvītis pats ar sevi diskutēja, brīnīdamies, kas tad ar viņu tāds īpašs noticis, ka vienu brīdi viņš slauca govis, bet nu ir politikā un uzreiz «slikts». Kāpēc? Tāpēc, ka jāmelo, bet tie, kuri vēlas dzīvot savā valstī, nevis tās pašiedomāto saimnieku (sinonīms — «darītāju») uzņēmumā, šos melus redz un pazīst arvien labāk.
Ir likumsakarīgi, ka tiešais iemesls pērnā gada rudens protestiem bija valdošās koalīcijas vēlme izrēķināties ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju un sākt ar tā priekšnieka Alekseja Loskutova atlaišanu par katru cenu un ar jebkādu ieganstu. Īpašnieki dara, kā grib un kā uzskata par pareizu. Tāpēc iestāde, kas viņus vajā par visiem saistošu likumu neievērošanu, apdraud viņu kā «uzņēmuma» īpašnieku šķiras pastāvēšanu. Arī tas turpinās — Loskutovu izdevies padzīt, taču jauna priekšnieka meklēšana ir nonākusi nepārvaramā strupceļā, meklētājiem vajadzīgs paklausīgs un izpildīgs viņu uzņēmuma darbinieks.
Šī uzskatu pretruna nav un nevar tikt atrisināta. Pirms gada cilvēki prasīja godīgu politiku un tiesisku valsti, un viņus neatturēja sniegs un lietus. Šogad ekonomiskie apstākļi valstī ir sliktāki nekā pērn šajā dienā laika apstākļi, un tas lielā mērā ir «darītāju» sadarītā rezultāts, kas īpaši uzskatāmi atgādina, ka tiesiskums un godīgums ir arī ekonomiski visizdevīgākā politika.